Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Bērns un kārtība pirmajā dzīves gadā
Sevišķi pirmajā pusgadā, mazulis, protams, nekādu nekārtību mājās vēl nerada. Lai gan mammai šajā laikā vajadzētu visu uzmanību veltīt tikai mazulītim, daudzas cenšas vienlaikus būt ne tikai labas mammas, bet arī perfektas mājsaimnieces, līdz rezultātā pārgurst un izdeg.
Bet bērnam vajag laimīgu mammu, tāpēc tā vietā, lai tīrītu māju, mammai labāk kopā ar mazuli doties pagulēt pusdienlaiku.
Vēsturiski sievietei ar zīdaini mājās bijis kāds palīgs, un tāds nepieciešams arī mūsdienu mammai. Ja palīga nav, par sevi jārūpējas pašai (arī diendusas gulēšana ir rūpes par sevi!). Tad būs vairāk pacietības un varbūt pietiks spēka arī piekārtot māju. «Ja sieviete sevi izdzen, viņa agrāk vai vēlāk paliks zaudētājos.
Pārpūlējusies sieviete pati jūtas slikti un dara nelaimīgus visus sev apkārt.
Paveikt visu vienai nav reāli, un, ja viņa visas rūpes arī kādu laiku spēj apvienot, tas noved pie izdegšanas – ja ne pirmajā bērna dzīves gadā, tad drīz pēc tam,» skaidro Aunīte. Tikko bērns sāk staigāt, tātad arī radīt lielāku nekārtību, ievieš darīsim kopā metodi. Pirmsskolas vecuma bērns ir gatavs sadarboties un palīdzēt, ja darāmajā iesaistās arī pieaugušais: «Tagad kopā savāksim klučus!» Tāpat bērns daudz labprātāk palīdzēs savākt rotaļlietas, ja viņam to piedāvās rotaļas veidā, piemēram: «Es turēšu maisu, bet tu metīsi iekšā mantas!»
Kārtība un trīsgadnieks
Trīs gadu vecu bērnu labi motivēt, skaidrojot: ja kopā sakārtosim tavas mantas, mums būs laiks palasīt grāmatiņu. Tātad ieguvums ir kopā pavadītais laiks, un to pirmsskolas vecuma bērni vēl tiešām novērtē.
Šādi motivējot bērnu, viņu var iesaistīt gan koplietošanas istabas uzkopšanā, gan savas istabas savākšanā, ja viņam tāda ir. Tāpat svarīgi no mazotnes bērnam mācīt, ka jādara arī tādas lietas, ko negribas, jo neviens cits to mūsu mājā neizdarīs.
Kārtība un piecgadnieks
Piecu gadu vecumā bērnam māca cēloņu un seku sakarību: ja savu velosipēdu atstāsi zem klajas debess, nevis noliksi nojumē, tas sarūsēs. Ja bērns pieredz, ka viņa neizdarības dēļ kaut kas tiek sabojāts vai pazaudēts, viņš redz sekas. Protams, ja vecāki uzreiz nopirks jaunu riteni, nekāda mācība nesanāks. Bet, ja viņš piedzīvo to, ka ritenis tiešām vairs nav braukšanas kārtībā, diez vai viņš nākamajā reizē to pametīs. Tāpat ieteicams koncentrēties uz risinājumu, nevis problēmu: labi, ritenis sarūsēja, bet varbūt rūsu var notīrīt un velosipēdu ieeļļot?
Ja bērna istabā ir bardaks, nav jēgas bārties, daudz saprātīgāk mudināt meklēt risinājumu, ko darīsim? Kā nekārtību likvidēsim? Arī piecgadīgam bērnam mamma var palīdzēt sakārtot istabu.
Pirmsskolas vecuma bērnu iesaista arī koplietošanas telpu sakārtošanā, vislabāk piedāvājot darbiņus, kas bērnam patīk labāk: lai viņš sūc māju, nevis berž gāzes plīti. Ja bērns bērnībā iegūst pieredzi, ka palīdzēt nav grūti, ka to var darīt kopā ar vecākiem un tas neaizņem daudz laika, iespējams, arī pieaugot viņš daudz labprātāk atsauksies aicinājumam palīdzēt.
Visgraujošākās sekas atstāj rāšanās un draudēšana, kā arī kritizēšana. Ja mammai nekad nav labi, kā bērns nomazgā šķīvjus, viņš pārstāj censties un vispār negrib palīdzēt vai arī pasaka: «Mazgā pati!» Ak, jā, arī paldies par paveikto jāpasaka, un ne tikai bērnam, bet arī partnerim.
Patiesībā mājas kārtošana var arī būt patīkama nodarbe, ja vecāki iztiek bez kritikas un bardzības un paši mājas darbus dara ar vieglumu un zināmu patiku, nevis tikai tāpēc, ka tā vajag.
Kārtība un skolnieks
Deviņu gadu vecumā bērnu motivē personīga ieinteresētība: ja palīdzēsi man nomazgāt traukus, man būs laiks tevi aizvest ar mašīnu uz futbola treniņu un tev nebūs jābrauc ar sabiedrisko transportu. Ja bērns saredz personīgu ieguvumu, viņš arī labprātāk palīdz. Nevajadzētu iesākt bērnu apbalvot ar našķiem vai naudu, citādi vēlāk būs: «Es iznesīšu miskasti, kas man par to būs?» Nekā nebūs! Paldies!
Bērnam māca, ka mēs ģimenē palīdzam cits citam mīlestības dēļ. «Samaksāt bērnam var tad, ja konkrētā darba veikšanai būtu jāalgo kāds cilvēks no malas. Piemēram, pusaudzis nopļāva mauriņu, vecākiem nav jāalgo pļāvējs; kamēr vecāki bija kino, pusaudze meita pieskatīja trīsgadīgo māsiņu, tāpēc nebija jāalgo aukle, un meitai var samaksāt,» skaidro Aunīte.
Trauku slaucīšana un istabas kārtošana nav darbs, par ko jāmaksā, jo mēs esam ģimene un cits par citu rūpējamies, un par to gūstam gandarījumu.
Skolas vecumā kārtība bērna istabā ir tikai viņa ziņā, un gultas saklāšana no rīta arī! Ja vecāki sāk pieprasīt novāktu galdu un saklātu gultu, tas ir konflikts uz līdzenas vietas: «Tev nav jānāk manā istabā!»
Kārtība un pusaudzis
Pusaudžiem kārtība un palīdzēšanas mājas darbos principā ir svešvārdi. Viņi protestē pret apkārtējo pasauli un vecākiem, pret kārtību un pastāvošo iekārtu, un tā ir vecumposma īpatnība, tāpēc šajā periodā uz istabas nekārtošanu vecāki var pievērt acis. Pirmkārt, bērnam augot, tas palēnām mainīsies. Otrkārt, ja vecāki par nesakārtotu istabu sāks pusaudzim draudēt, piemēram, tu neiesi uz kino, vecāki jau tai brīdī ir zaudējuši, jo pusaudzis tik un tā aizies tur, kur viņam jāiet. Vienīgais, kas ar pusaudzi daudz maz strādā, tā ir sarunāšana un sadarbība.
