Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uz Norvēģiju Madara pārcēlās pēc augstskolas absolvēšanas 2012. gadā. Tā kā viņas draugs šeit jau dzīvoja un strādāja, pārcelšanās bija dabisks solis. Nākamais plānā bija bērniņš.
Tūpļa guļa
Pirmās grūtniecības divi trimestri noritēja mierīgi. 36. nedēļas vizītē dzemdes augstums virs simfīzes bija stipri augstāks par normu, tāpēc mani nosūtīja uz papildu USG, satraucoties par mazuļa iespējamo svaru. USG atklājās, ka bērns atrodas tūpļa guļā, par ko biju šokā. Man piedāvāja veikt augļa ārējo apgriešanu, kam piekritu. Internetā par šo procedūru salasījos baisas lietas, īpaši lasot latviešu valodā, tomēr nolēmu uzticēties speciālistiem. Apgriešana tika ieplānota neilgi pirms 39. nedēļas. Līdz tam man bija jāveic dažādi vingrinājumi, lai stimulētu mazuli apgriezties pašam.
Mazuļa apgriešana
Tā kā meita vēl arvien nebija apgriezusies, devos uz slimnīcu. Procedūrā piedalījās divas ārstes un vecmāte, bija sagatavota arī operāciju zāle akūtam ķeizargriezienam. Tabletes veidā saņēmu muskuļu atslābinātāju. Kamēr ārste 15–20 minūtes ar rokām mēģināja mazuli apgriezt, vecmāte uzraudzīja mazuļa sirdsdarbību.
Procedūra nebija sāpīga, drīzāk ļoti nepatīkama. Mazuli izdevās pagriezt līdz šķērsguļai, bet īsi pēc tam viņa atgriezās iepriekšējā pozā. Ārsti izlēma procedūru neatkārtot. Man piedāvāja dzemdēt vagināli vai veikt ķeizargriezienu. Ārste paskaidroja, ka tūpļa guļas dzemdības ir iespējamas un relatīvi drošas, jo augļūdens daudzums bija normā un mazulis nebija liels. Vienīgais, kas nebija skaidrs, – vai mani iegurņa kauli atļauj mazulim iziet cauri, jo tā bija pirmā grūtniecībā. Mani nosūtīja uz datortomogrāfiju, lai pārliecinātos, vai ir iespējamas vaginālas dzemdības. Ārste stāstīja par tūpļa guļas dzemdību palīdzības tehniku, ieteica epidurālo anestēziju, jo šādas dzemdības var būt garākas.
Dzemdību ierosināšana ar balonu
Man bija jāierodas uz dzemdību ierosināšanu 3. jūnijā (41. grūtniecības nedēļā un 3 dienās). Ja dzemdības sāktos mājās ar augļūdens noiešanu, būtu jāsauc ātrā palīdzība, jo tūpļa guļā ir risks, ka nabassaite var tikt saspiesta, radot stresu mazulim.
Tā kā dzemdības vēl nebija sākušās, 3. jūnijā plkst. 8.00 ar partneri ieradāmies slimnīcā. Ap 10 sāka ierosināšanu – pie dzemdes kakla ievietoja tādu kā balonu, kuru piepildīja ar ūdeni, lai dotu spiedienu dzemdes kaklam. Pēc balona ievietošanas uzreiz sākās neregulāras kontrakcijas. Tās turpinājās, bet atvērums bija tikai 2–3 cm. Vakarā saņēmu pirmo vaginālo hormonu tableti.
Izmisums
Nākamajā rītā mani pārņēma izmisums. Bija sajūta, ka nekas neiet uz priekšu, biju nogurusi emocionāli un fiziski. Personāls paskaidroja, ka manā gadījumā steidzīgi ierosinātas dzemdības var būt bīstamas mazulim. Plāns bija 4. jūnija vakarā ievietot vēl vienu tableti un, ja nekas nenotiek, nākamajā rītā sākt intravenozo oksitocīna stimulāciju. Tomēr īsi pirms pusnakts pārplīsa augļūdens apvalks, sākās spēcīgākas un regulārākas kontrakcijas – beidzot dzemdības bija sākušās.
Astoņi mediķi dzemdību zālē
Kontrakciju laiku galvenokārt pavadīju vertikāli, jo tā bija vieglāk. Ar vecmāti vienojāmies, ka ap plkst. 5 ievadīs epidurālo anestēziju. Pirms tam vecmāte pievienoja bērna dupsim elektrodu, kurš novēroja sirdsdarbību. Pirmais mēģinājums veikt anestēziju neizdevās, jo bērna sirds toņi pēkšņi nokritās no 160 līdz 60 sitieniem minūtē. Tobrīd mani pārņēma panika, jo istabiņā saradās vismaz astoņi mediķi. Domāju, ka man veiks akūtu ķeizargriezienu, taču bērna sirdsdarbība dažu minūšu laikā normalizējās.
