Ko darīt, ja bērns interesējas par bīstamām izaicinājuma spēlēm jeb čelendžiem?

Valsts policijas Kriminālpolicijas psiholoģe Dr. psych. Dace Landmane skaidro: ja bērns pats tev nejautā par Zilo vali, tad arī viņam neko nestāsti. Nevajag raisīt lieku interesi! Tāpēc, ka Latvijā Zilais valis ir vairāk mīts nekā patiesība. Valsts policija ir pārbaudījusi vairāk nekā 20 iesniegumus par bērnu iesaisti suicidālajā spēlē Zilais valis, bet nav atrasti apstiprinājumi, ka jel viens būtu patiešām to spēlējis. Arī Drošāka interneta centrā nav zināms neviens, kurš būtu iesaistījies šajā riskantajā spēlītē, saņēmis koordinatora uzdevumu vai draudus izrēķināties, ja bīstamais uzdevums netiek izpildīts.

Bet tā vietā, lai atviegloti uzelpotu, padomāsim, kāpēc ir bērni un pusaudži, kuri patiešām gatavi nodarīt sev pāri! Ne tikai, padzirdējuši par Zilo vali, pagūglē un papļāpā par to ar draugiem, bet reāli mēģina nolēkt no divu metru augstuma vai iegriezt sev rokās un gaida nākamo uzdevumu, vēl lielāku izaicinājumu.

Sauciens pēc palīdzības

Pusaudžiem vecumā no 11 līdz 14 gadiem piemīt dabiska interese, ko dara vienaudži. Bet tas nenozīmē, ka kurš katrs tīnis tiešām ieinteresēsies par dzīvībai bīstamām izdarībām – vairākums nodomā, ka tas ir «totāli stulbi». Tātad ir jābūt vairākiem faktoriem, kuru dēļ bērniem un pusaudžiem nav bail spēlēties ar dzīvības un nāves robežu. Visbiežāk uz ko tādu gatavi bērni, kuri grib pašapliecināties un pierādīt savu varēšanu vai pārākumu pār citiem negatīvā veidā. Kamēr vienaudži dzer limonādi, šāds puisis vai meitene var klases vakarā lepni izvilkt vecākiem nočieptu vīna pudeli. Koncertā uzpīpēt zāli. Vai, citiem redzot, nolēkt no nepabeigtas jaunceltnes otrā stāva balkona.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Slavenības

Timmas bijusī sieva Sana veikusi uzreiz divas plastiskās operācijas

Marta Kalniņa

Skandāls

«Nedomāju, ka cilvēki var tā uzmest!» Intrisha raudot atklāj šova «Četri uz koferiem» aizkulises

Santa.lv

Politika

Jānis Streičs: Latvijā nav valsts. Tauta saprot un jūt, ka viņu vada, bet neko nesaka…

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bērni izrādās šādā veidā, – kad viņi bija mazi un vēl nedarīja neko neprātīgu, nebija neviena, kas viņus novērtētu. Pamanītu bērna zīmējumus, paslavētu par pirmajiem grāmatā izboksterētajiem vārdiem, uzspēlētu kopā bumbu un pabrīnītos, kāds ziķeris viņš ir. Atgriezeniskās saites trūkums par pozitīvu uzvedību vai darbiem pamazām izveido bērnā pārliecību, ka jānotiek kam sliktam, lai vecāki viņam pievērstu uzmanību. Jāslimo. Jāsāk nest mājās piezīmes. Jāpatracina mamma un tētis ar savu uzvedību. Līdz vecāku rāšanās no reizes uz reizi pāraug nīgrā, abpusējā vienaldzībā. Pusaudža vecumā šādam bērnam riskanta spēlēšanās ar savu dzīvību var šķist foršs izaicinājums – vēl viena iespēja, ar ko pievērst citu uzmanību. Bet pēc būtības staigāšana pa jumta malu, tāpat kā pašnāvības mēģinājums, ir sauciens pēc palīdzības. Pusaudzis pats nespēj nodefinēt, kā jūtas un kāpēc dara trakas lietas, kas citiem liek šausmās izsaukties, bet, visdrīzāk, viens no cēloņiem ir vēlme, lai kaut viens viņam pievērš uzmanību.

