Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
1
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Uz lasītājas jautājumu atbild uztura speciāliste Liene Sondore.
Kā mazajam Gustavam ir paveicies, ka viņam ir tāda vecmāmiņa! Tas ir brīnišķīgi, ka viņa ir ievērojusi – mazdēls sācis apvelties, un turklāt ir gatava arī reāli rīkoties, lai zēnam palīdzētu. Jo ātrāk šīs lietas izdosies sakārtot, jo labāk Gustavam.
Mīļie Gustava vecāki! Aizvediet savu dēlu pie ģimenes ārsta uz ikgadējo profilaktisko vizīti, kuras laikā viņu gan izmērīs, gan nosvērs, un, lūdzu, ja ārsts apgalvo, ka puikam ir izveidojies liekais svars, neapvainojieties un nedusmojieties. Uztveriet to kā signālu, ka laiks vairāk uzmanības veltīt tam, kā dzīvo jūsu dēls.
Nav tā, ka bērnības apaļumi izaugot paliek vien atmiņās. Parasti tie, kuri ir apaļi mazi, tādi ir arī pieauguši.
Nesākšu jūs tagad biedēt ar visu iespējamo slimību uzskaitījumu, kas mūsdienās piemeklē arī mazus bērnus, kam ir liekais svars, bet vai jūs tiešām to viņam novēlat? Labāk tomēr ir saņemties un visiem kopā jau no bērnības iedot bērnam labu, stabilu pamatu, lai viņš zina, kas ir veselīgs, garšīgs, enerģiju dodošs uzturs un dzīvesveids kopumā. Esmu stingri pārliecināta, ka tas ir vecāku pienākums – iemācīt bērnus ēst veselīgi.
Apaļš bērns – visas ģimenes lieta!
Tas ir pats svarīgākais, kas jāsaprot – nav jāuzklūp Gustavam un viņš jāuzsēdina uz diētas. Ģimenei ir jāizvērtē, ko, kad un cik daudz visi ēd. Un, ja jums, vecākiem, šķiet, ka trūkst zināšanu, aizejiet uz kādu vizīti pie uztura speciālista vai uz veselīgās gatavošanas kursiņu. Ne jau bērns vakarā vāra makaronus, pelmeņus vai cīsiņus. Pat ja viņš tos uzstājīgi prasa, tik un tā lēmumu pieņem, produktus pērk un gatavo vecāki.
Ja liekais svars ir bērnam, pie speciālista ir jāiet mammai un tētim, nevis bērnam.
Reizēm, mēs, vecāki, savā lielajā mīlestībā un, atzīsimies, arī drusku vainas sajūtā, ka neveltām bērniem pietiekami daudz laika, sākam izdabāt jautājumos, kuros nevajag to darīt. Uzturs ir viens no tiem. Reizēm vecāki veikalā ierauga jaunu našķi un saka: «O, te jauna šokolādīte! Gribi pagaršot?» Nu, nevar visu, kas tiek uztaisīts jauns, pagaršot. Gribi? Nopērc sev un garšo. Mēs maz esam kopā ar bērniem un gribam viņus palutināt.
Ēdiens nedrīkst būt ne mīlestības un uzmanības apliecinājums, ne balva, bet arī ne sods.
Vecākiem ir jāmācās gatavot veselīgu un garšīgu uzturu, un tas jāiemāca bērnam ar savu piemēru, nevis viņam jālasa lekcijas par veselību un kalorijām. Ikdienas ēdienkartē ir vieta gan normālam pamatuzturam, kurā ir dārzeņi, graudaugi, zivis, gaļa un piena produkti, gan desertiem, gan reizēm našķīšiem. Taču visam ir jābūt saprātīgās attiecībās.
Bet! Jums ir jābūt komandai šajā jautājumā! Nevar tā, ka mamma mēģina pierunāt pagaršot sautējumu, bet tētis saviebjas un nokomentē: «Mjā, man arī šitā pļura nepatīk. Pasūtām picu?» Tāpat nekas nesanāks, ja bērnu uzsēdinās uz diētas, bet vecāki turpinās ēst baltmaizi un biezpiena sieriņus. Skaidrs, ka bērns protestēs. Un viņam būs taisnība. Atrodiet veselīgas alternatīvas, kas apmierina visus.
- Neapspriediet bērna klātbūtnē viņa apaļumu!