Mīļa vecmāte man glāstīja galvu un mierināja, paskaidrojot, ka bērna nabassaite visdrīzāk bija saspiesta. Anesteziologs veica otro mēģinājumu, kas šoreiz izdevās.
Ārste no Oslo un epiziotomija
Ap plkst. 6 atvērums joprojām bija 6 cm, un personāls ieteica sākt intravenozu oksitocīna stimulāciju. Apmēram pusotras stundas pirms Paulas piedzimšanas ieradās ārste no Oslo slimnīcas, kurai bija pieredze tūpļa guļas dzemdību pieņemšanā. Man pastāstīja, ka mazuļiem izstumšanas process ir vieglāks, ja ir veikta epiziotomija (starpenes iegriezums), un uz spiešanas fāzi mani lūdza ieņemt klasisko pussēdus pozu. Klāt bija seši vai septiņi mediķi. Kad parādījās mazuļa dupsis, man veica epiziotomiju. Pirms iegriezuma veica lokālo anestēziju, bet sāpēja kā ellē.
Apmēram pēc 20 minūšu spiešanas likās, ka daļēji atslēdzos, jo gandrīz divas diennaktis nebiju gulējusi. Teicu savam vīrietim, lai ved mani taisīt ķeizaru, jo drīz atslēgšos pavisam. Paulas ķermenis bija piedzimis. Ārste teica, ka nākamās vai nākamo divu kontrakciju laikā piedzims arī galviņa. Es negribēju gaidīt kontrakciju, tāpēc no visa spēka spiedu ārā galviņu. Pauliņa bija piedzimusi! Skaists un veselīgs bērniņš. Visu laiku meita bija man uz krūtīm. Pēc pusotras stundas mums atnesa pusdienas, tad vecmāte pavadīja mani uz dušu, bet otra apkopa mazuli. Šo dienu laikā nomainījās septiņas vecmātes, un katra nākamā bija jaukāka par iepriekšējo.
Pēcdzemdību aprūpe
Tā kā pēcdzemdību laikā izvēlējāmies palikt visi kopā, tētim katra nakts slimnīcā izmaksāja apmēram 30 eiro. Personāls bija ļoti jauks – vairākas reizes dienā ienāca mūs apraudzīt, sniedza padomus. Vecmātes regulāri pārbaudīja dzemdi. Jāpiemin, ka sieviešu higiēnas lietas (pamperi, paketes, vienreizlietojamās biksītes) atrodas labierīcībās. Savukārt zem pārtinamā galdiņa atrodamas mazuļu autiņbiksītes, bodiji un sedziņas.
Dienā pēc dzemdībām pie mums ienāca ārste, kura pieņēma dzemdības. Viņa mani slavēja, sacīdama, ka tik ātras tūpļa guļas dzemdības pieņēmusi pirmo reizi savā mediķes karjerā. Man ir ļoti labas atmiņas par jaukajiem mediķiem, un esmu pateicīga visiem, kuri rūpējās, lai mēs abas būtu veselas pirms, pēc un dzemdību laikā.
Trešajā dienā pēc dzemdībām mums piedāvāja doties mājās, tomēr nejutāmies droši – meitiņa daudz raudāja, arī piena padeve nebija nostabilizējusies. Mums piedāvāja palikt, cik ilgi vēlamies, un šo piedāvājumu izmantojām vēl divas diennaktis. Standartā pēc dzemdībām slimnīcā paliek 48 stundas, bet var arī īsāku laiku, it īpaši dzemdējot otro vai trešo bērniņu.
Pirms izrakstīšanās no slimnīcas saņēmām nosūtījumu uz gūžu USG, ko ieteica veikt meitas četru nedēļu vecumā, lai izslēgtu iespējamo gūžu displāziju tūpļa guļas dēļ. Ar vecmāti pārrunājām zīdīšanas un jaundzimušā kopšanas jautājumus, pēc ierašanās mājās uz apskati ieradās medmāsa no pašvaldības.
Otrā grūtniecība
Otrajā grūtniecībā jau pašā sākumā jutos nogurusi, sāpēja cirkšņi un Brekstona-Hiksa kontrakcijas sākās jau ap 19. nedēļu, kas neļāva atpūsties un pagulēt. Emocionāli jutos daudz mierīgāka, vairāk uzticējos savam ķermenim un biju gandrīz simtprocentīgi droša, ka mazā neatrodas tūpļa guļā, jo šāda iespējamība ir vien 3–4%.
