Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jāteic, ka Latvijā šī metode ne tuvu nav tik populāra kā ASV vai Lielbritānijā, kur gan sieviešu, gan vīriešu sterilizācija ir vispieprasītākais kontracepcijas veids vēlīnā reproduktīvā vecumā. Taču arī pie mums interese par olvadu nosiešanu kā izvēles kontracepciju arvien pieaug, un sieviešu forumos lasāmi sajūsmas pilni pieredzes stāsti par to, ka pēc olvadu nosiešanas vairs nav jāraizējas par izsargāšanos. Bet – ja nu pēc pieciem, desmit vai piecpadsmit gadiem tomēr sagribas vēl vienu bērniņu?
Ko tas īsti nozīmē – nosiet olvadus?
Tehniski olvadu nosiešana nav sarežģīta operācija, tās laikā olvadi tiek piededzināti vai sakniebti ar skavām, slēdzot ceļu, pa kuru spermatozoīds varētu apaugļot olšūnu. Retāk olvadi tiek nosieti burtiskā nozīmē, jo tad pastāv risks, ka tie varētu saaugt kopā, un ceļš, pa kuru olšūnai satikties ar spermatozoīdu, atjaunosies. Olvadu nosiešana neietekmē nedz sievietes seksualitāti, nedz hormonu darbību, nedz arī menstruālo ciklu. Olnīcas turpina darboties, olšūnas nobriest, un katru mēnesi neizpaliek arī mēnešreizes. «Ja pirms tam dzertas kontracepcijas tabletes un mēnešreizes bijušas vājākas, pēc olvadu nosiešanas tās var būt salīdzinoši stiprākas. Vai, piemēram, ja pirms tam bijusi ievietota parastā spirāle un mēnešreizes bijušas stiprākas, tās varētu kļūt vājākas. Gadiem ejot, mēnešreižu stiprums var mainīties arī hormonālu pārmaiņu dēļ – tam nav tiešas saistības ar veikto manipulāciju, bet gan ar dabiskām vecuma pārmaiņām,» skaidro ginekoloģe Daiga Baranovska.
Zināšanai!
Citi lasa
- Operāciju veic laparoskopiski ar vispārējo anestēziju, un visbiežāk sieviete jau nākamajā dienā var doties mājās.
- Divas trīs nedēļas pēc operācijas ieteicams atturēties no intīmām attiecībām.
- Par ķirurģisko kontracepciju pacientei jāmaksā pašai (nav runa par situācijām, kad tā jāveic medicīnisku iemeslu dēļ). Katrā slimnīcā šā pakalpojuma cena var būt atšķirīga, bet vidēji tie ir 450 eiro.
- Olvadu nosiešana tiek uzskatīta par 100% drošu kontracepciju – dzīvē tas nozīmē, ka no 1000 veiktām operācijām reģistrē tikai vienu grūtniecības gadījumu.
- Lai gan tiek minēts, ka teorētiski olvadu caurlaidību iespējam atjaunot, praktiski šāda iespēja ir tiešām maz ticama. Mikroķirurģiski to var atrisināt, taču tas nekad nebūs ar 100% garantiju un maksā 1500–2000 eiro.
Nekad negribu būt māte!
Pēc likuma, ķirurģisku kontracepciju var izdarīt pacientiem, kas vecāki par 25 gadiem, kā arī jaunākiem, ja tas nepieciešams medicīnisku indikāciju dēļ. Taču, pēc speciālistu domām, tas ir pārāk agrs vecums, lai pieņemtu lēmumu, kas var skart visu turpmāko dzīvi. «Pat ja tev divdesmit piecu gadu vecumā jau ir trīs bērni, kā tu vari zināt, kas ar tevi dzīvē notiks? Tev var būt vēl otrais un trešais vīrs un varbūt trīsdesmit piecos gados tu gribēsi arī ceturto un piekto bērnu,» ginekoloģe liek aizdomāties. «Ir diezgan daudz jaunu cilvēku, kuri nevēlas bērnus un saka, ka nekad negribēs. Lai gan dabiski ir bērnus gribēt, un, ja tu negribi, tad noteikti ir iemesls, kāpēc. Psihoterapijā ar šiem jautājumiem strādājot, domas laika gaitā var mainīties,» no savas puses uzver psihoterapeite Rudīte Cedriņa.
