Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Atsākoties ilgi gaidītajam skolas gadam ar klātienes mācībām, mēs visi cerējām, ka dzīve atgriezīsies vecajās sliedēs, kā tas bija pirms kovida. Diemžēl vērojumi rāda, ka jau pāris nedēļu pēc skolas sākuma trauksmes līmenis visiem – bērniem, skolotājiem un vecākiem – pacēlās diezgan augsts.
Pirmās divas skolas nedēļas mūsu mājās pagāja samērā mierīgi. Tiesa gan, viena no manām pusaudzēm apraudājās jau trešajā skolas dienā – visa esot par daudz un nogurums pārāk liels. Un to var saprast. Pēc vasaras režīma atsākt tik agru celšanos ir grūti. Tā kā stundas sākas jau astoņos un mēs dzīvojam tālu no skolas, viņai tas nozīmē celšanos jau 6.00 no rīta. Gara diena ar desmit stundām un garo pusdienas starpbrīdi – mājās viņa ir ap pieciem. Tā ir gara un grūta diena pat pieaugušajam, bet pusaudžiem ir arī hormonālais fons, kas dzīvi nepadara vieglāku. Savukārt par mācībām no plkst. 8.00 man arī ir jautājums. Kāpēc tik agri? Šķiet, ka pērn gandrīz visos medijos bija pa kādam rakstam vai raidījumam par to, ka, pēc speciālistu domām, pusaudžiem mācībām būtu jāsāk vēlāk. Lai nu kā, biju meitai blakus, kad viņa raudāja, un cik vien spēju centos atbalstīt un mierināt: «Es saprotu… Tas tiešām ir grūti. Ar laiku organisms pielāgosies. Vai es varu tev kaut kā palīdzēt?» Uzklausīšana un atbalsts nostrādāja, pamazām asaras pierima, un tuvāko dienu laikā tiešām kļuva vieglāk. Praktiski tas nozīmē, ka viņa sākusi iet gulēt astoņos vakarā. Reizēm paguļ uzreiz pēc skolas. Vai šādā režīmā atliek laiks privātajai dzīvei un interesēm? Ļoti maz! Vai šāda slodze ir piemērota pusaudžiem? Domāju, ka tas tiešām ir par daudz, un bērni to izreaģē ar trauksmi.
Stress bērnam = stress mammai
To, ka līdz ar jauno mācību gadu sākusies trauksme visiem, sapratu arī no atbalsta grupas, ko vadu audžuģimenēm, aizbildņiem un adoptētājiem. Visas mammas, kuras augustā smaidot stāstīja, ka beidzot atradušas mieru un harmoniju attiecībās ar bērniem, sākoties mācību gadam, dalījās pieredzē, ka bērni esot kļuvuši daudz nemierīgāki.
Mazākie dīdās, skolas vecuma bērni negrib mācīties, bet pusaudži vispār sākuši mest visu pa gaisu un atsakās iet uz skolu.
Saprotams, ka bērnu stress ietekmē arī mūs, pieaugušos. Būsim godīgi, dīdīšanās, nemiers, niķošanās un kliegšana – tas ir tik kaitinoši! Un reti kurš no mums ir Buda. Var noskaitīt līdz desmit vienu reizi, otru, trešo reizi, bet kādā brīdī vadzis lūst. «Visbriesmīgākais ir tas, ka es pati sev nepatīku, kad esmu tāda!» grupā teica kāda mamma. Vienas pareizās atbildes, kā to risināt, protams, nav, to ietekmē arī katras ģimenes situācija un bērna vecumposms. Tas, kas derēs bērndārzniekam, nederēs pusaudzim (lai gan patiesībā divgadniekam un pusaudzim gan varētu strādāt līdzīgas stratēģijas, jo abos šajos vecumos bērns ļoti vēlas būt neatkarīgs un visu darīt pats, taču tas vēl īsti nesanāk). Tomēr ar dažām domām, kas, iespējams, var palīdzēt, padalīšos.
Stresa bumbiņas un Pop it
Pirmkārt, ir jāatšķir bērns un viņa uzvedība. Proti, nevis bērns ir niķīgs, bet viņš šobrīd niķojas, un visbiežāk tam ir iemesls. Tāpēc, otrkārt, ir vērts palūkoties, kas slēpjas aiz šādas bērna uzvedības, un to izrunāt. Ja iemesls ir stress dārziņā vai skolā, reizēm palīdz kaut vai šo stresa iemeslu izrunāšana un uzklausīšana. Varbūt bērns ir uzvilcies, jo šodien kāds no grupiņas biedriem negribēja ar viņu draudzēties? Savukārt skolniekam stress var būt gan par jauno mācību vielu fizikā, gan tāpēc, ka starpbrīžos ir pārāk skaļi. Nav teikts, ka sarunas laikā atradīsiet risinājumu, taču vismaz daļu satraukuma šādi var norunāt.
Tāpat bērnu stresu var izreaģēt darbībā, un faktiski ar savu dīdīšanos viņi tieši to jau dara, taču mēs varam piedāvāt viņiem arī alternatīvas – pop it rotaļlietas, fidžetspinerus, stresa bumbiņas, masāžas ķemmītes, balona uzpūšanu, smagas segas uzsegšanu, nomierināšanās vingrinājumus (piemēram, maksimāli sasprindzināties kā nevārītam makaronam un tad atslābt kā izvārītam makaronam) un sportiskas nodarbes stresa mazināšanai. Tas viss tiešām palīdz, un šīs praktiskās lietiņas var dot arī bērnam līdzi uz skolu.
Ne uz bērnu rēķina!
Kāda mamma dalījās gaužām bēdīgā pieredzē, ka viņas otrklasnieci skolotāja rāvusi aiz matiem un purinājusi aiz drēbēm, jo viņa nav sapratusi, kā risināt uzdevumu. Vai tad pēc purināšanas meitene to saprata? Šāda situācija nav pieļaujama, vecāki par to nedrīkst klusēt, un labākajā gadījumā šai skolotājai var izrakstīt norīkojumu pie psihologa, kur mācīties regulēt savu stresu un emocijas.
Ticu, ka šābrīža situācija ir ļoti grūta un stresa pilna arī skolotājiem. Mācību viela pēc attālinātajām mācībām ir iekavēta. Katra nākamā pirmdiena jāgaida ar neziņu, vai mācības varēs turpināt klātienē vai būs jāpāriet uz attālināto režīmu, skolēniem daudzas sociālās prasmes attālinātā mācību gada laikā ir piemirsušās. Absolūti neapskaužama situācija! Taču risinājums nedrīkst būt uz bērnu rēķina! Domāju, ka šobrīd skolotājiem vēl vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīgs atbalsts un par to ir jārunā, bet izreaģēt dusmas uz bērniem nedrīkst.
Un kā ar manām vajadzībām?
Visbeidzot trešais punkts var noderēt gan vecākiem, gan skolotājiem – palūkoties, kas patiesībā slēpjas arī aiz manas saasinātās reakcijas? Jo tad, kad esam labi atpūtušies, ar dzīvi apmierināti, ir vieglāk izturēt arī bērnu viskaitinošāko uzvedību. Vai esmu parūpējusies pati par sevi un savām vajadzībām? Kāpēc es pati reaģēju kā bērns, bet no sava bērna gaidu, lai viņš reaģētu kā pieaugušais? Varbūt bērna satraukums ir no tā, ka prasības pret viņu ir pārāk augstas? Varbūt arī manas prasības pret sevi ir pārāk augstas?
Jā, slodze bērniem ir liela un apzināti vai nepazināti no viņiem tiek prasīts atgūt pagājušā gadā iekavēto, bet man ļoti gribas uzsvērt – akadēmiskās zināšanas nedrīkst būt svarīgākas par mūsu attiecībām un bērnu mentālo veselību.
Ne jau ar labu atzīmi matemātikā viņam būs jādzīvo tālāk! Pats savā dzīvē viņš dosies ar drošo vai nedrošo pamatu, ko mēs kā vecāki būsim viņam iedevuši. Un to var izdarīt, tikai paliekot tuvās un labās attiecībās.Tāpēc vecāku un skolotāju atbalsts šogad un nākamgad mūsu bērniem ir vēl svarīgāks nekā pērn.
Gribu izstāstīt arī pozitīvu pieredzi no sava dēla skolas dzīves. Viņš šogad mācās 7. klasē un jau trešajā skolas nedēļā saņēma piezīmi. Un saku to ar pozitīvu izsaukuma zīmi, jo piezīme par stundas darbu bija: centīgs (pozitīvs)! Paldies par to Zaķumuižas pamatskolas matemātikas skolotājai! Mīļie skolotāji, rakstiet šādas piezīmes vairāk!
