Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ģimenes psihoterapeits Gatis Bušs skaidro, ka uz šo problēmu jācenšas raudzīties dziļi un daudzpusīgi: «Tuvības izjušana ir saistīta ar jūtām, kas cilvēkā ir visneredzamākais un trauslākais, tieši tādēļ tik daudz kas var tai neļaut rasties. Piemēram, tas, ko sieviete emocionāli piedzīvojusi bērniņa gaidīšanas laikā, iespējams, var radīt ne tik labvēlīgu un prognozējamu iznākumu. Svarīgi arī, kādā veidā bērniņš ir pieteicies. Dažkārt problēma varētu rasties arī situācijā, ja partneris uzspiež sievietei savu vēlmi par bērna radīšanu. Tad mammai pēc bērniņa piedzimšanas, it īpaši, ja mazais ir raudulīgs un mamma jūtas iztukšota un nogurusi, var rasties domas par to, ka viņa taču nebija tā, kas šo bērnu tik ļoti vēlējās… Un attiecīgi visas grūtības tiks uzveltas bērna tētim. Vēl sarežģītāk varētu būt tad, ja grūtniecības laikā partneris ģimeni ir atstājis. Tas sievieti iekšēji sadusmo, un viņa saskata bērnā it kā daļu no šī viņai netīkamā cilvēka, kas var radīt apgrūtinājumu vienai pārvarēt ikdienas rūpes ar mazuli.»
Gaidību laikā, kamēr bērniņš vēl aug un attīstās sievietes vēderā, viņa tikai spēj nojaust, kāds mazais varētu izskatīties. Taču, pirmo reizi mazuli ieraugot, mamma var sastapties ar vilšanās izjūtu. «Par to nebūtu jākaunas, bet jācenšas pieņemt kā dabisku reakciju. Tomēr būtu labi apzināties – tādēļ, ka manam bērniņam matiņi ir citādā krāsā, nekā biju iedomājusies, viņš nebūt nav sliktāks par citiem,» uzsver psihoterapeits.
Sabiedrības reakcija
Dažkārt mēdz rasties pretrunīgu emociju sadursmes, proti, apkārtējiem mazuļa nākšana pasaulē var radīt ļoti siltas jūtas, savukārt vecākos šāda sajūsmas pilna reakcija dažkārt var izraisīt neizpratnes pilnu satracinājuma vētru. Kā gan viņi var domāt, ka mums viss ir brīnišķīgi, ja tā nav! Tas jaunajai māmiņai var likt aizdomāties, ka varbūt ar viņu kaut kas nav īsti labi, ja līdzcilvēki uzskata, ka viņai ir jāpiedzīvo laimes izjūta, bet tādas nav. Psihoterapeits skaidro, ka nebūt nav tā, ka, līdzko jaundzimušu mazuli uzliek mammai uz vēdera, ir teju jākūst no laimes. «Nav pamata satraukumam, ja kvēla mīlestība pret bērniņu uzreiz pirmajā mirklī nav sajūtama. Pie jaunā ir jāpierod un jāiemācās, kā pareizi to aprūpēt. Un, pakāpeniski diendienā darbojoties, cilvēks pamazām sāk par to priecāties un pieķerties. Arī jaunajām māmiņām nevajadzētu domāt, ka esmu slikta, nekam nederīga māte, ja mīlestības jūtas pret bērnu nerodas uzreiz. Tāpat nav jātiecas sev izvirzīt mērķi pēc iespējas ātrāk bērnu iemīlēt, jo mīlestība rodas pakāpeniski. Tieši tāpat kā mīlestībai ir tik daudz dažādu definīciju, arī katrai sievietei ir pašai sava, un gan jau pienāks brīdis, kad viņa ar to sastapsies.»
Citi lasa
Rast atzinību no malas
Pēc bērniņam piedzimšanas sievietei šajos jaunajos un neierastajos apstākļos, kad visa uzmanība jāvelta galvenokārt zīdaiņa aprūpei, var rasties dažādas izjūtas, un ne visas no tām būs patīkamas. «Ja mazulis ir nemierīgs un bieži raud, jaunā māmiņa var mesties sevis kritizēšanā. Varbūt es neesmu laba mamma, ja viņš raud un jūtas slikti ar mani? Te ļoti svarīgs ir līdzcilvēku atbalsts, jo bieži vien tieši nogurums neļauj saskatīt dzīves gaišo pusi. Būtu lieliski, ja šī atbalsta persona ne tikai palīdzētu paauklēt mazuli vai kādos ikdienas darbos, bet arī sniegtu sievietei apstiprinošu novērtējumu un atzinību jaunajās rūpēs par mazuli. Protams, šim cilvēkam jābūt ar pieredzi, atbalstošam un gana viedam bērna audzināšanas jautājumos, kā arī svarīgi, lai ar viņu būtu iespēja brīvi komunicēt,» uzsver Gatis Bušs. Jaunā māmiņa var izmantot arī PEP mammas atbalstu (PEP mamma ir profesionāla atbalsta persona mammām ar mazuli no dzimšanas līdz triju gadu vecumam). Palīdzošas jaunajai māmiņai var būt arī ikmēneša vizītes pie bērna ārsta, it īpaši, ja ārsts mammu uzslavē, piemēram, par to, ka mazais labi pieņēmies svarā. Tas var sniegt iekšēju mierinājumu, ka esmu laba mamma, ja jau man izdevies mazuli pareizi barot.