Viņasprāt, tiešām sievietes psihoemocionālais stāvoklis var būt kā medicīnisks priekšnosacījums ķirurģiskai kontracepcijai arī divdesmit gadu vecumā, jo tad, ja šis cilvēks kļūtu par vecāku, neviens no tā nebūtu ieguvējs – ne pats, ne partneris, ne arī bērns. Taču tas ir ļoti reti.
Psihoterapeitei šķiet mulsinošs daudzu cilvēku uzskats, ka šī operācija ir atgriezeniska.
«Zinu pāri, kur sievietei ir divdesmit seši gadi, vīrietim – pāris gadu vairāk. Līdz šim kontracepciju lietojusi sieviete, taču tās dēļ viņai ir smagas un spazmatiskas mēnešreizes, tāpēc viņa tagad saka – kāpēc tikai man? Uztaisi vasektomiju! Abi domā, ka tas ir atgriezeniski, un puisis jau bija gatavs to darīt, lai gan 96% gadījumu tas ir neatgriezeniski! Ar dažādām operācijām to varbūt var izdarīt, bet arī tad spermatozoīdi vairs nekad nebūs tik aktīvi un tāpat, ļoti iespējams, būs nepieciešama mākslīgā apaugļošana. Vai to saprot šie cilvēki, kuriem vēl nav trīsdesmit? Manuprāt, tik jauniem cilvēkiem pirms ķirurģiskas operācijas būtu obligāti jākonsultējas ar speciālistu, lai labāk apzinātos visus riskus,» teic Rudīte Cedriņa.
Nobriedis lēmums
No savas pieredzes ginekoloģe Daiga Baranovska stāsta, ka visbiežāk par ķirurģisku kontracepciju vaicā sievietes, kas savu ģimenes plānu jau ir piepildījušas un vairs par izsargāšanās jautājumu domāt nevēlas. Savām pacientēm viņa šādos gadījumos iesaka apsvērt arī parasto vai hormonālo spirāli, kā arī implantu, ko atšķirībā no spirāles ievada rokā zem ādas. Arī tas ir hormonālās kontracepcijas paveids, taču atšķirībā no kontracepcijas tabletēm, tam ir mazāk blakņu, jo hormonālā deva, kas nonāk asinīs, ir daudz mazāka.
Mūsdienās kontracepcijas metožu klāsts ir pietiekami plašs, lai neķertos pie tik radikāla soļa kā olvadu nosiešana.
«Spirāli var ievietot uz septiņiem gadiem, implantu – uz trim, un visu šo laiku par kontracepciju var nedomāt, bet, ņemot ārā, atkal izlemt par visvairāk piemēroto kontracepciju atbilstoši vecumam, veselības stāvoklim un vēlmēm,» stāsta ginekoloģe. «Protams, ir pacientes, kuras savā dzīvē jau daudz ko izmēģinājušas un diemžēl citu līdzekli nav atradušas par labu esam, jo, piemēram, nepanes spirāli, ir lateksa alerģija, arī auglīgo dienu skaitīšana kādai darbojas, citai – ne. Un, ja pārliecinoši negribi riskēt ar piektā vai sestā bērna pārsteigumu četrdesmit piecu gadu vecumā, tad kāpēc gan ne?»
