Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Lai arī par pirtīžām biju klausījusies gan speciālistu lekcijas, gan draudzeņu stāstus un rakstījusi pat rakstus, pirmo reizi pati to piedzīvoju pirms dažiem mēnešiem ar savu jaunāko bērniņu. Vispirms bija jāatrisina gluži konkrēti jautājumi, piemēram, kur veiksim pirtīžas un kas to darīs, un – galu galā – vai mums to vispār vajag, jo abi vecākie bērni tīri labi izauguši arī bez pirtīžām.
Izvēlamies dūlu vai pirtnieku
Bija ziemas saulgriežu rīts, aiz loga putināja, un mēs trijatā ar vīru un nepilnu mēnesi veco dēliņu devāmies uz viņa pirmo pirti. Pirtīžas jeb pirmais bērna un māmiņas mazgāšanas rituāls nav obligāti jāveic pirtī, jo mūsdienās mazgājamies vannasistabā, dušā, tāpēc, kā atzīst dūla Dace Miezīte, kuras pūrā ir 60 pirtīžu bērni un māmiņas, šo rituālu var veikt arī mājās.
«Ļoti ieklausos mammas izjūtās, un, ja viņa labāk vēlas palikt mājas vidē, kur pirts nav pieejama, bet došanās ceļojumā uz svešu pirti sagādās tikai papildu stresu, tad tas nav jādara,» uzskata Dace Miezīte. «Savukārt ir mammas, kuras ilgojas piecelties no nedēļnieces gultas, izrauties no mājām un ļoti labprāt dosies uz pirti kopā ar sev tuvākajiem.»
Pirtīžas veic vecmātes, dūlas, pirtnieki, un patiesībā pašu saru izdzīšanu var veikt arī mājas apstākļos mamma vai tētis, taču tā ir tikai pirtīžu rituāla redzamā daļa, bet nebūt ne nozīmīgākā. «No tā, kurš veic pirtīžas, arī atkarīga notikumu gaita,» skaidro dūla. «Pirtnieki vairāk pievērsīsies ķermeniskajiem rituāliem.
Dūlai kā māmiņas pēcdzemdību perioda atbalsta personai svarīgi būs arī lolot un lutināt mammu, pateikties mātes ķermenim, kurš iznēsājis un piedzemdējis mazuli.
Nav noslēpums, ka radi un draugi biežāk apmīļo un saudzē zīdainīti, nevis mammu, tāpēc manā praksē pirtīžu svarīga sastāvdaļa ir izrunāšanās.»
Kas piedalās pirtīžās?
Kopš seniem laikiem pirtī noteicējas bijušas sievietes – gan dzemdības, gan arī ārstniecības augu pārzināšana un pēršanās bija sieviešu darīšana. Arī pirmajā mazgāšanās rituālā – pirtīžās – piedalījās tikai sievietes. Tās varēja būt saimes sievas – pati jaunā māmiņa un, piemēram, vīramāte, jo senatnē visbiežāk sieviete pārgāja dzīvot uz sava vīra mājām. Tāpat uz pirtīžu rituālu pieaicināja zinošu zāļu sievu, kas bija galvenā rituāla veicēja.
Mūsdienās svarīgākais, lai rituāla veicēja ir mammai tuva atbalsta persona.«Mūsdienās tēvi tiek iesaistīti visā dzemdību procesā, tāpēc būtu jocīgi viņus atgrūst pirtīžās – protams, viņi drīkst piedalīties! Bet tikpat labi tas var būt jebkurš cits, kura klātbūtnē jaunā mamma var brīvi un atklāti izrunāties arī par dzemdību pieredzi. Vēl svarīgi, lai līdzbraucējs spēj tikt galā ar bērniņu, kamēr tiks veiktas procedūras mammai,» stāsta dūla.
Senais stāsts par pirtīžām vēsta, ka tās veiktas iepriekšējā dienā pirms krustabām, kad mazuli uzņēma dzimtā.
