Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mammas, kuru bērniem jau nācies iet cauri kādiem pārbaudījumiem – uzņemšanai ansamblī vai deju kolektīvā, dzejolīša noskaitīšanai koncertā, eksāmenam mūzikas skolā u.c. – zina, cik strauji tajā brīdī sitas mammas sirds. To es maijā vairākkārt izbaudīju, stāvot pie durvīm, aiz kurām meitām bija eksāmens koklē un klavierspēlē.
Satraukums ir daudz lielāks nekā reizēs, kad jāuzstājas man pašai. Un tāds pats satraukums, tikai mazāk koncentrētā veidā, man mēdz uznākt arī par bērnu dzīvi kopumā – kā viņš vai viņa iejutīsies bērnudārza grupiņā, vai šis pulciņš būs tas labākais, vai man bērns pēc vidusskolas atradīs savu vietu dzīvē?
Ļoti gribas savus bērnus pasargāt un nolikt pa spilventiņam visur, kur var gadīties kādi klupieni.
Par to man sanāca sirsnīga saruna ar vecmāti Rudīti Brūveri, kurai ir deviņi bērni. Lai kā mēs gribētu, ka bērni mācās no mūsu kļūdām, viņi mācīsies tikai no savējām. Vai tad mums pašiem patīk uzklausīt mūsu vecāku un vecvecāku ieteikumus, kā dzīvot būtu prātīgāk? Vai tad neesam apēduši daudz pudu sāls, lai nonāktu pie dažādām atziņām un vienkāršām dzīves patiesībām?
Arī mūsu bērniem neizbēgami būs gan panākumi, gan arī zaudējumi, vilšanās un salauzta sirds. Tieši tāpat, kā bērni nedzimst bez sāpēm, arī pieaugt bez mazākiem un lielākiem kreņķiem nevar. Mums jāiemācās mierīgu sirdi ļaut viņiem kļūdīties, lai cik tas arī dažkārt būtu grūti…
