Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmdienas dienu pavadīju mācībās ģimenes psiholoģijas centrā Līnā, savukārt tās dienas vakaru mājās kopā ar mīļajiem.. tiesa gan ne visai brīvā solī, jo visiem maniem mīļajiem pēc pavadītās dienas bez manis bija nepieciešams emocionāls atbalsts.. pēc vakara pastaigas uzklausīju mazo Matildi, tad pēc brītiņa Patrīciju un vēl nedaudz vēlāk arī Renāriņu. Gribēju palutināt arī vīru ar nelielu masāžu, taču tam vairs nepietika spēka.
Pie vakariņu galda es apjautu, ka gribu gulēt. Īsti nebija pat spēka kaut ko apēst. Paēdām un devāmies čučēt, šķiet īsi pēc deviņiem es ar bērniem jau gulējām. Nākošās dienas rītā vīram bija ļoti agri jādodas strādāt, es vēlējos viņu pavadīt ar brokastīm, mīļiem vārdiem un iepriekšējā dienā izpalikušo masāžu.
Tā nu mēs abi bijām augšā plkst. 5.30, lai gan modinātājs skanēja jau no 05.00.
Pavadīju vīru un vēlāk aizvedu lielo puiku uz dārziņu, ar abām dāmām devos ceļā ciemoties pie draudzenes. Ceļā pie mašīnas stūres brīžiem šķita, ka varētu arī iesnausties. Ciemos mums ļoti labi gāja, parunājāmies, pastaigājāmies gar jūru, brīnišķīgi paēdām un devāmies mājup, arī mājupceļā man šķita, ka es varētu iesnausties.
Pārrodoties sapratu, ka iešu pagulēt. Patrīcija bija aizmigusi mašīnā.. mašīnīti pārdzinu ēniņā, atvēru logus un ievietoju rāciju. Izcēlu no auto mazo Matildi un kopā ar viņu vēlējos iet pacūčēt. Iegūlāmies gultā un man bija paredzēta vesela stunda miega. Tad jau būtu laiks doties pakaļ Renāram uz dārziņu.
Mana baudpilnā miega stunda tā arī nepiepildījās. Mazā dāma čučēja nelabprāt, viņa paēda un tad vielgi kņosījās man blakus.
Uzklausīt viņu man nebija spēka, es vienkārši cerēju, ka viņa iemigs. Taču tas nenotika. Pēc 40 minūtēm es piecēlos, aizgāju uz tualeti un, kad atnācu uz istabu konstatēju, ka mazā guļ… :) Es gulēt vairs nedevos, jo kā jau minēju drīz bija paredzēts doties pakaļ lielajam brālim uz dārziņu.
Tā es iesēdos dīvānā un sāku šķirstīt Facebook.com līdz uzdūros kādam Vitas Kalniņas rakstam par vecāku pārdozēšanu saistībā ar bērna aprūpi. Galvenā lietiņa, kas aizķēra mani bija visnotaļ vienkārša un man sen zināma. Tās bija rūpes par sevi.
Ja vecāks nav parūpējies par sevi, viņš nevar parūpēties par kādu citu, kur vēl mazu bērniņu.
Lai gan es biju darījusi labāko šodien, es pastaigājos, labi paēdu, atpūtos kopā ar draudzeni, es tomēr jutos nogurusi, jo miegu nevar aizstāt nekas! Visas fiziskās vajadzības ir vienlīdz svarīgas un tās visas kopā veido šo pamatu, šo labsajūtu.
Pēc 40 minūšu pagulšņāšanas un 20 minūšu miera uz dīvāna vēlme pēc miega mistiskā kārtā pārgāja, jutu kā mana sirsniņa sāk pukstēt “labāk” un pati sāku justies labāk. Kad vēl pēc kāda laiciņa pārrados mājās ar izņemtu trešo bērnu no dārziņa manā priekšā pavērās visādi darbiņi. Mājās un arī citi, taču izvēlējos tos atstāt tur, kur viņi ir. Vispirms es! Ja jūtos sagurusi, tad rūpes pirmām kārtām man jāvērš pašai pret sevi.
Pajautāju sev, ko vēlos. Izrādījās, ka vēlējos noņemt nagu laku un ieiet dušā (lai gan biju jauki uzkrāsojusies un priekšā vēl bija brīnišķīgs vakars). To arī darīju, rūpējos par sevi un priecājos.
Kad iznācu no dušas mājās pārradās vīrs – īgns, noguris, šķiet dusmīgs un nelaimīgs. Es nodomāju, cik labi, ka es iegāju dušā! Es parūpējos par sevi un nu man bija spēks «parūpēties» arī par viņu, dot viņam savu mīlestību. Vienkārši esot blakus, pasakot labus vārdus un uzklausot viņu. Ja es pirms tam nebūtu parūpējusies pati par sevi, tad visticamāk mēs būtu sirsnīgi sastrīdējušies (divi tukši un izsmelti cilvēki vienuviet, tas nav tas patīkamākais) enerģiju apmaiņa tāpat notiktu, tikai destruktīvi… Taču tas nenotika!
Rūpes par sevi vajadzīgajā brīdī izdarīja brīnumu, es biju spējīga atkal dot!