Tas nozīmē, ka jau nākamajā dienā visi pēc kārtas – jo vienā dzimtā lielos godos sanāca daudz viesu – ņems rokās mazuli un cilās, dīdīs pādīti, savukārt šajā pirtīžu dienā kopā ar mazuli būs paši tuvākie – vecāki ieliek savā bērnā bāzes informāciju jeb programmu, pirms tālāki radi bērnu redzēs un ņems rokās.
Nozīmīgākā vannas pelde
Kad atgriezāmies mājās no dēla pirtīžām, vislielākajā sajūsmā bija tētis. Par ko? Par sariem – melniem, cietiem kā bārdas rugājiem, kurus ar eļļu turpinājām masēt vēl nedēļu pēc notikuma.
Kā tas var būt, brīnījās vīrs, ka par kaut ko tādu – saru dzīšanu – vecāki neuzzina jebkurā dzemdību nodaļā un ārsti neiesaka atbrīvoties no tiem gandrīz vai obligāti?
Daces Miezītes rīkotajās pirtīžās parasti ir divas daļas: pirmā tiek veltīta bērniņam un otrā – mammai. «Sākumā mēs iepazīstamies, aprunājamies, pēc tam ejam līdz 40 grādiem iesildītā pirtiņā, kur bērnu liek vanniņā.
Mammai lūdzu jau iepriekš izvēlēties un sagatavot augus, ko liksim bērna vanniņā. Savukārt tētiem ir uzdevums sagādāt kādu sudrablietu – monētu vai karoti –, ko arī ielikt vannā un kas simboliski bērna dzīvi piepildīs ar bagātību un pārticību. Mūsdienās visbiežāk šī nebūs bērna pirmā vannas pelde, bet īpašākā gan,» uzskata dūla.
Vannojot bērniņu, klātesošie sūta labas domas, vēl bērnam labu un nodzied arī kādu dziesmu – tā ir ceļamaize viņam.
Arī simboliski un maigi ieper ar liepu vai ozola slotiņu. Pēc tam, kad ādiņa izmirkusi, notiek saru dzīšana. To dara, masējot mazuļa ādu ar mātes pienu vai mīklu. Mana dēliņa ķermenīti ietina rauga mīklā kā pīrādziņu un pēc tam ievīstīja linu audumā. Šo vīstoklīti braucīja un mīcīja diezgan ilgi.
Pēc tam noskaloja tajā pašā siltajā vanniņas ūdenī, un jau noslaucītam sākām pētīt, vai līdz ar lipīgo mīklu ādas virspusē ir vai nav parādījušies sari – mazi, pelēki, gaiši vai melni matiņi. Mūsu pirtniece laikus brīdināja – var gadīties, ka bērns jau pats būs izknosījies un ticis vaļā no sariem, tāpēc to, vai kaut ko redzēsim, iepriekš nevar zināt.
Savukārt Dace Miezīte neizmanto mīklu un skaidro, kāpēc tā: «Agrāk katrās mājās cepa savu maizi un bija arī savs ieraugs. Līdz ar ieraugu bērniņš uz savas ādas saņēma arī tās baktērijas, ar kurām viņam savās mājās jāsadzīvo, un citām – svešajām – vietas nepalika. Ja mamma arī tagad cep maizīti mājās, viņas ieraugu var izmantot šim nolūkam, bet to pirkt veikalā vai aizņemties no citām mājām es īsti neredzu jēgu.»
Jāatceras, ka pasākuma karalis tomēr ir bērns, tāpēc visi notikumi jāpielāgo bērna ritmam – ja vajag, pačučēs, pakakās, paēdīs, kamēr citi pagaidīs.
«Labāk dzīvoties tā, it kā mums piederētu viss pasaules laiks, un neko citu šajā dienā neieplānot.»
«Tikai tad, kad mazais labi paēdis un saldi iemidzis, vēlams viņu atdot tētim vai citam tuviniekam un ļaut iziet pastaigā jo tālāk, jo labāk, lai mamma bērniņu kādu laiku nedzird un saņemt to lutināšanu, kas viņai pienākas,» uzskata Dace.
