Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Ar vīru gruzīnu Otaru iepazinos 2009. gadā, studējot maģistrantūrā Zviedrijā. Ar Otaru bija sajūta, ka man nekas nav jātēlo, viņš neko netēlo un mums kopā ir labi, arī neko īpašu nedarot. Martā iepazināmies, pēc tam bieži sazvanījāmies, braucām viens pie otra ciemos, jo studējām dažādās pilsētās. Vasaru pavadīju praksē Kosovā, septembrī sākām dzīvot kopā Zviedrijā. Tad arī izlēmām, ka nevēlamies atkal šķirties. Gruzijā ierados tieši uz 2010. gada sagaidīšanu un biju jau ceturtajā grūtniecības mēnesī. Iztēlojos, kā es mielošos ar izslavētajiem gruzīnu ēdieniem, un pamanījos piedzīvot pirmo vilšanos, jo viss svētku galds sastāvēja no aukstajām uzkodām un saldumiem. Vecgada vakarā tiek pagatavots ļoti daudz ēdiena, jo turpmākās divas nedēļas visi iet ciemos cits pie cita un visur galdā tiek celti tie paši ēdieni. Bet man tā gribējās siltu ēdienu. Siltumu gribējās arī iekštelpās, jo bija ziema, bet dzīvokļos nebija centrālās apkures, man visu laiku sala.
Pie ginekologa kopā ar vīramāti
Salīdzinot savu pirmo grūtniecību un dzemdības ar pēdējo, jāteic, ka šajā laikā ļoti daudz kas ir mainījies. Piemēram, pirms vienpadsmit gadiem bija ārsti, kas savos kabinetos smēķēja. Pēc dažiem gadiem gan smēķēšanu slimnīcās un poliklīnikās aizliedza ar likumu. Interesanti, ka pie ginekologa daudzas grūtnieces gāja kopā ar mammām, kas savā ziņā izskaidrojams ar to, ka daudzām no bija tikai 18–19 gadu. Tobrīd, gaidot pirmo bērnu, savos 26 gados sajutos kā veca grūtniece.
Uz pirmo vizīti pie ginekologa Gruzijā arī es devos kopā ar vīru un vīramāti.
Viņa mani aizveda pie tās pašas ginekoloģes, kura bija novērojusi vīramāsas grūtniecību. Ar šo dakteri mums bija daudz jautru un ne tik jautru piedzīvojumu (piemēram, ehokardiogrāfijas vietā daktere mani aizsūtīja uz elektrokardiogrammu, kur man 25 grūtniecības nedēļās bija jāveic vēdera presītes). Ja analīzēs bija kādas šķietamas novirzes no normas, daktere uzreiz zvanīja manai vīramātei un vīram. Bet, kad biju saaukstējusies, ārste mani nosūtīja veikt cūku gripas analīzi uz infektoloģijas centru, kur par mums smējās.
Tajā pašā klīnikā citas ginekoloģes kabinetā notika grūtnieču vingrošana. Iepazinos ar šo ginekoloģi, un izrādījās, ka viņa ir diezgan populāra ārzemju grūtnieču vidū. Turpmāk vienmēr visu vēlreiz pārbaudīju pie viņas un ar piesardzību izturējos pret vīramātes ieteiktās ārstes rekomendācijām. Piemēram, lai celtu hemoglobīna līmeni, vīramāte man atveda sarkanvīnu un ieteica izdzert glāzi dienā.
Kad iebildu, ka ātri reibstu un alkohols vispār nav ieteicams grūtniecēm, viņa iedeva arī pudeli koncentrētas sarkano vīnogu sulas. Vīns Gruzijā ir zāles visam, to puspajokam, pusnopietni iesaka arī ārsti.
Atceros, ka pirmajā vizītē vīramāsas ginekoloģe man arī jautāja, cik sen mēs ar Otaru esam precējušies, un bija manāmi pārsteigta, dzirdot, ka precējušies vēl neesam. Kā drīz vien sapratu, šis jautājums te patiesībā nozīmē, cik gados tika uzsākta dzimumdzīve. Ginekologi te joprojām mēdz runāt caur puķēm, un grūtniecības laikā ārsti iesaka atturēties no dzīves.
