Pirms trim gadiem tikko kā biju uzzinājusi, ka gaidu Austri, pirms diviem gadiem svinējām pirmo reizi savās mājās gan ar savu trīsmēnešnieku, gan ar eglīti, pagājušogad – ar viengadnieku, eglīti un teorētiski jau mazo māsu vēderā. Kas gan būs nākamgad? Būtībā varētu te likt punktu un teikt – Ziemassvētki mājo bērnos, svētki ir viņiem, par viņiem un ar viņiem. Viņiem – mūsu neatkārtojamo prieka, laimes un cerību avotiem.
Lai gan divgadnieks vēl īsti neizprot svinēšanu (un mana mazā klimpa trīsmēnešniece ne tik), jau kopš decembra sākuma mūsu māju rūtis rotā papīra pārsliņas – kas šogad savu misiju veikušas fenomenāli, jo sniega ir gana! Mājās skan klusināta mūzika – gan retro ziemas dziesmas, gan klasiskais repertuārs LR3. Šogad izkārām dažas papīra dekorācijas, kopīgi priecājāmies par gaismiņām ielās un dažas saķimerējām mājās, lai spīžo!
Divas nedēļas pirms svētkiem mūsu mājās ienāca eglīte – zaļumzaļa, smaržīga. Pagājušogad eglei burtiski momentā izsprāga jaunie dzinumi bezmaz uz katra zara (simboliski – jo biju stāvoklī), šogad egle sevi saudzē un vienkārši priecē ar tīkamo meža smaržu.
Pāris dienas pirms svētkiem ar Austri izmēģinājām spēkus piparkūku cepšanā – ziniet, ar divgadnieku ir iespējams tās izcept, ļaujot ķiparam radoši rosīties, tomēr no manis tas prasīja nenormālu pacietību un sauju nervu šūnu uz neatgriešanos. Dienu pirms svētkiem pirmo reizi iejaucu rauga mīklu un cepu pīrāgus saviem puišiem – un nemaz tik peļami nebija.
Paša Ziemassvētku vakara diena kopējo apcerīgo, sirdssilto atmosfēru gan mums pabojāja. Divgadnieks ar pamatīgu scēnu samaitāja garastāvokli gan man, gan vīram, gan māsai, kas rezultējās nīgrā vakarā. Dāvanas bija simboliskas, taču sniedza lielu prieku.
Tomēr nu, kad sēžu un ieskicēju savas domas, kamēr visi citi man apkārt guļ, ir atgriezusies svētku harmonija un miers. Varu mierīgi ieelpot, izelpot un ieelpot vēlreiz lai secinātu – bērni, visu šo es esmu darījusi vien bērnu dēļ. Ziemassvētki ir bērniem, un vismaz man tikai šādi rodas svētku sajūta un ilgi gaidītais prieks.