Niķis ir viņa iedzimtais egoisms, tāpēc mazie razbainieki ļoti labi zina, kā vajag niķoties. Bet kur un kāpēc rodas niķis? Vai niķoties un būt egoistam ir labi vai slikti? Konsultē LOLITA DĀLDERE.
Niķis ir veids, kā bērns strīdas ar pieaugušo, kad nesakrīt abu vēlmes/prasības/intereses. Kā jebkuru konfliktu, arī šo nevajadzētu ignorēt, bet risināt. Tā kā niķošanās ir pieaugušam cilvēkam nesaprotams (aizmirsts) saskarsmes veids, tas rada tādas izjūtas kā bezpalīdzīgumu, dusmas, neizpratni. Pieaugušā rīcībā taču ir daudz vairāk pieredzes un prasmju kontrolēt savas emocijas. Turklāt atšķirībā no bērna pieaugušais ir mazāk egocentriska būtne, kas parasti apzinās, ka pasaule negriežas tikai ap viņu. (Bērns gan ir pilnīgi pārliecināts, ka tieši tā tas ir!) Niķis ir bērna pašatklāta metode, kā apmierināt savu iedzimto egoismu un mēģināt panākt vēlmju piepildījumu. Ar niķošanos bērns saka: «Man kaut kā trūkst, tikai es nezinu, kā to citādi pateikt.» Tad cieši apskauj mazuli un nelaid vaļā, skandinot: «Niķi, niķi, laid mazo vaļā!»