Tam jābūt pāra lēmumam
«Vispirms ir jāsaprot, vai tiešām sieviete ir gatava tam, ka viņai vairs nekad nevarēs būt bērni. Lai kas arī notiktu, šis lēmums vienmēr būs sievietes atbildība. Ja šāda ideja rodas ikdienas darbu steigā, jo tā taču varētu būt vieglāk gan man, gan vīram, tad tā nebūs pareizā pieeja. Ir krustu šķērsu jāizdomā visi iespējami scenāriji, zaudējumi un ieguvumi,» aicina psihoterapeite. Tāpat ir ļoti svarīgi šo soli izrunāt ar savu partneri, jo lēmums taču skar abus. «Sarunai jābūt ļoti izsvērtai, nevis tādai, kurā vīrietis saka – nu, aizej. Kāpēc ne? Sievietei šķiet, ka vīrietis viņu atbalsta, bet patiesībā saruna bijusi ļoti īsa un virspusēja. Lai pāris pieņemtu šo lēmumu, attiecībām jābūt ļoti veselīgām – lai vīrietis nedomā tikai par savu labumu, bet saprot, ko tas nozīmē sievietei. Arī vīrietis jutīs sekas, ja sieviete būs nelaimīga,» skaidro psihoterapeite. «Galu galā – vīriešiem tāda paša veida operāciju veikt ir ķirurģiski daudz vienkāršāk, tā neietekmē dzimumspēju vai ejakulāciju kulminācijas brīdī, un tas ir džentlmeniskāk pret sievieti un ģimeni, jo sievietei šo operāciju nevar veikt bez vispārējās anestēzijas,» viedokli pauž Daiga Baranovska.
Slēptie zemūdens akmeņi
- Dažkārt vēlme pēc olvadu nosiešanas var būt tikai aisberga redzamā daļa. «Ir iespējama situācija, kad vīrietis nav gana iejūtīgs, pieprasa tikai no sievas, bet pats nav gatavs dot neko un arī kontracepciju uztver kā sievietes atbildību. Varbūt sievietei jau nācies taisīt abortu… Virspusē tā ir vēlme nosiet olvadus, bet dziļākajā būtībā – trauksme par attiecībām.
- Bailes no vēl vienas grūtniecības, jo sieviete nevēlas visu dzīvi pakārtot bērniem. Esot mātei, var būt sajūta, ka nedzīvo savu dzīvi, bet upurējas. Un tad var attīstīties arī psihosomatiski simptomi, jo sabiedrībā valda uzskats, ka bērni – tas ir labi, un, iespējams, vīrs arī gribētu vēl vienu bērnu, bet sieviete jau divas reizes ir zobus sakodusi, trešo reizi viņa vairs negrib. Un tāpēc viņa var justies slikta un nepareiza, jo kāpēc citiem bērnus gribas, bet man negribas? Būt māmiņai taču ir jauki un pareizi. Kāpēc manī nav šīs izjūtas? Ja pietrūkst drosmes un uzdrošināšanās to izrunāt ar vīru, jo attiecības nav tik tuvas, olvadu nosiešana liekas kā atvieglojums. Varbūt sieviete vairs nespēj turpināt savu karjeru, jo viņai jābūt mājās, bet mājās viņa negrib būt, jo tur jūtas slikti. Viņai var sākties panikas lēkmes, ko nevar kontrolēt, kas ir acīmredzams simptoms, lai pateiktu pārējai ģimenei: es vairs nevaru, tiekat jūs paši galā ar to bērnu. Šādos gadījumos ķirurģiska kontracepcija var būt sievietei saudzīgāks risinājums nekā iedzīvošanās psihosomatiskos simptomos, baidoties no vēl vienas grūtniecības.
Zaudējums, kas jāizsēro
Pilnīgi cita situācija, protams, ir tad, kad ķirurģiskā kontracepcija ir jāveic medicīnisku iemeslu dēļ. Visbiežāk runa ir par atkārtotām ķeizargrieziena operācijām, taču tikpat labi tas var būt saistīts ar kādu smagu vai hronisku slimību, piemēram, smags cukura diabēts, nieru slimības, kad vēl viena grūtniecība organismam varētu radīt papildu slodzi. Rudīte Cedriņa pauž, ka situācijās, kad sievietei olvadu nosiešana bijusi medicīniskas nepieciešamības, nevis brīvas gribas dēļ, tā ir jāuztver kā krīzes situācija, kurā piedzīvots zaudējums. Pat tad, ja ar prātu sieviete saprot, ka tas bijis pareizs lēmums par labu viņas veselībai. Ikviens zaudējums var atgādināt jau iepriekš piedzīvotos zaudējumus un neizsērotos notikumus.
Olvadu nosiešanas fakts var izgaismot arī ļoti eksistenciālu jautājumu, ko dažādos dzīves periodos piedzīvojam mēs visi, – ka es kaut ko vairs nekad nevarēšu.
