Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēc pāris mēnešiem mazais kļūs par pirmklasnieku. Vai viņš spēs par sevi parūpēties?
Rūpes par izskatu
Kaut arī bērnudārza vecāko grupiņu bērnus visi sauca par lielajiem, tomēr ik pa laikam viņi saņēma «atlaides». Ja atraisījās kurpes aukla, nevaļīgāka mamma vai audzinātāja labāk to aizšņorēja pati nekā piecas minūtes gaidīja, līdz to izdarīs kurpju nēsātājs.
Šo principu vajadzētu mainīt. Bērna labad. Elementārajām pašapkalpošanās iemaņām nepieciešams treniņš. Lai kā bērns centīsies, ar labu gribu vien viņš kurpes skolā neaizšņorēs!
Ja, šobrīd lasot, nolemjat – «uz manu bērnu tas neattiecas – kurpes šņorē, pogas pogā, rāvējslēdzēju aizvelk!», vērts padomāt – vai bērns, ģērbjoties pats, apģērbjas glīti vai arī tā, ka viena bikšu stara uzrāvusies līdz ceļgalam un apakškrekliņš nokarājas pāri sēžamvietai... Nevīžas tēlu vienaudžu acīs grūti mainīt – par tādu viņu uzskatīs arī tad, ja viņš sāks ģērbties nevainojami.
Lai iemācītu rūpēties par savu izskatu, lieliski iedarbojas daži «profilaktiski paņēmieni».
• Palīdzēt apģērbu kopt. Jāizkarina veļa žāvēties – lai mazais nāk palīgā! Pilsētniekam, kurš radis, ka veļa kļūst sausa veļas žāvētājā, drēbju karināšana vecmāmiņas dārzā starp ābelēm var izvērsties par veselu notikumu. Turklāt ik pa laiciņam viņu var mudināt palūkot – ir viņa drēbītes sausas vai vēl mitras. Arī sašķirot apģērbu pēc krāsām pirms mazgāšanas var būt bērna uzdevums. Atziņa, ka tīrās drēbes bērnistabas skapī neparādās pēc burvju mājiena, var izrādīties atklājums.
• Izvēlēties. Ja nu neievērots palaists garām vecums, kad bērns rautin rāvies visu darīt pats – arī izvēlēties apģērbu –, to var mēģināt labot tagad. Ir liela atšķirība, vai bērns valkā to, ko iedevusi mamma, vai to, kas pašam patīk – un galvenokārt atšķiras veids, kā viņš to valkā...
Te nu der atcerēties, ka gaumes atšķiras un sešus septiņus gadus vecam bērnam parasti ir skaidrs, kas viņam patīk, kas ne. Ja viņam vienalga – hm, laikam vecāki pārāk skaidri «zinājuši», kas viņam varētu patikt, – tad vēl jo svarīgāk bērnu aktīvi iesaistīt iepirkšanās procesā. Lai tas neizvērstos par pasākumu, kurā bērnam nemitīgi jāatsaka, jau iepriekš vērts sarunāt, kāda veida apģērbu vai apavus pirksim vai kādā cenu amplitūdā to varam atļauties.
• Novērtēt savu apģērbu. Dažiem bērniem pat visas dienas garumā neienāk prātā ieskatīties spogulī. Kāda otrās klases skolniece no svētku pasākuma mājās atgriezās plandošā tērpā – un, tikai atbildot uz pārsteigto mājinieku jautājumiem, attapās, ka «normālās» drēbes atstājusi skolā...
Kā mācīt bērnu šad tad paskatīties uz sevi no malas? Nemitīgi aizrādījumi un norādījumi ar laiku kļūst bērnam nedzirdami – turklāt viņš pierod, ka par viņu rūpējas citi. Ja bērnam netīra mute, tā vietā, lai viņu kauninātu, labāk mudināt aizčāpot līdz spogulim. Lai pats pamana, kas nav kārtībā!