Bērni ļoti reti pieņem lēmumu par pašnāvību dažās dienās – krīze parasti ir ilgstoša.

Ko darīt? Katru dienu atrodi kaut nedaudz laika savam bērnam. Viegli pateikt, grūti izdarīt – it sevišķi, kad atvase sasniegusi pusaudža gadus un cenšas demonstrēt, ka ir neatkarīga no senčiem... Piekrītu, nav nemaz tik vienkārši atrast laiku parunāties ar pusaudzi, īpaši, ja viņa garastāvoklis mainās ik pēc dažām minūtēm – te viņš pļāpīgs un draudzīgs, te visus mājiniekus nosauc par idiotiem. Bet, jo retāk savu bērnu redzēsi un runāsi ar viņu, jo lielāks risks, ka nepamanīsi signālus, kas brīdina, ka ar tavu bērnu notiek kas nelāgs. Tāpēc, lai cik grūti tas nāktos, jāiemācās mierīgi uztvert visi pusaudža izgājieni ar durvju aizciršanu aiz sevis, izsaucieniem «ai, tu man esi apriebusies!» un «beidz mani audzināt!».

Personības pieaugšana prasa noliegt visu, ko saka mamma un tētis. Tagad tīnim citas autoritātes, viņam vajag vairāk laika ar draugiem un savā istabā (tāpat kā ikdienas rutīnā) savu kārtību. Bet – viņam jāzina, ka mamma un tētis viņu mīl un ir gatavi uzklausīt, lai kādas muļķības viņš sastrādājis.

Tā gribas iederēties!

Ja tu esi droša, ka tavs bērns nedarīs neko traku tāpēc, ka nav saņēmis un joprojām netiek pie vecāku uzmanības, ir tomēr vēl viens fakts, ar ko jārēķinās, – pusaudža vecumā svarīgi iekļauties kādā vienaudžu grupā. Jājūtas iederīgam klasē, un, ja ne tur, tad savā sporta komandā, mūzikas skolā vai grupā, jauno zinātnieku vai programmētāju pulciņā, bet varbūt arī pagalma bērnu vidū. Ja tajā līderis ir tā dēvētā negatīvā autoritāte, pārējiem kā komformistiem jāiekļaujas šajā grupā.

Ir bērni, kas ārēji piekrīt līdera teiktajam, ka izaicinājuma spēlītes ir foršas, jāpamēģina, bet patiesībā viņiem nav par tām nekādas intereses un viņi skaidri zina – nekad nedarīs ko tik «totāli stulbu», kas sagādā sāpes.

Risks pakļauties ir tiem bērniem, kuri nav pašpārliecināti, nav mācīti pastāvēt par sevi un, jūtot ko nelāgu, pateikt nē.

Ja šāds bērns redzēs, ka citi draugi lēkā pa nepabeigtas, pamestas būves konstrukcijām, viņam nebūs drosmes pateikt: «Kas jūs, jocīgi?!» Bailēs, ka par viņu smiesies, viņš neies mājās. Ko darīt? Bērnam ir jāiemāca ikreiz, kad viņš jūt ko aizdomīgu vai nelāgu, ja kāds mēģina viņam nodarīt pāri, neatkarīgi no tā, kur viņš ir iesaistījies, ziņot par to vecākiem vai jebkuram citam pieaugušajiem, kuram viņš uzticas.

Ja vecākiem ir bažas, ka bērna draugi varētu viņu iesaistīt izdarībās, kas var sagādāt nepatikšanas, viena no iespējām – mēģināt draugu kompāniju iepazīt tuvāk un paturēt savā uzmanības lokā. Nav mammas varā noteikt, ar ko dēlam un meitai draudzēties un ar ko – ne. Bet, ja šķiet, ka draugu ietekmē viņš varētu darīt ko tādu, ko vēlāk vajadzētu nožēlot, visdrošāk būtu aicināt pavadīt laiku savās mājās. Jā, nav viegli samierināties ar pusaudžu tērgāšanu tepat dzīvoklī aiz durvīm, kas varbūt ir pārlieku skaļa vai nesavaldīga. Bet vecāki zina, ar ko atvase ir kopā un ko dara.