Un tad tas ir jautājums arī par to, kā spējam pieņemt pārmaiņas, kas saistītas ar vecumu un briedumu. «Agrāk vai vēlāk mums visiem pienāk brīdis, kad mēs vairs nekad neizskatīsimies tā kā agrāk, kaut ko nespēsim, nevarēsim. Kad to izdodas pieņemt, tad var saskatīt arī to, kas nācis vietā. Šajā situācijā, kad sievietei ir atņemta reproduktīvā spēja, ir arī ieguvumi – tu vari būt seksuāli atvērtāka, ieinteresētāka, nebaidīties justies brīvāka un, iespējams, pavērt sev citus apcirkņus seksuālajā dzīvē,» saka psihoterapeite.
Ko saka likums?
Atbilstoši seksuālās un reproduktīvās veselības likumam ķirurģisko kontracepciju drīkst izdarīt:
– pacientam, kas ir vecāks par 25 gadiem, – ar viņa rakstveida piekrišanu;
– medicīnisku indikāciju dēļ (arī jaunākam par 25 gadu vecumu) ar ārstu konsilija apstiprinājumu un pacienta rakstveida piekrišanu.
Sieviešu pieredze par sajūtām pēc olvadu nosiešanas:
Laimdota (35), trīs bērnu mamma. Pirms trim gadiem ķeizargrieziena operācijas laikā viņai veica olvadu nosiešanu.
«Mūsu pirmais bērniņš piedzima ar ķeizargriezienu. Otrā grūtniecība pēc diviem gadiem noritēja ideāli, it kā es varēju dzemdēt pati, tomēr ārsti nevēlējās uzņemties atbildību par dabīgu dzemdību norisi pēc ķeizargrieziena. Pēc četriem gadiem pieteicās trešais bērniņš. Grūtniecība ritēja mierīgi un forši. Pārbaužu gan bija mazliet vairāk, taču neviens nebiedēja mani ar to, ka šī ir jau trešā grūtniecība pēc diviem ķeizargriezieniem. Līdz pēdējā sonogrāfijā atklājās, ka rēta tomēr izskatās par plānu, tā var jebkurā mirklī plīst. Devos uz Dzemdību namu, lai turpmākās trīs nedēļas pavadītu ārstu uzraudzībā. Jau iestājoties nodaļā, dežūrārste cita starpa ierunājās par olvadu nosiešanu, paziņojot, ka, viņasprāt, šī ir mana pēdējā grūtniecība. Mana ginekoloģe par to nebija neko teikusi, un arī man pašai šāda doma nebija pat prātā ienākusi. Vienmēr esmu domājusi, ka man būs liela ģimene. Nebiju gatava šādiem vārdiem. Dežūrārste mierinoši piebilda, ka varu taču neteikt to vīram, daudzas tā darot. Acīmredzot viņa manu šoku bija iztulkojusi kā bažas par to, ko teiks vīrs. Turpmākās trīs nedēļas līdz ķeizargrieziena operācijai emocionāli centos sagatavoties šim lēmumam. Jautāju viedokli visiem ārstiem, ko šajā laikā satiku. Visi pauda viedokli tikai par labu olvadu nosiešanai. Bieži izskanēja arī komentārs: «Jums taču jau ir trīs bērni! Trīs – tas jau ir šausmīgi daudz.». Arī vīrs nesaprata, par ko es tā cepos – viss taču ir labi, tā taču nav vispār nekāda problēma, viss būs vienkāršāk. No visiem daudzajiem ārstu argumentiem tikai viens mani pārliecināja par, proti, ka olvadu nosiešana jau nenozīmē to, ka es nekad nevarēšu iznēsāt savu bērnu. Pastāv arī iespēja veikt ārpusdzemdes apaugļošanu.