Arī, pievēršot uzmanību citu izskatam, bērns trenē spēju novērtēt sevi. «Kā tu domā, man labāk vilkt sarkanās vai melnās bikses? Nevaru saprast, kura jaka izskatās labāk... Paskaties, vai uz muguras nav kāda pūciņa!» mamma var izmētāt «āķīšus». Starp citu, bērniem ir lieliska gaume – vajag tikai to atraisīt.
Būtiski, lai bērns mācītos pats novērtēt arī to, vai apģērbs atbilst laika apstākļiem. Lai pirms pastaigas pa logu laukā palūkojas nevis mamma, bet mazais! Savureiz vērts pat nosalt. Tad viņš arī skolā attapsies uzvilkt jaku, ja būs kļuvis par vēsu, vai novilkt – ja par karstu.
Atbildība par savām lietām
Skaidrs, ka daļa mantu, kuras bērnam tiks nopirktas augustā, pēc pāris mēnešiem būs nez kur noklīdušas, tomēr – kuš! – viņu par šādu iespējamību informēt nevajadzētu. Viņam būtu jāmācās par savām lietām rūpēties, cik vien labi iespējams. Un sākums šai prasmei rodams mājās – turklāt ne uzreiz. Bet arī tagad – dažus mēnešus līdz skolas sākumam – var šo to vērst par labu. Tikai – vecākiem jāapbruņojas ar pacietību.
Bērnam būs vieglāk skolā sakārtot savu darba vietu, ja to pašu viņš būs radis darīt mājās. Vēlams mājās kārtējo reizi nebakstīt ar pirkstu: «Sakārto tak' beidzot savu istabu!» – un neuzklausīt sašutušas atrunas, bet it kā starp citu izmest: «Nu, sakārto istabu, lai varam ātrāk ķerties pie vakara pasakas – tā ir visai gara!» – novēršot uzmanību no mantu kārtošanas uz to, kas tai sekos.
Bet, protams, seši septiņi gadi jau ir pietiekami nopietns vecums, lai ar bērnu varētu runāt par to, ka katram ģimenes loceklim ir savi pienākumi un tie jāpilda – gribi to vai negribi. Jauki, ja ģimenē iedibināta tradīcija rīkot sava veida ģimenes sapulces, kurās kopā risināt būtiskus jautājumus, turklāt balsstiesības piešķirot visiem «saprātīga» vecuma klātesošajiem – tad nu, sapulcē pārrunājot to, ka bērns tūlīt, tūlīt kļūs par skolnieku, akcentējot visu pozitīvo, ko viņš skolā gūs, īstais brīdis pieminēt arī skolas prasības. Un tad var pavaicāt: «Kā, tavuprāt, tu varētu iemācīties sakārtot savas lietas?» Risinājumu, kuru ieteicis bērns pats, viņam pildīt vieglāk nekā vecāku norādījumus «no augšas».
Būtu labi pievērst bērna uzmanību arī tam, kur viņš nolicis kādu lietu – tā mudinot vai nu katrai mantai atvēlēt noteiktu vietu – šajā ziņā lieliski noder vecāku piemērs! – , vai arī... trenēt atmiņu.
Laba dzīves skola – ļaut bērnam izjust, kas notiek, ja par savām lietām nerūpējas. Pošoties braucienā uz jūrmalu, savas mantas līdzņemšanai var sakārtot pats bērns. Turklāt – vecākiem somas saturu pārbaudīt nevajadzētu. Ja, ierodoties pludmalē, atklājas – bērna peldkostīms vai peldbikses palikušas mājās, vecākiem atliek vien skaļi paust cerību, ka nākamreiz viņš savas lietas sakārtos labāk. Skarbi, toties bērns liek aiz auss, ka par viņa mantām vecākiem nav jāatbild un sekas nākas izjust pašam uz savas ādas.
Konsultē Rīgas 154. pirmsskolas izglītības iestādes psiholoģe DACE ČIBLE un pirmklasnieku vecāki.
Teksts: Zita Ramma
Foto no konkursa Mazais puķēs, foto redzama Nikola, iesūtīja chirkucis
