Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Psiholoģe Ieva Tikiņa skaidro, ka divu līdz četru gadu vecumā bērni jau ir spējīgi pilnībā apģērbties un noģērbties, uzvilkt apavus. Protams, jāņem vērā, ka katrs bērns ir atšķirīgs un vide, kādā viņš aug, stimuli, kurus viņš saņem, lai apgūtu jaunas prasmes, nav vienādi, tādēļ kāds bērns sāk un spēj pats apģērbties ātrāk, cits vēlāk. «Katrs bērns attīstās savā ritmā, pakāpeniski apgūstot prasmes septiņās būtiskās jomās: motoriskajā (pamatkustības un smalkā motorika), kognitīvajā, emocionālajā, sociālajā un valodas attīstībā, saskarsmē un pašaprūpē.»
Ja, vērojot bērna motorisko attīstību, vecāki pamana kādas grūtības, piemēram, mazajam vēl neizdodas atlocīt zeķīti, lai to uzvilktu kājā, tas nozīmē, ka bērna pirkstiņiem vajadzīgas papildu aktivitātes, lai dažādi tiktu nodarbināta smalkā motorika.
«Varam piedāvāt mazajam, piemēram, darboties ar plastilīnu vai paburzīt papīriņus. Savukārt kognitīvajā un valodas attīstībā svarīgi raudzīties, vai bērns spēj saprast dažādus jēdzienus, sarunāties un atbildēt uz jautājumiem. Piemēram, vecāki aicina: «Lūdzu, atrodi otru zeķīti!» Bērnam būtu jāsaprot teikuma nozīme. Ja mazais nespēj atrast zeķīti, viņš var atbildēt: «Man nav zeķītes, es to pazaudēju.» Tad vecāks, piemēram, var teikt: «Es tev palīdzēšu zeķīti sameklēt!» Bērns jutīsies pasargāts, jo ar savu problēmu nepaliks viens,» skaidro psiholoģe, uzsverot, ka ikdienā ļoti būtiska ir arī bērna emocionālā attīstība. «Ja bērns mācās atpazīt savas emocijas un vecāki palīdz nosaukt vārdā, kā mazais jūtas, tas vairo un paralēli attīsta arī bērna emocionālo inteliģenci. Piedzīvojot vecāku spēju nosaukt vārdā savas un bērna emocijas, ar laiku arī mazais pats pratīs paskaidrot, ka, piemēram, ir bēdīgs tāpēc, ka vēlējās vilkt tieši sarkanās, nevis zilās bikses.»
Svarīga ir pacietība
Vecākiem jābūt gataviem, ka, visticamāk, būs jāapbruņojas ar gana lielu pacietību, kamēr mazais iemācīsies pats apģērbties. «Bērns piedzimst ar vēlmi mācīties un izzināt plašo pasauli un ir bezgala gandarīts par katru apgūtu prasmi. Viņš vēlas to demonstrēt citiem, jo tā stiprina sevī pašvērtības izjūtu. Ja ģērbšanās apgūšanas prasme tiek liegta, tad, nonākot jaunā vidē, piemēram, bērnudārzā, var rasties iekšējs diskomforts, jo bērns vēlas parūpēties par sevi, īpaši, ja pārējie bērni grupiņā šīs spējas jau ir apguvuši,» uzsver Ieva Tikiņa.
Lai bērns pierastu, ka ģērbšanās ir ikdienas dzīves daļa, svarīgi jau no zīdaiņa vecuma radīt patīkamas, mierpilnas un aizraujošas asociācijas par šo nodarbi.
