Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
40
-
1
-
1
-
49
-
2
-
3
-
0
-
Kad uzrunāju tevi intervijai, teici, ka tieši šai laikā tev ir lielas pārdomas par dzīvi.
Esmu piedzīvojusi izdegšanu, zinu, ko tas nozīmē. Kad man pirms vairāk nekā gada bija klasiskā izdegšana, es aizgāju no darba un visu vasaru pavadīju Maskavā. Bet es teikšu, ka izdegšana ir pilnīgs sīkums, ja to salīdzina ar manu pēdējo lūzuma punktu.
Kas īsti notika?
Vienu rītu pamodos un secināju, ka man ir notirpusi visa ķermeņa labā puse un es sakarīgi vairs nevaru parunāt. Sapratu, ka tas jau vairs nav sīkums. Esmu daudz lasījusi par insultu un zinu, kādas ir tā pazīmes. Izsaucu ātro palīdzību un nokļuvu slimnīcā. Pirmais, ko man jautāja, – vai man ir bijušas problēmas ar veģetatīvo nervu sistēmu. Jā, man pirms daudziem gadiem ir bijusi veģetatīvā distonija. Es zinu, kas ir antidepresanti. Bet pēdējos gados šķita, ka esmu veiksmīgi tikusi ar šo kaiti galā.
Bet tā jau saka – ja vienreiz tev tas ir bijis, tad kaut kur jau tas paliek. Un sākās mani piedzīvojumi slimnīcā. Man tika veikti visi nepieciešamie izmeklējumi, un rezultāti bija brīnišķīgi. Bet fiziski joprojām jutu, ka viena ķermeņa puse ir notirpusi. Emocionāli manī bija tikai bailes. Es jau pati zināju, ka esmu pārstrādājusies un pārgurusi, ka faktiski tās ir sekas manai izdegšanai. Mana ikdienas slodze ir tik milzīga, ka mani vienkārši vajadzēja nolikt guļus.
Pirmās dienas vakarā pie manis slimnīcā atnāca ārsts un pateica, ka visi izmeklējumi ir labi, bet viņam ļoti nepatīk, ka simptomi nepazūd, un līdz ar to viņam ir aizdomas par kādu ļoti nopietnu diagnozi, tāpēc viņš gribētu, lai man tiktu veikta magnētiskā rezonanse.
Mans prāts bija pilnīgā mutulī. Kā filmā, kas nav par manu dzīvi.
Es, protams, gribēju zināt, kas tā ir par diagnozi. No manis tas arī netika slēpts – aizdomas ir par to, ka tā varot būt multiplā skleroze. Faktiski šo slimību nevar izārstēt, un cilvēks kļūst par invalīdu. Tai brīdī man blakus bija bērni un vīrs. Tās emocijas bija vārdos neaprakstāmas. Mirkli vēlāk vīrs un meita aizgāja pēc automašīnas, bet es ar mazo puiku paliku divatā (Kristīnei ir divi bērni – meita Amēlija, 9 gadi, un divgadīgs dēls Kristaps – red.). Jutu, ka rokas trīc, nevaru paelpot un man nāk virsū histērija. Centos sevi nomierināt ar domu, ka, visticamāk, jau man nav šī diagnoze, bet prāts tāpat cēla trauksmi. Iekāpu mašīnā un sāku šausmīgi raudāt. Vīrs mani mierināja, sakot, ka nekas taču vēl nav zināms, bet es tajā vakarā tā arī nespēju savākties. Tad sākās lielā gaidīšana.
Rezultāts bija jāgaida divas dienas – protams, tas nav daudz, ja salīdzina, ka onkoloģisko slimību gadījumā nākas gaidīt pat vairākas nedēļas. Tā gaidīšana bija pats trakākais. Vienā brīdī sevi pārliecināju, ka ar mani viss ir kārtībā, bet jau nākamajā mirklī google meklētājā skatījos, kādas ir eitanāzijas iespējas Šveicē. Mans prāts bija pilnīgā mutulī. Kā filmā, kas nav par manu dzīvi.
Bet es sev apsolīju vienu – kad pateiks, ka man šīs diagnozes nav, es turpmāk darīšu tikai to, kas man patīk. Es pārstāšu baidīties no jauniem izaicinājumiem. Tā bija ļoti vērtīga mācībstunda. Par laimi, šīs diagnozes man nav, bet esmu apņēmusies dzīvot citādi. Man ir jādzīvo daudz mierīgāk. Jāmācās pateikt nē. Ir jānovērtē sevi, un tas nozīmē, ka arī jāspēj par savu darbu saņemt pienācīgu atalgojumu. Saprotu, ka vairs nevaru skriet par brīvu. Tā jau vienmēr saka: mums te tāds projektiņš, bet budžeta jau nav… Ko tas nozīmē? Ja nav budžeta, tad nav projekta!
Man šķiet, ka mēs dzīvojam tādā mūsdienu vergturībā. Ja vēl vēlies aizbraukt kādā ceļojumā, tad tev ir riktīgi jāvergo. Ir droši vien kāds cilvēks, kas to pašu, ko es daru, spētu paveikt par mazāku samaksu. Un, jā, iespējams, nonāktu turpat, kur es nonācu. Man šķiet, ir ļoti svarīgi pateikt – es nevaru vairs. Es domāju, ka viss rodas no stresa.
Intervijas turpinājums:
