Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
2
-
8
-
0
-
1
-
0
-
Mana meža meita – tā mana omīte mēdza dēvēt mazliet mežonīgus, savvaļas bērnus. Tagad to varu attiecināt uz savu divgadīgo meitiņu. Ir brīži, kad man kā multeņu varonim gribas izbrāzties cauri sienai, skriet tālu prom, kur vien acis rāda, aiz sevis sienā atstājot vien mazdrusciņ nogurušas, vienatnes alkstošas sievietes siluetu un šokā apstulbušus mājiniekus.
Ilūzijas pret realitāti
Jāsāk ar to, ka bērniņš bija plānots un ļoti gaidīts. Bet laikam jau šim liktenīgajam notikumam, tāpat kā ceļojumam ar stopiem, īsti sagatavoties nav iespējams. Lai arī izieti jauno vecāku kursi un izlasītas gudras grāmatas. Mums, millenial paaudzei, vispār ir šokējoši aptvert, ka ikdienas sadzīve ar mazo nebūt nebūs tik rožaina kā Instagram bildītes. Tur apgarotas instamāmiņas vienā rokā tur mierīgi snaudošu mazuli, bet otrā – karsti kūpošu latte un nokomentē, ka tā tik ir īstā dzīve un absolūtais piepildījums. Interesanti, cik ļoti zen stāvoklī viņu dzīve ir ārpus perfekto filtriņu kadra? Nenosodu tās sievietes, kuras ikdienu izkrāso un dalās ar fotogrāfijām, varbūt tieši tas palīdz nesajukt prātā ikdienas rutīnā ar bēbi… Un varbūt man tiešām mazāk vajadzētu lūrēt, ko dara citi, un bāzt degunu citās lietās, safokusēties uz savu dzīvi. Bet – vai tiešām mēs nevarētu kaut mazliet pastāstīt, cik ļoti mūs tas bērns var arī izbesīt? Lai mammas parastās nejustos slikti, ka uz mazo arī dusmojas, nevis tikai jūtas vainīgas, ka nevar nodrošināt konstantu pāri plūstošo gaišo mātes mīlestību. Pirmo gadu es nevarēju noticēt, ka kāds pāris vispār saņemas otrajam un trešajam bērnam. Kāpēc lai kāds labprātīgi ietu cauri šim ārprātam vēlreiz?! Tagad esmu mazliet jau apradusi, tā teikt, piešāvusies. Un kā rūdīts vilks smīnu, kad grūtnieces man stāsta, ka grib, lai ātrāk šis stāvoklis beidzas un sākas burvīgā dzīve ar zīdaini. Ak, viņām vēl nav ne jausmas, kas tas būs par jautru braucienu. Lai piesprādzējas!
Divgadnieks – ātrumnieks
Savaldīt mazo spītnieci nav viegli. Viņa paceļ rokas kā ērgļa spārnus virs muguras un zibenīgā turboātrumā skrien, īpaši nefiltrējot, kur ir kāds ass stūris vai nomaskējies pakāpiens. Bez traumām – lielākām vai niecīgākām – neiztikt. Man pat ir sācis raustīties kreisās acs plakstiņš, un tā nudien ir savdabīga sajūta. Reiz viņa nokrita no dīvāna, kamēr es uz milisekundi aizgāju sameklēt ledusskapī viņas iemīļoto siera desu. Panikā sastingu, jo mazā raud, bet uz galvas – uzpampis milzīgs zils puns. Ar ātrajiem traucāmies uz slimnīcu pārbaudīt traumu, tur nonākot konstatējām, ka viss, paldies Dievam, ir kārtībā. Tomēr iesaku mammām labāk pašām neko negūglēt, citādi pie vārdiem galvaskausa lūzums gandrīz aizgāju ar sirdi. Tikām cauri vien ar izbīli un pamatīgu zilumu. Toties joprojām viņa rāda uz ātrās palīdzības mašīnu un, attēlojot sirēnu, saka, ka grib vēl pabraukāties ar vīīījā, vīījā.
Citi lasa
Secinājums viens – es nebiju gaidījusi, ka, audzinot bērnu, būs jābūt liecinicei daudzām traumām un jāzina, kā sniegt pirmo palīdzību. Un ka no mazā zibenszeļļa nedrīkst novērst ne aci.