Piena maisījums plastmasas glāzītē
Izvēloties dzemdību namu pirmajām dzemdībām, man bija svarīgi, lai vīrs var palikt kopā ar mani arī pa nakti. Citos dzemdību namos tas bija iespējams tikai luksusa palātā, kas maksāja ļoti dārgi. Lai gan, raugoties no medicīniskā vIeplānot sūtīšanu uz soc. tīkliemiedokļa, bijām izvēlējušies labāko valsts slimnīcu ar labāko aparatūru un speciālistiem, tolaik šajā slimnīcā nebija ēdināšanas pakalpojumu. Pēc pirmajām trim dzemdībām vīramāte man uz slimnīcu sūtīja zupas katlu, ko pie medmāsām varēju uzsildīt. Tagad gan jaunās māmiņas arī šajā slimnīcā tiek barotas.
Pirmajās dzemdībās man ļoti paveicās ar dzemdību vecmāti, kura aktīvi eksperimentēja ar dzemdību pozām, līdz atklājām, ka dzemdību soliņš man ir ērtākais. Turpmākajās dzemdībās to atcerējās arī mans ārsts un piedāvāja man dzemdēt uz soliņa. Esmu dzirdējusi stāstus, ka Latvijā dzemdību laikā jāguļ, kamēr notiek mazuļa sirds toņu pieraksts. Gruzijā nekas tāds nenotiek. Es visu laiku varēju pārvietoties pa palātu, sirds toņus paklausījās tikai mirkli, nekādu pierakstu te neveic.
Kad dzemdēju pirmo reizi, slimnīcā nebija atļauti ne knupīši, ne pudelītes. Ļoti iespējams, ka tas bija tā brīža prezidenta Mihaila Saakašvili sievas holandietes Sandras Rulofsas nopelns, kas tur reizēm veica brīvprātīgo darbu.
Vecākais dēls piedzima ļoti aktīvs, izsalcis un nemierīgs. Medmāsas aicināja biežāk likt mazo pie krūts, taču viņš joprojām bija izsalcis. Mazais kļuva pat dusmīgs – sita ar dūrītēm, kliedza, neņēma krūti. Biju nogurusi un nezināju, kā viņu nomierināt, tāpēc palūdzu, vai var dēlam iedot nedaudz piena maisījuma. Medmāsa atnesa dažus mililitrus maisījuma plastmasas glāzītē un ļoti veiksmīgi mazajam iedzirdīja. Kad dzemdēju jaunāko meitu Magdu, slimnīcā jau bija atgriezušās pudelītes un knupīši, kā arī dažādi ar krūts barošanu saistīti mīti.
Savukārt otrajās dzemdībās pirmo reizi mūžā sajutu zemestrīci. Nesen bijām iestājušies slimnīcā, tobrīd gulēju gultā un jutu, ka gulta sāk kratīties. Paskatījos uz vīru, viņš izskatījās bāls. Arī medmāsa, kas aizpildīja anketu, bija neizpratnē. Vīrs gan pirmais attapās un teica, ka tā ir zemestrīce. Vēlāk gan atzinās: pirmā doma, kas viņam bija pavīdējusi prātā, – ka viņam kļuvis slikti un viņš ģībst.
Dzemdības kā paraugdemonstrējums
Gatavojoties ceturtajām dzemdībām, izlēmu dzemdēt citā klīnikā un neslēgt līgumu. Man bija veiksmīga triju dzemdību pieredze, kurās ārsta loma bija minimāla, tāpēc nesaskatīju vajadzību pēc līguma.
Ceturto reizi izvēlējos dzemdēt nelielā klīnikā netālu no dzemdību nama, kurā biju dzemdējusi pirmās trīs reizes. Arī ceturto bērnu sanāca dzemdēt uz dzemdību soliņa, kas palātā bija pieejams, bet radās sajūta, ka tas nekad iepriekš nebija lietots, jo daktere paaicināja arī citus kolēģus, lai apskatās šādas neierastas dzemdības. Tajā dienā es arī biju vienīgā dzemdētāja, tā ka personāls varbūt vienkārši bija nogarlaikojies. Kopumā klīnika patiešām bija ļoti maza (dzemdību nodaļā vienlaikus bija ne vairāk 3–4 sievietes) un mājīga, personāls – ļoti jauks.
Ģimenes dzemdības Gruzijā ir atļautas, un visas četras reizes vīrs bija kopā ar mani. Sieviete var izvēlēties jebkuru atbalsta personu un vietējās sievietes vīra vietā nereti izvēlas mammu, citu radinieci vai draudzeni.
Kamēr sieviete dzemdē, pārējie ģimenes locekļi parasti gaida ārā pie slimnīcas. Bieži tie ir ne tikai tuvākie draugi un radinieki, bet pat viss vīra darba kolektīvs, kas nereti kopā veido pat 50 cilvēku lielu pūli. Tāpēc pie dzemdību namiem visu laiku ir liels ļaužu bars, kas jau sāk svinēt mazuļa nākšanu pasaulē, un pēc dzemdībām visi dodas uz restorānu.
Interesanti, ka Gruzijā bērniņam ir nepieciešama dzimšanas apliecība, lai pamestu dzemdību namu. Tāpēc ir laikus jāizdomā un jāvienojas par bērniņa vārdu. Parasti bērnu reģistrēt dodas tētis un ir dzirdēti nostāsti, ka bērnu piereģistrē ar citu vārdu, nekā vēlējusies māte vai abi iepriekš vienojušies.
Vīramātes labā griba
Pēcdzemdību aprūpē Gruzijā tradicionāli iesaistās visa ģimene, un īpaši aktīvas ir vecmāmiņas. Atceros, kā nākamajā dienā pēc pirmajām dzemdībām vīrs jau devās uz darbu un uzreiz bez brīdinājuma pie mums mājās ieradās vīramāte. Viņa paņēma bērnu un izrīkoja, lai tagad eju un atpūšos. Aizgāju otrajā istabā, bet miegs īsti nenāca. Vakarā vīramāte bez manas piekrišanas uzaicināja uz mājām kādu sievieti, lai mums pamācītu, kā pareizi vannot mazuli. Sieviete kārtīgi noziepēja mazuli un pēc vannošanas visas krokas vēl norīvēja ar 70% spirtu. Es biju šokā. Man ļoti nepatika, ka manā vietā kāds lemj, kas jādara ar manu bērnu. Labi, ka iepriekš biju iepazinusies ar dūlu no Dānijas. Nākamajā dienā viņai piezvanīju, un viņa atnāca pie manis. Kārtīgi izraudājos viņai uz pleca, saņēmu no viņas tobrīd tik ļoti nepieciešamo psiholoģisko atbalstu un iedrošinājumu.
Kopš tā laika vienojāmies – ja vīramāte plāno nākt ciemos, viņai iepriekš ir jāpiezvana, un gluži katru dienu man palīdzība nav vajadzīga. Pēcāk gan mēs pārcēlāmies dzīvot tuvāk vīra vecākiem un vakaros, kad vīrs atbrauca mājās no darba, bieži devāmies pie viņa vecākiem uz vakariņām. Tas bija ļoti ērti – mēs paēdām, vīramāte un vīramāsa paauklēja mazo, un es vismaz varēju atpūtināt rokas. Kopumā gan mēs ar vīru bērnus pieskatīt citiem neatstājam, jo mums patīk būt visiem kopā!»
Fakti par grūtniecības laiku un dzemdībām Gruzijā
- Apmaksāts pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājums ilgst sešus mēnešus, un vecāki to var savstarpēji dalīt.
- Ja strādā valsts sektorā, esot pēcdzemdību atvaļinājumā, vecāks saņem savu mēneša algu.
- Bezalgas atvaļinājumā var doties līdz pat bērna divu gadu vecumam.
- Strādājošai mammai, kas audzina bērnu līdz gada vecumam, pienākas par vienu stundu īsāka darbadiena.
- Mājdzemdības oficiāli nav atļautas.
- 47% bērnu dzimst ar ķeizargriezienu, ko sieviete var arī izvēlēties pati.
- Tā kā nauda seko grūtniecei, dzemdību nami konkurē savā starpā un nereti piedāvā akcijas cenas.