Dzemdību datumā (13. decembrī) jutu dzemdību priekšvēstnešus. Gājām uz Paulas bērnudārza pasākumu, gatavoju vakariņas. Ap desmitiem vakarā, kad mājinieki jau gulēja, sapratu, ka man šonakt pagulēt neizdosies. Ieslēdzu kontrakciju taimeri, sēdēju uz lielās bumbas un pabeidzu adīt otro zeķi mazulītei. Ap plkst. 2 sazvanīju slimnīcu, vienojāmies, ka vēl pagaidīšu. Ap pieciem rītā devāmies uz slimnīcu, un interesanti, ka 20 minūšu brauciena laikā nebija nevienas kontrakcijas. Slimnīcā teica, ka dzemdes kakla atvērums ir tikai 2–3 cm. Man piedāvāja doties mājās, bet nolēmām palikt. Vecmāte izjautāja par dzemdību plāniem.
Vienīgais, ko skaidri zināju, – nevēlos epidurālo anestēziju, jo tā atbrīvoja no sāpēm vien uz stundu, savukārt muguras sāpes anestēzijas vietā piedzīvoju vēl nedēļu.
Grūtniecības diabēts kā pārsteigums
Uzklausot manas vēlmes, man piedāvāja ABC dzemdību istabiņu, kur ir divguļamā gulta, pufs, lielā bumba, paklājiņš. Ap plkst. 11 vecmāte digitālajā slimības vēsturē ieraudzīja mana glikozes slodzes testa rezultātu un jautāja, kāpēc es neteicu, ka man ir grūtniecības diabēts. Izrādījās, ka testa rezultāti bija pozitīvi, bet ģimenes ārste mani par to nebija informējusi, lai gan biju viņai jautājusi. Tika pieaicināta ārste, kas veica USG, lai pārliecinātos par mazuļa svaru, veica papildu asins analīzes.
Ap plkst. 13 vecmātes piedāvāja veikt augļūdens pārduršanu, bet tas nebija vajadzīgs, jo tobrīd ūdeņi nogāja paši. Vecmāte visu laiku bija blakus, tomēr procesā pilnībā neiejaucās. Acīmredzot viņa redzēja, ka es uzticos savam ķermenim un sajūtām.
Akupunktūra sāpju mazināšanai
Dzemdībās ar Paulu kontrakcijas jutu vēdera rajonā, savukārt ar Miu – mugurā. Partneris kontrakciju laikā ar dūri spieda man uz krustiem, un tas kaut nedaudz atviegloja sāpes. Vecmāte piedāvāja arī akupunktūru, kam piekritu, lai gan jau pēc četrām kontrakcijām lūdzu adatas izņemt. Pēdējās divas stundas pavadīju stāvus pie dzemdību soliņa, vecmāte ar koka stetoskopu pārbaudīja mazuļa sirdspukstus.
Nepilnu stundu pirms Mias dzimšanas likās, ka zaudēju samaņu, vecmāte iedrošināja, ka ir palicis pavisam nedaudz. Izmēģināju četras pozas, tomēr spiešanas fāzē ērtākā izrādījās pusguļus pozīcija. Izspiešana ilga 15–20 minūtes, klausīju savam ķermenim un vecmātei, un rezultātā bija nepieciešama tikai viena šuve. Mia bija piedzimusi! Arī šoreiz pēc dzemdībām sekoja duša un vakariņas. Mia aizmiga tētim rokās ap pusnakti, kamēr es jau gulēju. Pamodos piecos no rīta, dzirdot īkšķa sūkāšanas skaņu. Sagaidījām, kad Miai tiks paņemtas analīzes, lai aukstumā nav vairākkārt jāmēro ceļš līdz slimnīcai, un nedaudz vairāk kā pēc 48 stundām devāmies mājās.
Fakti par dzemdībām Norvēģijā
- Grūtniece stājas uzskaitē pie ģimenes ārsta vai vecmātes.
- Grūtniecībā bez komplikācijām tiek veikta viena USG 18.–21. nedēļā.
- Pirmsdzemdību atvaļinājumā var doties trīs nedēļas pirms noteiktā dzemdību datuma.
- Mammām ir 15 nedēļu 100% apmaksāts bērnu kopšanas atvaļinājums vai 19 nedēļas 80% apmaksāts atvaļinājums.
- Papildus ir 16 nedēļu bērna kopšanas atvaļinājums, ko vecāki var savstarpēji sadalīt.
- Tētiem pienākas 15 nedēļu 100% apmaksāts atvaļinājums vai 19 nedēļas – 80%, kas jāizmanto līdz bērna triju gadu vecumam.
- Dzemdības visbiežāk notiek slimnīcās, jo valsts sedz tikai ap 300 eiro no mājdzemdību maksas (2500–3000 eiro).