Dažādas pieredzes
Psihoterapeits Gatis Bušs atzīst, ka savā profesionālajā pieredzē ir saskāries ar dažādām problēmsituāciju variācijām. «Piemēram, ģimenē viss rit savu gaitu, viss ir brīnišķīgi, bet pēkšņi sāk šķist, ka zūd saikne ar bērniņu. Šādos brīžos būtu jāraugās uz apkārtējo kontekstu laikā, kad mazulis nācis pasaulē. Varbūt nesen nācies saskarties ar darba zaudēšanu vai tuva cilvēka smagu slimību vai aiziešanu? Lai cik iedvesmojoši šķistu, ka bērna ienākšana ģimenē dāvās siltas sajūtas un liks aizmirst par sērām, realitātē tik vienkārši nenotiek. Noteikti šādā situācijā būs nepieciešama kāda profesionāla speciālista palīdzība, lai palīdzētu nodalīt abus notikumus.»
Gatis Bušs ir pārliecināts, ka liela nozīme ir arī sievietes vecumam. «Dažkārt gados jaunām māmiņām ir mazāka dzīves pieredze, kā arī pārliecība par sevi, viņas varētu būt vairāk orientētas uz sevi. Sievietei, kļūstot vecākai, viņā mītošais bērns daudz mazāk pieprasa no ārpasaules, un mamma spēj vairāk dot savam bērnam. Tomēr tas nav viennozīmīgi, jo patiesībā jau bērnībā mazā meitene iemanto prasmi mīlēt, tā ir gandrīz neapzināti pārmantota reakcija. Ja sievietei ir grūtības radīt uzticību, kā arī atklātas un draudzīgas attiecības ar savu bērnu, viņa pieaugot var tāpat uzvesties ar savu bērnu.»
Mazuļa smaids silda
Tā kā mammas ļoti daudz investē bērna audzināšanā un aprūpē, dažkārt rodas iekšēja sajūta, ka atpakaļ tiek saņemts ļoti maz, bet svarīgi ir censties ikdienā pamanīt labās lietas un sajūtas, jo reizēm pietiek tikai ar mazumiņu – bērns pasmaida un nogurums, šķiet, kā ar roku atņemts. «Ieteicams krāt šos siltos mirkļus sevis radītā krātuvītē, piemēram, piefiksēt tos dienasgrāmatā. Tur var pieminēt ne tikai visu skaisto, bet arī ikvienu pārvarēto grūtību, lai apliecinātu sev prasmi pareizi sastrādāties ar bērniņu. Piemēram, šodien mazulis iemācījās izteikt jaunas skaņas vai apguvis kādu citu jaunu prasmi, par to jāpriecājas un jācenšas ļauties sajūsmai. Vēl jāpatur prātā, ka nav veselīgi nemitīgi salīdzināt savu bērnu ar citu bērniem, lasot dažādus laimīgos stāstus, jo tad mēs cerībās un domās būsim ārpus realitātes un nespēsim pamanīt burvīgās lietas savā bērnā,» skaidro Gatis Bušs.
Mammas pieredze
Stāsta Elīze: «Abi ar vīru meitiņu ļoti gaidījām. Grūtniecība ritēja viegli un nekādas problēmas nesagādāja. Tobrīd šķita tā: tagad esam divi, drīz būsim trīs, un tas būs tik brīnišķīgi, jo dzīvosim lielā mīlestības burbulī! Diemžēl realitāte bija pilnīgi citāda, emocionāli nebiju šim visam nezināmajam gatava. Pēc meitas piedzimšanas šķita, ka prieku vairs nekad nepiedzīvošu, būs tikai nomācošas grūtības.
Atmiņā palikušas sajūtas, kad pirmo reizi ieraudzīju meitiņu, – vienā mirklī mani pārņēma bailes no atbildības. Domāju, ka tieši tās arī bloķēja iespēju rasties ciešajai saiknei, jo mīlestību nevar izjust, ja traucē iekšējs saspringums.
Šī jaunā dzīves situācija rosināja aktīvāk izpausties manai apslēptajai rakstura iezīmei – zemajai pašapziņai. Nevienā brīdī nespēju uz sevi paļauties, jo neticēju, ka kaut ko zinu un spēju dot. Visas šīs jaunās sajūtas izpaudu arī savā dienasgrāmatā un dzejoļos. Apkārt notiekošo tikpat kā nedzirdēju un neredzēju, arī draugu un radu veltītie apsveikumi šķita diezgan vienaldzīgi. No draugu pieredzes zināju par tradīciju atzīmēt zīdainīša mēneša jubilejas, tomēr savai meitiņai pirmo mēnešu mazās svinības radīju pienākuma pēc, bez iekšējas prieka degsmes.