Ķersim adrenalīnu!

Iespējams, pusaudži grib darīt ko riskantu arī tāpēc, ka viņiem trūkst adrenalīna. Jebkuram tā mazliet kārojas, un īpaši vecumā, kad šķiet – visa pasaule ir pie kājām, nav nekā neiespējama, viss pa spēkam. Ko darīt? Lai pusaudzis neļautos kam riskantam, viņam jau bērnībā jāiemācās gūt izaicinājuma izjūtu un adrenalīnu nodarbēs, kas nevienam nav bīstamas. Īpaši tad, ja vecāki pamana, ka viņu atvase ir azartiska, jāļauj viņam atrast sev vispiemērotāko aizraušanos. Brauc ar viņu laivu braucienos, kopā slēpo un snovo, izmēģini piedzīvojumu un orientēšanās sacensības! Vai aizved uz alpīnistu pulciņu vai kartinga trasi! Lai kā viņš izvēlēsies pavadīt brīvo laiku, jebkurā gadījumā jau mazotnē iemācīsies, ka, pat darot nervus kutinošas lietas, jāņem vērā drošības noteikumi. Tas ir atbildīgi pret sevi un citiem. Turklāt tavs bērns pamazām atradīs draugus, ar kuriem kopā nodoties azartiskām lietām.

Galvenais, mīli savu bērnu! Lai viņš zina un jūt ar katru savu šūnu, – lai kas ar viņu notiktu, esi tu, kas vienmēr būs līdzās.

Bbrīdinājuma pazīmes, kas liecina – bērnam steidzami vajadzīga palīdzība

• Pārmaiņas personībā. Piemēram, bērns, kas agrāk pievērsa uzmanību savam izskatam, sāk staigāt nevīžīgās drēbēs, nemazgātiem matiem.
• Būtiskas ķermeņa masas pārmaiņas – ne vien novājēšana, bet arī pārmērīga ēšana un pieņemšanās svarā.
• Miega problēmas. Ne tikai bezmiegs, bet arī agra pamošanās, netipiska miegainība.
• Intereses zudums par dzīvi.
• Sevi apsūdzoši izteikumi, piemēram, «visiem būtu labāk, ja manis nebūtu», «es esmu riebīgs, visus tikai traucēju», «dzīvei nav jēgas» vai «nekam nav jēgas».
• Stipras skumjas.
• Interesē ar nāves tematiku saistīti zīmējumi, dzejoļi.
• Riskantas, pret sevi vērstas darbības.
• Mīļu, vērtīgu mantu atdošana.

Kā pasargāt bērnu no izaicinājuma spēlēm

1. Ja pamani, ka bērnu vidū tiek runāts par Zilo vali vai citām bīstamām izaicinājuma spēlēm, tiek meklēti internetā atslēgas vārdi gan latviešu, gan krievu valodā, brīdini, ka saturs, ko viņi atradīs, būs nepatīkams un iesaistīšanās var būt dzīvībai bīstama.
2. Ja pamani, ka bērnam ir grieztas rokas, skrāpējumi ar asu priekšmetu uz miesas, zilumi, viņš runā par kāpšanu augstās celtnēs un tamlīdzīgām lietām, jāiesaista skolas psihologs, jāuzdod jautājumi, lai noskaidrotu, kāpēc viņš to dara.
3. Ziņo par aizdomīgiem kontiem un grupām sociālo tīklu administrācijai, izmantojot pogu Report.
4. Ziņo Drossinternets.lv uz e-pasta adresi [email protected].
5. Zvani pa bērnu un pusaudžu uzticības tālruni 116111, lai saņemtu psihologa palīdzību. Konsultācijas pieejamas arī bērnu vecākiem un uzticības personām.

Tik bērnu labprātīgi aizgājuši no dzīves

Vecums: no 5 līdz 19 gadiem

• 2008. gads – 17
• 2009. gads – 15
• 2010. gads – 9
• 2011. gads – 10
• 2012. gads – 9
• 2013. gads – 6
• 2014. gads – 15
• 2015. gads – 7

AVOTS: Slimību profilakses un kontroles centrs