«Ģērbjot zīdainīti, vajadzētu darboties lēnām kustībām un mierīgi runāties ar bērniņu, piemēram, sakot – tagad es tev labajā kājā velku zeķīti, tad kreisajā kājā. Sarullējam zeķīti un ieliekam mazulim plaukstiņā, tā veicinot arī bērniņa motoro attīstību. Un nu uzvilksim krekliņu – tu-tū, tūlīt būs mazliet tumšs… Pārvelkam krekliņu pāri mazuļa galviņai. Nu atkal ir gaišs! Velkot mazulim krekliņu vai džemperīti, var skaitīt arī skaitāmpantiņu: viena roka ielien alā, iznāk ārā otrā galā. Otra roka ielien alā, iznāk ārā otrā galā. Tagad galva ielien alā – iznāk ārā otrā galā. Skaitāmpantiņi, vecāku runāšanās ar bērnu sekmē arī valodas attīstību un rada pozitīvas emocijas. Mazais jūt saikni ar vecāku, un rodas vēlme pēc šī patīkamā rituāla arī nākamajā reizē. Kad bērniņš jau ir paaudzies, mazajam var parādīt, ka drēbēm ir ļipiņas, krekliņam ir podziņas, var aicināt bērnu sašķirot zeķītes, rādot, ka ir divas vienādas zeķes, un rosināt bērnu sameklēt katrai zeķītei pāri,» iesaka psiholoģe.
Ērts un vienkāršs apģērbs
Lai bērnam būtu vieglāk apģērbties saviem spēkiem, jāņem vērā – jo apģērbs ir vienkāršāks, jo labāk. «Ja bikses vai svārciņi, tad ar pietiekami elastīgu gumiju, lai bērnam ir ērti tos uzvilkt. Arī krekliņiem svarīgs platāks kakla riņķis, lai būtu vieglāk pārvilkt pāri galvai. Un arī zeķītēm jābūt ar pietiekami elastīgu gumiju. Sākumā ieteicams izvairīties no drēbēm ar pogām vai rāvējslēdzēju, bet mazo var aicināt apgūt arī šīs prasmes. Tam ļoti noderīgi ir Montesori materiāli, kur var mācīties pogāt podziņas, atvērt un aizvērt rāvējslēdzēju. Bērns mācās spēlējoties, un, verot rāvējslēdzēju vaļā un ciet, pieaugušais var teikt: «Krokodila lielā mute atveras vaļā un tagad ir ciet!» Arī vecāki paši uz kāda auduma var uzšūt podziņas un aicināt bērnu mācīties tās atpogāt un aizpogāt.»
Patstāvīgu ģērbšanās apgūšanu var sākt ar apģērba novilkšanu, un, ņemot vērā apģērbu daudzumu, pateicīgākais laiks šai jaunajai prasmei ir tieši vasara.
«Vecākiem vasarā ir atvaļinājums, un tad ir arī vairāk miera un laika rosināt bērnu apgūt ģērbšanās procesu. Tikpat rosinoši ir aicināt bērnu vērot, kā vecāki ģērbjas paši, un katru darbību komentēt: «Tagad es velku kājās zeķes, uzvelku bikses, džemperis pār galvu – re, esmu apģērbies!» Tā kā bērniem patīk atdarināt vecākus, iespējams, mazajam būs nozīmīgi redzēt tieši vecāku piemēru un to atdarināt. Galvenais dot pietiekami ilgu laiku, lai bērns varētu pamēģināt, piemēram, uzvilkt sev zeķītes, ik reizi būt klāt un paslavēt mazo par paveikto. Arī tad, kad mazais ielicis zeķītē pirkstiņus, uzreiz mīļā un iedrošinošā balsī izrādīt, ka esam šos centienus pamanījuši, piemēram, sakot: «Es redzu, ka tu jau mēģini uzvilkt sev zeķīti. Tas ir lieliski!» Bērnam ir svarīgi, ka vecāki ir kopā ar viņu, kad notiek kaut kā jauna apgūšana. Noteikti nebūtu vēlams no otras istabas skaļā balsī saukt, lai bērns ģērbjas ātrāk, jo, pirmkārt, mazais šādu vēstījumu nesadzirdēs un var sabīties, otrkārt, ar šādu uzvedību mēs rādām negatīvu piemēru bērnam,» stāsta Ieva Tikiņa, uzsverot – ja vecāki ir bijuši klātesoši, tad sajutīs, vai bērns ar pirmajām prasmēm ir ticis galā un var jau piedāvāt nākamos apģērba gabalus. «Ja vecāki tomēr redz, ka vajadzīgs ilgāks mācīšanās laiks, jābūt pacietīgiem un ir jādod laiks. Īpaši, ja bērnam vēl nav skaidrs, kur ir apģērba priekšpuse un kur – aizmugure. Tad bērnam var pajautāt: «Klau, es nesaprotu, uz kuru pusi jāvelk šīs bikses!» – tā dodot iespēju mazajam padomāt un pašam atbildēt uz šo jautājumu. Bērnam ir ļoti svarīgi parādīt savu varēšanu,» uzsver psiholoģe.
