Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ko darīt, ja tavs bērns izkomandē ne tikai vienaudžus, bet arī vecākus un citus pieaugušos? Konsultē psiholoģe attiecību un pašizaugsmes centrā «Love Home» Baiba Kalnciema.
Cēloņi bērna valdonīgumam var būt ļoti dažādi. Lai spētu izprast, kāds ir patiesais iemesls, vecākiem jārēķinās ar pacietību un daudzpusīgiem novērojumiem. Skaidro psiholoģe Baiba Kalnciema: «Ģimene ir vide, kurā bērns pavada visvairāk laika un, lai apgūtu attiecību veidošanas iemaņas, vēro savus vecākus. Iespējams, vecākiem pašiem ir kādas neatrisinātas grūtības vai savstarpēji konflikti, kurus risinot tiek atspoguļota valdonīga uzvedība. Ja vecāku sajūtas nav izreaģētas, tās nekur nepazūd, bērns tās sajutīs, nokopēs un sāks izpaust. Turklāt nepavisam nebūtu pareizi, ja mamma vai tētis sāktu sacensties ar bērnu, kurš attiecīgajā situācijā būs valdonīgāks un uzvarēs. Ja redzam, ka šāda pārnese uz bērnu notikusi, pirmkārt, vecākiem būtu jācenšas atrisināt savas problēmas.»
Vainīgs temperaments
Lai saprastu, vai valdonīguma izpausmēm varētu būt saistība ar bērna temperamentu, psiholoģe iesaka uzmanīgi pavērot bērna uzvedību dažādās vidēs: mājās, bērnudārzā, ciemojoties, spēlējoties rotaļu laukumā vai esot pie dabas. «Piemēram, ja mazais mājās ļoti izteikti pauž valdonīgumu, bet, atnākot uz bērnudārzu, kļūst mierīgs, iespējams, mājās bērnam trūkst mammas vai tēta uzmanības. Bērnudārzā mazais kopā ar vienaudžiem gūst nemitīgu uzmanību, tādējādi spēj sevi emocionāli stabilāk sakārtot un tik impulsīvi nereaģēt uz kādām negaidītām neveiksmēm,» skaidro psiholoģe.
«Ja bērns gan mājās, gan bērnudārzā, gan citā vidē izturas vienādi, visdrīzāk ir jāpieņem, ka šīs izpausmes ir saistītas ar viņa temperamentu. Lai pārliecinātos, vai tās ir sangviniķa vai holeriķa iezīmes, to iespējams noteikt psihologa vadībā ar testa palīdzību.
Enerģijas pārpilnam bērnam ir grūti mierīgi uzvesties, viņš vienkārši to nespēj, jo iekšējā aktivitāte laužas ārā ar lielu spēku.
Dažkārt vecāku reakcija var būt izbrīna pilna – mēs taču esam tik klusi un mierīgi, bet mazais vēlas būt izteikts aktīvists un līderis. Jā, realitātē mēdz būt tā, ka rodas pretēji poli. Vecākiem noteikti ir jāņem vērā, ka aktīvie bērni apzināti neplāno savu uzvedību, tās ir automātiskas uzvedības izpausmes. Vecākiem mēdz būt grūti pieņemt to, ka bērns ir aktīvs un valdonīgs, un viņi bieži aizrāda atvasei.
Tas bērnā var radīt trauksmi, vainas, kauna izjūtu, uztraukumu un bailes. Tieši tāpēc ir svarīgi izprast bērna uzvedības cēloņus un mācīt veselīgi un pieņemami šīs izpausmes regulēt.
Veselīgs valdonīgums ir nepieciešams, jo pasaulē taču ir vajadzīgi arī aktīvi un uzņēmīgi cilvēki,» uzsver Baiba Kalnciema.