Nepazemojiet, nekritizējiet un nebariet! Vecākiem ar mīlestību pret savu bērnu, bez liekas runāšanas, ir jāpamaina visu dzīvesveids, lai bērnam veidotos veselīgāka ikdiena.
«Bet man negaršo!»
Tas ir teikums, ar kuru bērni mēdz vecākus iedzīt stūrī. Tāpēc vispirms ar bērnu izrunājiet, kas viņam garšo! Šis, starp citu, ir ļoti interesants jautājums. Vecāki parasti domā, ka bērni sauks – picas, kebabi un hamburgeri. Bet bērni nosauc boršču, maltās gaļas mērci un frikadeļu zupu!
Piemēram, ja Gustavam riebjas paprika un spināti, bet viņš ēd burkānus, brokoļus un kāpostus – nu, tad necepieties par tām paprikām. Lai neēd.
Bērnam ir tiesības, ka viņam kaut kas negaršo.
Tālāk gan pieejiet šim jautājumam stingri – vakariņām ir sagatavots ēdiens, kurā ir respektētas arī bērna vēlmes, bet viņam šoreiz ir kaut kas ienācis prātā un viņš paziņo: «Man negaršo! Drīkst es paņemšu banānu?» Nē, nedrīkst! Ir normāli, ka mamma vai vecmāmiņa atsevišķi uzvāra pāris kartupeļus bērnam, zinot, ka viņam negaršo rīsi, kas būs pārējiem, bet nav OK pamatēdienu aizstāt ar augļiem vai it kā pat veselīgām uzkodām.
Ieviesiet brīnišķīgo tradīciju, ka visa ģimene ēd kopā pie viena galda. Un vienojieties, ka paziņot – kaut kas negaršo – drīkst tikai tad, ja ēdiens pagaršots!
Nereti bērniem ļoti nepatīk, ka ēdieni tiek samiksēti kopā. Tad var darīt tā, ka liek atsevišķi bļodiņās uz galda rīsus, dārzeņus, gaļu, mērci – un katrs var sakombinēt, kā viņam patīk. Starp citu, bērniem ļoti patīk, ja tieši viņam ir izceptas, piemēram, mini kotletītes vai dārzeņu sautējums īpaši viņam sagatavots mazākā podiņā. Tā mēs panākam gan to, ka viņš ēd normālu uzturu, gan neizstaipām bērna kuņģi ar nepiemērotu porciju lielumu.
Ja bērns tomēr uzstāj, ka viņam nekas negaršo, viss kārtībā – celies no galda un ej nost. Bet nekā cita nebūs. Paēdīsi nākamajā maltītē. Pat ja tā būs tikai nākamajā rītā. Protams, bērns uzmetīs lūpu, bet tā būs tikai līdz brīdim, kamēr jaunie noteikumi ieiesies. Un, ja vecāki nav bijuši agresīvi, aizvainojoši, nav nekas slikts būt stingram. Jo galu galā – nevajag aizmirst, ka tā ir mamma un tētis, kas mājās nosaka likumus, viņi ir bosi.
- Neturiet mājās našķus, ko negribat, lai bērns ēd!
Uz galda nav jāstāv cepumu vai konfekšu trauciņam. Ja gardumi visu laiku būs redzami un pieejami, skaidrs, ka bērns tos arī ēdīs. Labāk, lai viņam ir brīvi pieejami āboli, mazi tomātiņi un nomizoti burkāniņi. Bet ar augļiem, īpaši vakaros, ir jāuzmanās, sevišķi, ja bērnam jau ir liekais svars. Jo arī veselīgo lietu var būt par daudz. Bet augļi – tas ir cukurs.
Brokastis – tas gan ir likums!
Ļoti, ļoti daudzi bērni nepaēd normālas brokastis, ierodas skolā tukšiem vēderiem vai arī mašīnā, kamēr pusaizmiguši tiek aiztransportēti līdz skolai, saēdas kaut kādus saldos batoniņus vai cepumus. Tas notiek gan vecāku aizņemtības dēļ, gan tāpēc, ka bērni pārāk vēlu aiziet gulēt un tad no rīta nav pamodināmi. Skaidrs, ja viņš lūst nost pie galda, kādas tur brokastis?!
Tātad – šis ir vecums, kad joprojām tie ir vecāki, kas izlemj, cikos bērnam jāiet gulēt. Izrēķiniet, lai sanāk tās 9–10 stundas, un bez jautājumiem – mobilais telefons paliek viesistabā un gaismas izslēdzam.