Runājot par mājsaimniecības uzturēšanu – mājās ir konstants haoss, un man nav ne jausmas, kā citas mammas spēj menedžēt ikdienas sadzīvi. Varbūt man būtu lietderīgi iziet kādus organizēšanas un dzīves sfēru pa plauktiņiem salikšanas kursus. Sazīmēts dīvāns, ēdiens un drupačas visās malās, norautas lapas istabas augiem, ķibeles ar ne tik veiksmīgu podiņapmācību un citi brīnumi. Mājās vēl varu vismaz mazliet nokontrolēt situāciju, taču iziešana sabiedrībā prasa visus manus nervus. Piemēram, kad viņa lielveikalā ieskrien sporta nodaļā, paķer botu no stenda un aizmet tālu, man no kauna gribas ielīst zemē. Tādos mirkļos man šķiet: ak kungs, esmu pati sliktākā māte pasaulē! Jā, mans kā mammas uzdevums ir divgadniecei noteikt robežas. Katra frustrācija ir pasaules gals un drāma trīs cēlienos. Asaras un puņķi šķīst pa gaisu. Mazajai princesei laiks pierast, ka pasaule ap viņu negriežas. Un katru reizi man arī gribas nokrist uz grīdas un sākt skaļos decibelos gaudot, goda vārds! Dažreiz darbojos tādā kā autopilotā, kad mēģinu atslēgties no realitātes, lai mazliet saglabātu veselo saprātu. Ne tik sen, kad mēģināju strādāt attālināti no mājām un rakstīt rakstus, kamēr ar acs kaktiņu pieskatīju bērnu, viss beidzās ar pamatīgu fiasko. Mazā paķēra telefonu un meta pret vīra laptopa ekrānu. Tas sašķīda, un es biju nikna kā bullis, kam priekšā satirināta sarkana lupatiņa un pa ausīm veļas dusmu dūmu mutuļi. Tā vien šķiet, ka dažreiz viņas histērijas būtu vieglāk atrisināt ar uzšaušanu pa dupsi vai sakliedzot… Tomēr sev mēģinu pēc labākās apzinātības prakses atgādināt, ka mana dusmošanās viņas dusmas nesamazinās. Un mazam bērnam ir tiesības pievērst sev uzmanību, ja jūt, ka mammas fokuss aizpeld citur. Tāpēc viss ir jāskaidro kaut tūkstoš reižu dienā, kāpēc viņa nedrīkst to vai šito, un jāpiedāvā citas alternatīvas. Bet nemitīgi runāt un skaidrot – tas izrādās ir visgrūtākais uzdevums ikdienā. Lai gan – kā citādi viņa iemācīsies? Mazais piedzimst kā balta lapa, un nevaram no divgadnieka sagaidīt pieauguša cilvēka spriestspēju. Viņa smadzenītes vēl nav tiktāl attīstītas, un mūsu pienākums ir mazliet lauzt savu ego, nevis salauzt bērna vajadzību pētīt un iepazīt pasauli sev apkārt. Un tas izdosies, tikai ļaujot iegūt savas pieredzes, jā, arī sāpīgās. Lai arī cik ļoti mums gribētos bērnus no tām pasargāt.
Kā izaudzināt laimīgu cilvēku?
Arī apjaukt pareizās bērnu audzināšanas informācijas pārsātinājumā jaunajiem vecākiem ir gana vienkārši – Montesori pedagoģiskās metodes, francūziešu audzināšanas pofigisms, barošana ar tikai eko šmeko pārtiku, kas ir un kas neskaitās emocionālā vardarbība un citas vadlīnijas, kas šķietami katra sludina, ka ir vienīgā un pareizā, lai uzaudzinātu krietnu, laimīgu cilvēku. Pētījumi liecina, ka mileniāļi ir pirmā visrūpīgākā vecāku paaudze, kas tik ļoti satraucas par emocionālo piesaisti un bērna labsajūtu.
Labi, ka vienmēr varu piezvanīt savai mātei – kad izmisums kā katliņā līst pāri malām, viņa vienmēr viedi atgādina: tev nav jābūt perfektai mammai, tev ir jābūt pietiekami labai!