Mierīgāka mamma = mierīgāks bērns
Pastāv uzskats, ka pēc saru dzīšanas bērniņš nebūs tik gražīgs, labāk un mierīgāk gulēs. Kā atzīst Dace Miezīte: «Līdz ar pirtīžām mammai noslēdzas grūtniecības un dzemdību periods, tā ir iespēja doties prom no mājas, izrunāt savu dzemdību stāstu ar citām sievietēm, simboliski vēlreiz pārgriezt nabassaiti ar bērnu.» Un, ja mammai bijusi šāda iespēja izpūst gaisu – izrunāties un emocionāli uzlādēties pirtīžu rituālā –, tad viņa, aizbraucot mājās, kļūs mierīgāka. Un, ja mamma ir mierīga, tad parasti arī bērnam nav raižu.
Kas ir sari? Vienas taisnības šajā jautājumā nav.
Iespējams, tās ir atliekas no dziedzerīšiem, kuri izdala sierveida ziedi – Vernix caseosa. Tā apņem bērniņu, dzīvojot mammas puncī, un palīdz ādai ūdenī neatmiekšķēties. Kad mazulis piedzimst, šie dziedzeri viņam vairs nav vajadzīgi, tādēļ tie atmirst un pamazām uzsūcas vai noberžas ar veco ādas slānīti. Ir arī teorija, ka sari bērniņam zem ādas veidojas dzemdību hormonālās darbības rezultātā.
Cik maksā pirtīžas?
Cena var atšķirties atkarībā no tā, vai to veic savā mājas pirtiņā vai īrē citu pirti, kā arī – vai pirtīžu laikā māmiņas un tēta aprūpei velta tikpat lielu uzmanību kā bērniņam, taču aptuveni par visu pasākumu kopā jāmaksā 150 eiro.
Pirtīžu tradīcijas agrāk un tagad:
- Pirtīžas mūsu senči veica astotajā dienā pēc dzimšanas jeb dienu pirms krustabām, kas notika devītajā dienā. Mūsdienās mammai tik ātri pēc dzemdībām nav nepieciešams rausties laukā no mājas, lai ietu slaukt govi vai atgrieztos savā darbavietā. Tāpēc vidēji tas varētu notikt līdz triju mēnešu vecumam, bet aptuveni mēnesi veci mazuļi esot pirtīžām vispiemērotākie. Pirtīžas var veikt arī gadu vecam mazulim.
- Senos laikos, kad viensētas nebija aprīkotas ar sanitāro mezglu – dušu, tualeti un vannu –, pirti kurināja reizi nedēļā, lai nomazgātos. Pirtīžas bija tieši nedēļu pēc tam, kad jaunā māmiņa bija nedēļu dzīvojusies gultā vai savā istabā un devās uz pirti nomazgāties. Tas, ka viņai nebija beigusies pēcdzemdību asiņošana, netraucēja pirts apmeklējumu, jo nolūks bija nomazgāties. Arī mūsdienās sieviete var apmeklēt pirti, kad asiņošana vēl turpinās, jo parasti šādās dienās mazgājamies katru dienu.
- Agrāk pirtīžās piedalījās tikai sievietes, taču mūsdienās arī tēti var palīdzēt gan pirti iekurt, gan piedalīties saru dzīšanā un vēlāk – mazuļa pieskatīšanā.
- Tā kā sendienās ļaudis mazgājās pirtī, bet mūsdienās – vannasistabā, tad, protams, arī pirtīžas jeb māmiņas un bērniņa nošķiršanas rituālu var veikt mājās. Senos laikos pēc krustabām, kas notika dienu pēc pirtīžām, bērns sāka gulēt šūpulī, nevis kopā ar mammu. Būtu jauki, ja arī mūsdienās vismaz pirmajā mazuļa dzīves nedēļā (un noteikti arī ilgāk) mamma un bērns, ciemiņu netraucēti, varētu vārtīties pa kopīgu gultu.