Soli pa solim
Ja mazais kaut ko ir aizmirsis uzvilkt vai arī sajukusi apģērbu secība, Ieva Tikiņa aicina nesatraukties. «Svarīgi, vai tā ir diena, kad ir jādodas uz bērnudārzu, kur, piemēram, apakšbiksītes un krekliņš ir vajadzīgi, tad jāskatās, vai ir pietiekami daudz laika ar bērnu mierīgi aprunāties un situāciju mainīt. Bērnam var pajautāt: «Kā tev šķiet, vai tu kaut ko neaizmirsi uzvilkt? Varbūt vēl bija kas svarīgs?» Tad jāgaida no bērna atbilde, jo, iespējams, viņš pat nav pamanījis, ka ir kaut ko aizmirsis, un, uzdodot šādu jautājumu, dodam viņam iespēju pašam to atcerēties. Ja šajā dienā paliekam mājās, varam nedaudz vēlāk uzvilkt to, kas bērnam bija aizmirsies.
Ja bērns regulāri aizmirst uzvilkt kādu apģērba gabalu, var izveidot vizuālās atgādnes, piemēram, izprintēt no interneta ģērbšanās rutīnas bildītes zēniem un meitenēm un piestiprināt bērnam redzamā vietā (iepriekš tās vairākkārt rūpīgi izrunājot), lai mazais redzētu un atcerētos, kādā secībā jāvelk mugurā drēbes.
Var noskatīties ar bērnu arī kādu izglītojošu filmiņu par ģērbšanos.
Ja tas tomēr nepalīdz, mazajam var paskaidrot: «Ja uzvilksi mazās biksītes, tev būs labāka sajūta, jo lielās bikses negrauzīs dupsi.» Vai arī, ja vienā kājā bērns ir uzvilcis zeķīti, bet otra kāja ir plika, mazajam var pajautāt: «Kā tu domā, vai otra kājiņa nenosals?» Jo mazāks bērns, jo ērtāk jūtas savā ķermenī un mazāku nozīmi piešķir apģērbam. Bērni vēlas kustību brīvību, un drēbes nereti ir pēdējais, par ko viņi grib domāt,» skaidro psiholoģe.
Steigties bez steigas
Kad bērns jau ir apguvis ģērbšanās prasmes (ir situācijas, kad ar ģērbšanos mazo tomēr vajag pasteidzināt) – Ieva Tikiņa iesaka lēnām skaitīt līdz desmit vai izmantot smilšu pulkstenīti un bērnam pajautāt: «Vai tu vari pagūt saģērbties, kamēr es izskaitīšu līdz desmit vai iztecēs smilšu pulkstenis?» Psiholoģe uzsver, ka nevajadzētu aizrauties ar sacensību rīkošanu, kurš apģērbsies ātrāk, jo šādam izaicinājumam var būt gan ieguvumi, gan sarežģījumi. «Ja ģimenē ir vairāki bērni, šādas sacensības var pāraugt strīdā, jo katram bērnam ir savs temperaments. Tam, kurš ir mierīgāks un sapņaināks, būs grūti sacensties ar aktīvo un vienmēr ātro brāli vai māsu. Pozitīvāks rezultāts varētu būt no sacensībām ar vecākiem, vien jāatceras, ka nedrīkstam ļaut vaļu savam azartam, tas ir jānobremzē, lai bērnam būtu iespēja sajust uzvaras garšu. Vēl jāņem vērā – jo mazāks bērniņš, jo grūtāk ir pamosties jaunai dienai. Tādēļ ir svarīgi, lai rīta cēliens būtu mierīgs un bez steigas.