Šī ir mana tagadējā mantra. Turklāt nav noslēpums, ka būt par mammu ir darbs 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā. Līdz ar to jebkurš atbalsts no partnera, tuviniekiem ir nepieciešamība ikdienā, nevis tikai ārkārtas situācijās. Atceros, kad ģimenes ārste man, jaunizceptajai mammītei ar tumšiem lokiem zem acīm, trulu skatienu un mazliet pēc sviedriem un piena smirdošai, atgādināja – dienā vismaz vienu stundu atbildība par bērnu jāuzņemas kādam citam. Mammai ir viegli izdegt, vajag izvēdināt galvu un pabūt ar sevi. Jo mazais tikai pieprasa un pieprasa, vēl neko nedodot pretī. Risinājums – izrauties no mājas vai ieviest savu hobiju. Kaut vai reizi nedēļā atslēgties no mājsaimnieces pienākumiem un saprast, ka bez mammas lomas sievietei piemīt daudz šķautņu, kurās sevi realizēt un attīstīt. Un nav jau tā, ka vīrs nepiedalās bērna audzināšanā. Piedalās, bet viņa gadījumā visa audzināšana pret meitu pārvēršas lutināšanā. Lai gan tēta strikto balss tembru viņa, nez kāpēc, klausa daudz labāk. Un tad viņu apskaužu. Man patīk teiciens, ka laimīga mamma rada ģimenē laimīgu mikrovidi un rāda bērnam piemēru, ka par sevi ir jādomā. Priecīga mamma ir priecīgs bērns. Tomēr tad, ja tas ir patiesi. Ja mamma smaidīs, izliksies par visu varošu, bet iekšēji būs izdegusi – bērns to jutīs. Ir būtiski, lai mazie redz arī raudošu, dusmojošos, aizkaitinātu, rotaļīgu un citas mammas emociju izpausmes un saprot, ka esam tādi interesanti radījumi – ar visiem saviem niķiem un stiķiem. Un ka to drīkst izpaust un par to runāt.
Dienas beigās – viss ir tā vērts
Negribu sūdzēties vai sludināt, cik dzīve ar bērnu ir grūta. Protams, šie ir tikai ziediņi – uzskatu, ka tām mammām, kas audzina bērnu vienas, būtu jāuzceļ piemineklis vai vismaz jāizdala goda ordeņi, jo viņas dara svētīgu un neiedomājamu darbu, visu cieņu! Turklāt daudzbērnu ģimenēm ikdiena noteikti ir vēl jautrāks, enerģiju un nervus izaicinošāks karuselis. Vien gribēju mazliet iztukšot iekšā sakrājušos spriedzi. Un nav jau tā, ka būt par mammu neatmaksājas. Kad meitiņa, manas miega dziesmas ieaijāta, paspēj nomurrāt: «Mamma, esj tevi mīju!» – mana mazliet aizkaitinātā un dažubrīd šķietamas aritmijas traumētā sirds no pateicības izkūst. «Eh, mana brīvdomātāja, mazais enerģijas tornādo,» nodūdoju. Tie ir tie saldie mirkļi, un ir arī citi patiešām jauki un sirsnīgi brīži mūsu ikdienā. Tieši pateicoties meitai es savā dzīvē vismaz varu skaļi izteikt tādus unikālus teikumus kā: «Nē, cepeškrāsnī līst iekšā nevar!» vai «Lūdzu, nelaizi suni!», vai «Mana vīra krūtsgalus aiztikt nedrīkst!» Kad es lūdzu padalīties ar plombīra saldējumu, viņa šķelmīgām ačtelēm skatās uz mani un saka: «Tūlīt, tūlīt, mammīte, mierīgi!» Vai, pa Rimčika drēbju aili stumjot ratiņus, sajūsmā skaļi noelšas: «Re, smukas apenītes!» Tad man ir skaļi jāsmejas par viņas asprātībām un esmu lepna būt mamma. Lepojos, ka viņa man ir tik liela pļāpa. Tieši viņa man ir iemācījusi nebūt tik ļoti egocentriskai – domāt arī par citiem, nevis tikai par savām vajadzībām, kā arī plānot vairākus sadzīviskus gājienus uz priekšu. Būt mazlietiņ vairāk disciplinētai, savā pa gaisu esošajā būtībā mazliet nolaisties uz zemes. Un laikam jau ābols no ābeles diži tālu nav aizkritis, jo es pati biju meža meita – pinkainiem matiem, netīru muti, pa priedēm un lazdām kāpelējoša, vienmēr savu fantāziju mākoņos. Lai jau viņa skrien, lai jau viņa skaļi un gardi smejas, dara blēņas, lai viņai nav perfektā princešu frizūra un nenošmulēts apģērbs. Kad tad vēl, ja ne bērnībā? Un, godīgi sakot, man arī būtu tā kā pienācis laiks beidzot pieaugt.
Autors: Mamma ar putniem