Ja brokastošana notiek mašīnā, tad lai bērns ēd paštaisītu sviestmaizi vai, nu labi, izdzer to saldināto jogurtu. Varbūt tu, vecmāmiņ, vari izcept mafinus no pilngraudu miltiem, kam pievienotas auzu pārslas, un atnest viņiem, lai vecāki katru rītu pa vienam iedod Gustavam? Bērnam ir svarīgi atjaunot cukura līmeni organismā, jo viņš iet mācīties, viņam ir jādomā. Ja cukura līmenis ir zems, pie fiziskās aktivitātes tas nokrīt vēl zemāk, bērns kļūst kašķīgs, niķīgs, sāk grūstīties ar klasesbiedriem.
Pusdienas – skolā!
Diemžēl bieži vien negatīvo attieksmi pret ēdienu skolā kultivē paši vecāki: «Fui, jā, man skolā arī negaršoja.» Laiki ir mainījušies, un skolās ēdiens lielākoties ir tiešām labs. Ar bērnu jāsarunā, ka viņam noteikti ir jāpaēd kartupeļi, griķi, salāti, gaļa. Nedrīkst tā, ka no pusdienām aiziet badā. Ja tiešām daudziem negaršo, tad par to ir jārunā vecāku sapulcēs un jādomā, ko darīt.
- Par saldumiem
Man patīk skandināvu koncepts, ko piekopu arī savā ģimenē, kad bērni bija mazi. Darbdienā saldumu nav. Ir augļi, reizēm žāvēti augļi, un brīvdienās – tad ir saldumi. Bet arī ne neierobežotā daudzumā. Piemēram, esam tagad veikalā, re, kur tev divi eiro, tu vari sev nopirkt, kas tīk. Ikdienā gardums varētu būt launags ap pulksten četriem pēcpusdienā – glāze saldā jogurta, vecmāmiņas ceptā kēksa šķēlīte, banāns. - Vienīgais dzēriens, ja slāpst, – ūdens!
Arī šis ir jāievieš kā likums. Nopērciet bērnam stilīgu līdzi ņemamo pudelīti. Ja viņš vēlas, var tajā iemest citrona šķēlīti, piparmētras lapiņu, saldētu odziņu. Bet tā nu ir lieta, kas bērnam jāapgūst: zaptsūdeņi, sulas, limonādes, saldas tējas, piens, smūtiji – tas ir ēdiens, nevis dzēriens. Piemēram, launagā bērns var izdzert glāzi sulas, lai pietiktu spēka aiziet uz treniņu vai mūzikas skolu. Bet bērnam pietiek, ja viņa glāze ir 120 mililitri, nevis 250.
Bērnam ir vajadzīgs sports!
Te nu es vecmāmiņai Martai piekrītu par simts punktiem – bērniem ir jākustas. Pirmkārt, vecāki var noteikt bērnam limitu, cik ilgu laiku drīkst pavadīt pie ekrāniem. Un tad tiešām – uzliek taimeri, un kad tas, piemēram, pēc 30 minūtēm, nopīkst, bez jautājumiem, ir jābeidz.
Otrs, ir tas, ko Gustava labā vari darīt vecmāmiņa – piedāvāt viņa vecākiem puiku pavadīt, piemēram, divas reizes nedēļā uz baseinu vai futbolu. Tieši uz kādu sportu, nevis mākslas, mūzikas vai robotikas nodarbību. Jo aizņemtāks viņš būs, jo mazāk laika paliks ekrāniem, turklāt viņš būs izkustējies, un tas ir ļoti būtiski zēna attīstībai.
Vēl viena doma, ko es varu piespēlēt. Varbūt vecmāmiņa gribētu paņemt suni? Protams, tas ir nopietns lēmums, jo dzīvnieks nav rotaļlieta. Bet ir lietas, kas pasaulē nemainās – maziem zēniem suns var kļūt par ļoti labu draugu, ar kuru kopā dauzīties, skriet un reizēm arī uzticēt noslēpumus un sirdssāpes, ko nevar stāstīt pieaugušajiem.
Aizbrauciet brīvdienās kopā ar mazbērnu uz dzīvnieku patversmi – izvest pastaigāties kādu četrkājaino bēdubrāli – un apdomā šo domu. Protams, atbildība būs tava, bet draugs – ļoti iespējams, ka Gustavam.