Vecākiem vajadzētu padomāt, kas viņiem pašiem ir jāizdara, lai rīta cēliens būtu mierīgāks.
Varbūt ir jāpieceļas pusstundu agrāk, jādodas laikus gulēt vakarā, jāsakārto savas darba lietas pirms tam, lai var būt klātesošs savam bērnam viņa rīta gaitās, kur ģērbšanās ir ļoti nozīmīga sastāvdaļa.»
Negrib ģērbties
Ja rodas situācija, kad bērns jau pats prot apģērbties, bet pēkšņi sāk dusmoties un atsakās to darīt, vecākiem nevajadzētu domāt, ka mazais ir kļuvis slinks. Ko šādā brīdī darīt? Psiholoģe iesaka vecākiem saglabāt mieru un mēģināt saprast, kādas varētu būt bērna šī brīža vajadzības.
«Varbūt mazais vēlas vairāk vecāku uzmanības un tuvības, īpaši, ja pēdējā laikā dienas ir bijušas steidzīgas un kopā būšanas laika bijis par maz. Varam mēģināt bērnam palīdzēt, piemēram, paturēt kājiņu, lai to būtu vieglāk ievilkt biksēs. Dažkārt, ja ir gadījies par vēlu pamosties, vecāki mēdz mazo steidzināt, bet jāpatur prātā, ka tas tikai radīs pretēju uzvedību. Ar bērnu vajadzētu mierīgi aprunāties, lai saprastu, kāpēc mazais ir saskumis vai dusmīgs, varbūt bērnudārzā bijis kāds strīds vai noticis kas cits nelāgs. Emocionāli jūtīgāki bērni vairāk jāiedrošina, jo jebkuras pēkšņas pārmaiņas viņus ietekmē daudz izteiktāk nekā bērnus ar līdzsvarotāku nervu sistēmu,» stāsta psiholoģe Ieva Tikiņa, uzsverot, ka nav ieteicams ģērbties, kad fonā iet multfilma, jo bērnam ir svarīgi koncentrēties uz to, kas notiek šeit un tagad, mācīties apgūt nepieciešamās prasmes. «Protams, dzīvē mēdz būt dažādas situācijas, dažkārt mīļā miera labad vecāki var palīdzēt bērnam saģērbties. Tas ir pilnīgi normāli. Arī ģērbšanās, tāpat kā jebkas cits, ko darām kopā ar bērnu, veido īpašo saikni starp bērnu un vecākiem. Un tas, ar kādām domām, vārdiem un kustībām pieskaramies savam bērnam – ģērbjot, ķemmējot viņa matus un samīļojot –, paliek kopā ar viņu visu dienu.»l
Kārtība bērna skapī
Ieva Tikiņa aicina vecākus regulāri sakārtot bērna skapi tā, lai ikdienas drēbes būtu atsevišķi no svētku drēbēm. «Vēlams skapī redzamā vietā salikt tikai tās drēbes, kas bērnam der šobrīd, un labāk lai ir tikai pats nepieciešamākais! Bērnam tad būs vieglāk izvēlēties, ko vilkt mugurā, jo ikdienā jau tā ir ļoti daudz stimulu – daudz rotaļlietu, aktivitātes ekrānos, ātra pārvietošanās no vienas vietas uz citu utt. Vislabāk jau vakarā kopā ar bērnu salikt drēbes nākamajai dienai: visu saliek secīgi, apakšā virsdrēbes, bet augšpusē – apakšveļu. Ja tomēr nav bijusi iespēja iepriekšējā vakarā sagatavot drēbes, mazajam pirms ģērbšanās var pajautāt: «Ar kuru apģērbu sāksim? Vai tu gribētu sākt ar biksēm, krekliņu vai zeķēm?» Ja redzam, ka šāds jautājums ir par grūtu, mazajam var vaicāt: «Vai tu vēlies ģērbšanos sākt ar krekliņu vai apakšbiksītēm? Vai vilksi zaļās vai sarkanās zeķītes?»