Aicināt uz dialogu
Bērnam ir ļoti būtiska fantāzijas attīstīšana ar rotaļu palīdzību. Ja mazais spēlējas ar vienaudžiem un pēkšņi kādu no tēliem iedomājas izspēlēt ļoti valdonīgi, vecākiem jācenšas neiejaukties, jo tas ļaus attīstīties bērna fantāzijai. Ja mazais izmanto fizisku spēku, piemēram, pagrūž otru, iesit, parausta, kā arī sāk apsaukāties, tad gan pieaugušajam ir jāreaģē uzreiz. Tas, ko mēs varam darīt šādā situācijā, – paskaidrot: «Tu drīksti būt varens, valdonīgs, taču tu nedrīksti ar savu uzvedību darīt pāri otram!» Lai palīdzētu bērnam nomierināties, var piedāvāt ieiet citā telpā, iedot spilvenu, uz kura ar dūrītēm viņš var izdunkāt savas sakāpinātās emocijas, vai zīmuļus, ar kuriem izšvīkāt uz papīra. Tiklīdz mazais ir nomierinājies, vajag mierīgi aprunāties, kamēr notikušais vēl nav aizmirsies. Tādējādi bērns jutīs, ka ir pamanīts, un mācīsies, ka ir iespējams reaģēt arī citādi.
Tā vietā, lai aizliegtu vai norādītu bērnam, ka viņa uzvedība ir nepieņemama, mums būtu jāpārrunā vai jāparāda, kā tad drīkst paust savas emocijas, lai līdzīgās situācijās viņš jau zinātu, kā regulēt savas emocijas, kā rīkoties.
«Varam dažādas situācijas izspēlēt arī ar rotaļlietām. Kā tu domā, ja lācītis iesit zaķītim, kā viņš jūtas? Divi gadi ir vecums, kad ar bērnu jau varam sākt šādas sarunas. Tad mazais jau ir gatavs sākt atpazīt savas emocijas un, kad tās būs apguvis, spontānos brīžos iemācīsies arī regulēt,» skaidro psiholoģe.
Alkst pēc uzmanības
Ja bērniņš ikdienā ir mierīgs, tomēr pieaugušais pēdējā laikā ir novērojis valdonīgāku attieksmi pret citiem bērniem, tas varētu liecināt, ka bērna dzīvē ir notikušas kādas pārmaiņas – emocionālas, sociālas, fiziskas. Piemēram, ģimenē ienācis mazais brālītis vai māsiņa. «Šajā situācijā vecākais bērns noteikti vēlēsies gūt sev vairāk uzmanības nekā līdz šim,» skaidro Baiba Kalnciema, uzsverot: lai ne tikai minētajā situācijā, bet arī ikdienā bērnam būtu pietiekami daudz vecāku uzmanības, ir jācenšas būt klātesošiem – kopā jāpaspēlējas, jāsamīļo mazais, jāaprunājas par dienā piedzīvoto. «Ja šāda komunikācija izpaliek, laikam ejot, bērna aizvainojums var augt un viņš var kļūt valdonīgs. Pozitīvu uzmanības devu bērns var saņemt, arī ja pieaugušais pasaka paldies par labu uzvedību vai labi paveiktu darbiņu. Bērnu var aicināt iesaistīties dažādos ikdienas darbiņos, piemēram, palīdzēt apliet puķes, novākt galdu pēc maltītes – arī tas palīdzēs mazināt bērna uzvedības intensitāti.»
Ja valdonīgais bērns dažādās aktivitātēs vēlas ieņemt galveno lomu, tas būtu jāatļauj. Taču jāļauj iesaistīties arī ne tik aktīviem bērniņiem, lai viņi kļūtu drosmīgāki un izlēmīgāki.
Bērnam ar līdera dotībām tas palīdzēs iemācīties pasauli saredzēt plašāk, dalīt atbildību, jo ne tikai viņš vien spēj visu izdarīt, tikpat labi tas sanāk arī vienaudžiem.
Psiholoģe aicina vecākus būt klātesošiem un vērot sava bērna attīstību un uzvedību ikdienā. «Ja bērna uzvedības cēloņi tomēr ir neizskaidrojami un bērnam pašam par savu nekontrolēto uzvedību nākas pārdzīvot, iespējams, ir jākonsultējas ar speciālistu, lai izvērtētu, vai bērnam nav kādas veselības problēmas.»