Sākumā meitiņu bija neierasti uzrunāt vārdā, varbūt tāpēc, ka dzimumu uzzinājām, tikai bērniņam piedzimstot. Lai gan grūtniecības laikā ik rītu sāku, sirsnīgi ar bērniņu sarunājoties un dziedot dziesmiņas, esot kopā ar meitiņu, viss tik viegli nevedās. Lai kā centos, man tomēr bija grūti savienoties ar viņu garīgā līmenī. Mēģināju dziedāt dziesmiņas, bet iekšēji šķita veltīgi to darīt, jo mazā pat necentās ar mani veidot acu kontaktu. Šķita, ka mana seja viņu nemaz neinteresē. Arī vecmātes ieteikumu censties pa dienu gulēt kailām kopā, lai āda–āda kontakts stimulētu piena veidošanos, īstenot nebija viegli, jo mani iekšēji urdīja nemiers, nespēju, esot kopā ar meitu, atbrīvoties. Nespēju izprast, ka mazais ķipars ir cilvēks, kura vēlmes jācenšas izjust. Arī tad, kad naktīs modos, lai atslauktu pieniņu, šķita, ka cīnos viena pati.
Tik daudz biju lasījusi dzejolīšus par mammas un bērniņa savstarpējām attiecībām. Tajos tik pasakaini izskan doma par to, ka mamma bērniņam nozīmē itin visu. Man bija grūti šiem vārdiem iekšēji noticēt, jo sākumā šīs sajūtas bija svešas. Kaut kā pat šķita, ka pie manis meitiņai nav labsajūtas, kādu ar savu klātbūtni spēja radīt viņas tētis. Viņam tik viegli un harmoniski izdevās jebkura darbošanās ar meitiņu. Tajos brīžos šķita – kādēļ es nejūtu TĀDU prieku no kopābūšanas?
Bet kaut kā pavisam nemanāmi viss kļuva baudpilni. Iespējams, to veicināja kāda viesošanās reize pie manas mammas. Viņa bija tas cilvēks, kas spēja no malas novērtēt un apstiprināt, ka visu daru pareizi. Meitiņa tolaik bija divarpus mēnešu veca. Tieši tad arī veicu svētlaimes pilnu ierakstu savā dienasgrāmatā par to, ka beidzot esmu pavadījusi brīnišķīgu kopā būšanas dienu. Abas pirmo reizi baudījām ilgstošu acu kontaktu barošanas laikā. Un meitiņas skatienā vairs neredzēju nedrošību! Kopš tā brīža mana mīlestība pret meitu tikai auga un auga…
Atceros vispatiesāko abpusējo mīlestības apliecinājumu – tas bija laikā ap meitas sešu mēnešu vecumu, todien viņa bija parāpojusi zem galda, mēs abas saskatījāmies, un pamanīju viņas mīlestības pilno skatienu. Tajā brīdī guvu apliecinājumu, ka tomēr esmu laba mamma un meitiņa mani patiesi mīl. Mirkļi, kad mīļuma pilnām actiņām bērniņš pierāpo klāt, apķeras ap mani, parādīja, ka nozīmēju viņai visu. Tas ir pilnīgi citādi, jo gūsti ārēju apliecinājumu…
Kopš tā laika ik mirkli piedzīvoju spēcīgas jūtas. Tagad ir tā, ka varu skatīties un skatīties uz savu meitiņu. Viņa ir visbrīnišķīgākā pasaulē! Un ir tik pasakaini sajust viņas smaržu. Tagad spēju arī izprast tolaik tik ļoti sarežģītās situācijas. Piemēram, bija tā, ka pirmajos mēnešos mazajai patika ilgi būt man pie krūts, bet manī tas radīja fizisku nogurumu. Tagad saprotu, ka meitiņa tā darīja, jo vēlējās ilgāk būt pie mammas, sajust manu siltumu.
Interesanti, ka laikā, kad meitiņa vēl bija pavisam maza, esot darīšanās ārpus mājām, man nebija satraukuma viņu kādam atstāt pieskatīt. Toties tagad, esot prombūtnē, ikreiz ļoti sailgojos pēc meitas, jo zinu, ka pie manis viņai ir labi, jo spēju atsaukties uz viņas vajadzībām tā, lai viņa jūtas labi un droši. Spēju sajust viņas vēlmes un dāvāt itin visu no sevis. Ar vīru spējam saskatīt Matildes skatienā prieku par to, ka viņa jūtas mīlēta, ir drošībā un no visas sirds tiek apbrīnota.»