Toreiz ar vīru par to runājām salīdzinoši maz un tā vairāk praktiski. Bija skaidrs, ka vīrs ir par, jo tā ir pareizi. Tomēr tagad, kad pagājuši jau vairāki gadi, pie šīs tēmas laiku pa laikam atgriežamies. Es joprojām emocionāli neesmu tikusi ar to galā, un vīram, protams, nākas mani uzklausīt, censties saprast un atbalstīt. Katru reizi, kad kāds pajoko vai pajautā, kad būs ceturtais, gribas skaļi nokliegties: «Man vairs nevar būt bērnu! Lieciet mani mierā!» Protams, vienmēr noturos. Dažreiz smaidu un meloju, ka varbūt pēc desmit gadiem. Dažreiz saku, ka adoptēsim, bet, kad nav spēka izdomāt atbildes pasaku, kā ir: «Man vairs nevar būt bērnu.» Par to, ka tā tas ir, cenšos daudz nerunāt, jo tā ir mana intīmā zona. Un tāpēc arī pati citiem vairs nekad nejautāju par bērniem. Tu nekad nezini, vai cilvēkam tas nav sāpīgi. Vienīgais, kas man tiešām traucē, ir mēnešreizes. Es viņas negribu. Man viņas nav vajadzīgas. Bet viņas ir. Kā mēms atgādinājums tam, ka man vairs nevar būt bērnu. Ja man prasa par olvadu nosiešanu kā kontracepciju – tā ir droša un bez pārsteigumiem. Pārbaudu jau vairākus gadus, un darbojas. Vai es to ieteiktu citām sievietēm? Tas ir ļoti personisks lēmums, ko nedrīkst ne uzspiest, ne veicināt. Tāpēc es atturos.»
Anita Pīpkalēja (37) par labu olvadu nosiešanai izlēma pirms pieciem gadiem. Ģimenē tobrīd jau bija trīs dēli un tika gaidītas dvīņu meitenītes. Jau grūtniecības laikā tika plānots, ka meitiņas nāks pasaulē ar ķeizargrieziena operāciju, tāpēc, runājot ar ārstu, abi nolēma, ka ķeizargrieziena operācijas laikā tiks veikta arī olvadu nosiešana.
«Katra nākamā grūtniecība bija ik pa diviem gadiem. Jutos pārgurusi un izsīkusi, turklāt pēdējā grūtniecībā gaidījām dvīņus, un tam klāt nāca arī ārsta satraukums par to, vai viss būs labi. Lai arī visas grūtniecības man noritējušas salīdzinoši viegli, dzemdību sāpes arvien likušas baidīties no nākamajām dzemdībām. Tā kā pēdējais bija ķeizargrieziens, tagad zinu, kas tas ir vēl sliktāk nekā dzemdēt pašai. Tāpēc bija šāds lēmums – viss, man patiek.
Neatceros, vai to vispār pārrunāju ar vīru. Bet, lai ko viņš būtu teicis, es paliktu pie sava. Turklāt arī finansiāli šis bija veiksmīgs risinājums – ķeizargrieziena laikā to varēja izdarīt bez maksas.
Nu jau pagājuši pieci gadi, un godīgi varu teikt, ka jūtos ļoti labi. Galvenais ieguvums – nav jādomā par kontracepciju, jo man nepatika neviens no veidiem.
Vai nekad nav bijis nožēlas? Nē. Mums ir trīs dēli un divas meitas. Pietiek. Bērniem jau tāpat manis pietrūkst. Īpaši šobrīd, vasarā, kad strādāju Rīgā, bet viņi dzīvo laukos Tūjā.
Iespējams, tas ir tikai manā galvā, bet man šķiet, ka Latvijā vēl arvien ir aizspriedumi, ka sievietei pēc olvadu nosiešanas jājūtas kā sterilizētam kaķim vai izstumtajai. Es pati ar to neesmu saskārusies. Vienīgā reize, kad esmu izjutusi nožēlu, bija, kad gadu pēc olvadu nosiešanas žurnālā IEVA izlasīju par iespēju atdāvināt olšūnas. Ja jau esmu tik ražīga, varētu taču savas olšūnas kādam uzdāvināt! Tas man nebija ienācis prātā, un tad gan kļuva žēl, ka nevaru to vairs izdarīt.
Vai iesaku to citiem? Tas ir katras sievietes individuāls lēmums. Ja ir izlemts un izdarīts, tad nav vairs ko nožēlot.»