Vecāku pieredzes
Inga un Artūrs Eņģeļi ir vecāki sešiem bērniem, arī sešgadīgajiem dvīņu puikām Artim un Kristeram. Stāsta Inga:
«Interesanti, ka tieši Artis, viens no dvīņiem, ir tas, kurš neslēpj savu valdonīgo raksturu. It visās nodarbēs, kurās ir iesaistīts otrs brālis, vēlas viņu pārspēt un būt pirmais – gan lai dabūtu ko garšīgu, gan lai nomazgātos. Ja iecerētais nesanāk, tad izmanto dažādas agresivitātes metodes. Krīt gar zemi, skaļā balsī kliedz, kož, sit brālim. Ja arī Kristers atbild ar tikpat lielu agresiju, mazais kautiņš ir garantēts.
Ar vīru cenšamies skaidrot, ka ne jau ar fizisku spēku jācenšas panāk savu, tikpat liels efekts būs, ja visu sarunās mierīgi. Tagad jau Artis ir lielāks un vairāk ir gatavs sadarboties, piemēram, uzklausīt manu piedāvājumu, ka vienu dienu viņš pirmais ies mazgāties, bet nākamajā dienā – brālis. Artim tik ļoti patīk ņemt varu pār brāli, ka pat norāda, ko viņš drīkst teikt, kas un kā viņam ir jādara dažādās situācijās. Tad nu gan iejaucamies abu attiecībās un aizrādām, ka arī brālim ir tiesības izvēlēties, ko viņš grib teikt.
Lai gan dažbrīd Kristeram nepatīk pakļauties brāļa varenajām norādēm, piemēram, bērnudārzā audzinātājas ir novērojušas, cik izteikti viņš kopē brāļa uzvedību. Ja Artis atsakās kaut ko ēst, arī Kristers dara tāpat.
Interesanti, ka jau grūtniecības laikā varēja novērot mazā Arta ņipro personību. Ultrasonogrāfijas laikā viņš vēlējās sevi izrādīt, tāpēc mēdza aizgulties otram brālim priekšā. Arī vēlāk attīstībā centās apsteigt brāli – pirmais sāka sēdēt, rāpot, staigāt un runāt. Esam novērojuši, ka ar citiem brāļiem un māsām, kā arī vienaudžiem Artis saprotas labi. Atceros, kad auga vecākā meita, kurai nu jau ir 23 gadi, arī viņa mazotnē valdonīgi izturējās pret savu četrus gadus jaunāko brāli, bet nu viņiem ir ļoti labas attiecības.»
Pieredzē dalās Riharda (4 gadi) vecāki Malvīne un Raitis Semjonovi:
«Ar vīru tikai pēdējā gada laikā ievērojām, ka dēlam sāk parādīties līderim raksturīgas īpašības. Mums aug personība ar savu viedokli un spēcīgu raksturu. Tā kā puika skaidri sāka runāt ap divu gadu vecumu, līdz tam šādu uzstājīgumu nemanījām. Rihardu sajūsmina iespēja būt līderim starp draugiem, īpaši, ja draugi spēlē viņa ierosinātās rotaļas. Tieši tāpat viņš uzvedas, arī ciemojoties ar savām vecmāmiņām. Nosaka, kur viņas var iet un ko darīt. Brīžiem arī sarunu laikā sāk runāt skaļāk un uzstājīgāk, lai sadzirdētu tieši viņu.
Kad spēlējamies ar mašīnām rotaļu trasē, vienmēr norāda, pa kuru ceļa pusi drīkst braukt vai kur var novietot auto, kā arī pieprasa, lai vienmēr sakām wow! par kādu viņa triku. Ja šo darbību esam redzējuši vairākkārt un nepasakām neko, tad uzreiz pavēloši liek to darīt. Gadās, ka pēc grūtām darbadienām puika ļoti, ļoti uzstāj, lai nākam spēlēties. Lai gan stāstām, ka esam noguruši, viņš neatlaidīgi vismaz reizes piecas nāk klāt un uzstāj uz savām iegribām.
Kad beigās tomēr stingrā balsī nosakām: «Rihard, šoreiz ne!» – pagriežas, aiziet prom un pat nobirdina kādu asaru. Taču bez robežu noteikšanas nekādi nav iespējams.
Bērnudārzā puika tiek slavēts par priekšzīmīgu uzvedību, esot apzinīgs un darbīgs. Īpaši fano par komandu spēlēm sporta stundās un vienmēr ir gatavs piedalīties. Kā gan ne, tur taču ir daudz bērnu! Jo lielāks cilvēku pūlis, jo labāk dēls jūtas.
