Ir viegli pateikt: «Priecājies par bērniņu, izbaudi brīžus kopā ar viņu.» Ir viegli to saprast ar prātu – patiešām ir, par ko priecāties. Tomēr ar izolētības izjūtu, kas pārņem nesaukta un negribēta (jo patiešām ir taču, par ko priecāties), tikt galā ir sarežģīti. Vienkāršie un sen zināmie vārdi var arī nelīdzēt. Pat nepārstājot priecāties par jauno pavērsienu dzīvē, tu vari kādā brīdī sajusties slikti un aizdomāties: «Kāpēc esmu nonākusi tādā kā sprostā? Kas īsti notiek manā dzīvē? Vai vispār tajā jebkad notiks vēl kas jauns? Ko es šeit daru viena pati jau kuru mēnesi?»
Katrai sievietei ir atšķirīgas prasības pret dzīvi. Tas, cik no dzīves sagaidi, arī nosaka, cik spēcīgu izolētības izjūtu tu piedzīvo. Iespējams, visvairāk izolēta jūties tāpēc, ka esi atrauta no darba, profesionālās dzīves. Varbūt jūties izslēgta no sabiedriskās un kultūras dzīves. Iespējams, jūti izolētību attiecībās ar draudzenēm, no kurām pirmā esi kļuvusi par māmiņu.
Jebkura sieviete, kad piedzimst bērniņš, tā ik pa brīdim jūtas atrauta no īstās dzīves.
Tu neesi vienīgā jaunā māmiņa, kas šādi jūtas. Jebkura sieviete, kad piedzimst bērniņš, tā ik pa brīdim jūtas atrauta no īstās dzīves. Pat tad, ja viņa kopumā izbauda dzīvi ar bērnu un uztver šābrīža situāciju kā pareizu izvēli. Arī viņa iziet cauri posmam, kad jūt – kaut kas man slīd garām un man ir liegts tajā piedalīties. Tas ir dabiski, rūpējoties par mazu bērnu.
Parasti izolētības izjūta īpaši nenomāc aktīvu sievieti, kura zina, ko vēlas. Ja sieviete patiešām grib būt aktīva, viņa tāda arī ir, viņu nav iespējams apturēt. Viņa vienmēr atrod veidu, kā savu aktivitāti realizēt. Arī – ar mazu bērnu uz rokām. Izolētības izjūta vairāk nomoka sievieti, kura nav noformulējusi savas vēlmes un lielākoties ir pasīva savu vēlmju īstenotāja. Protams, viss nav tikai melns un balts. Izolētības izjūtu var piedzīvot arī ļoti aktīva un mērķtiecīga sieviete, bet tad tā parasti ir epizodiska izjūta.
Varbūt gribi iekļauties kādos vispārpieņemtos standartos par to, cik daudz laika ar bērnu pavada laba un pareiza mamma? Bet varbūt tas stāsts nemaz nav par tevi?
Būtiskākais ir jautājums – kā tu pieņem izolētības izjūtu, kad tā radusies? Cik spēcīgi pārdzīvo visas garām palaistās iespējas? Ko tas kopumā maina tavā dzīvē? Cik svarīgi tev ir izbaudīt laiku, kad tavs bērniņš ir pavisam mazs? Cik ilgi tu esi gatava būt mamma uz pilnu slodzi? Vai šajos jautājumos esi pret sevi atklāta? Varbūt gribi iekļauties kādos vispārpieņemtos standartos par to, cik daudz laika ar bērnu pavada laba un pareiza mamma? Bet varbūt tas stāsts nemaz nav par tevi?