Domāju, trakākas situācijas, kad dēla līderisms sāks izpausties izteiktāk, mūs vēl tikai gaida. Pagaidām cenšamies visu uztvert ar humoru, dažkārt aizdomājamies, no kura radinieka varētu būt iedzimusi šāda īpašība. Ļoti ceram, ka dzīvē valdonīgums palīdzēs dēlam it visās viņa iecerēs. Tikai būs jāiemācās, ka ne jau vienmēr viss notiks pēc viņa prāta.»
Ģimene, kas vēlējās palikt anonīma, audzina meitiņu, kurai drīz paliks trīs gadi. Pieredzē dalās mamma:
«Mana meitiņa jau kopš dzimšanas ir ļoti uzstājīga. Bija ārkārtīgi grūti, jo līdz pat astoņiem mēnešiem pārsvarā vēlējās būt man klēpī, tāpēc ņēmu palīgā ergosomu, lai vispār spētu ko padarīt. Dažkārt pa dienu mēģināju pieradināt mazo gulēt savā gultiņā, taču visas pūles bija veltas. Viņa uzreiz sāka histēriski raudāt un panāca savu, ka es viņu paņemu rokās. Tāda pati situācija bija pastaigas laikā, guļot ratiņos.
Tikai tuvojoties triju gadu vecumam, meitiņa beidzot sāka vairāk saprast, ko vecāki vēlas ar viņu sarunāt, un lēnām sāka rotaļāties arī viena pati, ne tikai kopā ar vecākiem.
Šobrīd ļoti aktuālas ir kļuvušas lomu spēles. Meita iedod mammai vai tētim lelli, pati paņem otru un grib, lai otrs visu izspēlē pēc viņas iedomātā scenārija. Arī puzles viņa nevēlas likt viena, pieprasa, lai kāds sēž blakus.
Ja atbildu, ka tagad nevaru, pabeigšu darīt iesāktos darbiņus un tad paspēlēsimies, viņa dusmīgi saka: «Es teicu, ejam spēlēties!»
Nākas piedzīvot arī, ja kaut ko aizrādām, tad bļaujot atbild: «Nē, negribu, tā nedarīšu!» Vēl piesit kāju pie zemes. Tad nu gan ar vīru cenšamies neļaut būt noteicējai – tas šķiet par daudz, ja bērns paceļ balsi pret vecākiem. Skaidrojam, ka viss vienmēr nenotiks tieši tā, kā viņa vēlas, un ka pieaugušie ir jāklausa. Nu jau meitiņa daudz ko sāk saprast. Bieži vien izskatās, ka viņai mājās vienkārši ir ļoti garlaicīgi, tāpēc arī nereti tik izaicinoši uzvedas. Tas pats notiek, ciemojoties pie omītes, – paņem to, dari tā, tā nav pareizi, ejam tagad tur! Un omīte, labu gribēdama, pakļaujas visām mazmeitiņas iegribām.
Interesanti, ka bērnudārzā meitiņa ir gluži cits bērns. Tur viņiem ir stingra disciplīna, iespējams, tādēļ baidās sevi izpaust. Brīvajos brīžos reti sanāk tikties ar citiem bērniem, bet, kad ir kopā ar citiem, vēlas būt lielā noteicēja.
Sešgadīgo radinieku puiku mēdz paņemt pie rokas un aizvest, kur pati iedomājusies, un tad saka, kas viņam jādara. Ja viņš paklausa, viss ir mierīgi; ja neļaujas, tad gan sanāk kašķis.
Protams, uznāk brīži, kad šķiet: kāpēc visiem bērni kā bērni, bet mums – mazs, emocionāls terorists? Bet ātri cenšamies šādas domas aizdzīt prom. Kopumā esmu pieradusi, ka Helēna tāda ir. Viņai patīk būt uzmanības centrā, un cerams, ka, augot lielākai, šī vēlme mazināsies. Jāturpina būt pacietīgiem un jārod iespēja bērnam veltīt tik daudz uzmanības, cik viņa vēlas.»
Populārākie raksti
