Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Rūpes par maziem bērniem prasa daudz resursu un pacietības, un reizēm, kad bērns raud vai nokrīt gar zemi, atsakoties darīt to, ko vecāks no viņa prasa, reaģējam neadekvāti un agresīvi. Kāpēc dažkārt ir tik grūti nomierināties, un kur slēpjas agresijas patiesie iemesli? Psiholoģe Dace Čible skaidro, ka nespēju reaģēt adekvāti ļoti ietekmē mūsu pašsajūta.
- Nogurums. It sevišķi bērna pirmajā dzīves gadā mamma bieži izjūt milzīgu nogurumu, jo nav iespējas izgulēties un viņa ir nemitīgā miega badā, kas ietekmē viņas reakciju saspringtā situācijā.
- Pārslodze. Pārgurums no tā, ka mazais visu laiku kaut ko grib. Mamma ir konstantā simpātiskās nervu sistēmas pārslodzē, jo viņai visu laiku ir jābūt gatavai reaģēt uz bērna signāliem. Tas prasa ļoti daudz resursu un enerģijas, no kā rodas pārslodze.
- Netiek apmierinātas pamatvajadzības. Mammai, tāpat kā bērnam, primāri ir jāapmierina savas pamatvajadzības – jāpaēd, jānomazgājas, jāguļ, jāspēj aiziet uz tualeti. Nepaēdis cilvēks bieži vien situācijas uztver daudz saasinātāk, un tas var arī izraisīt dusmas un agresiju.
- Uzkrāta iekšējā spriedze, neizteiktas emocijas. Bieži vien emociju lādīte ir pārpildīta, un tad pat mazākajā stresa situācijā mamma var uzsprāgt. Jo mazāk cilvēks uzkrāj iekšējo spriedzi, jo vieglāk ar to strādāt.
- Partnerattiecību kvalitāte. Tas nosaka arī to, cik mamma var būt klātesoša un iejūtīga pret savu bērnu. Vai partneris ir gatavs sniegt gan fizisku, gan emocionālu atbalstu?
- Traumatiska iepriekšējā pieredze. Reizēm tā ir konkrēta situācija, kas izraisa dusmas un agresiju. Piemēram, bērns virtuvē sniedzas pēc naža, un mamma skaļi uzkliedz vai mazajam uzsit pa pirkstiem, jo viņai ir bijusi traumatiska pieredze, kad šāda situācija ir beigusies slikti. Tajā brīdī mamma var būt paēdusi, izgulējusies, taču viņu pārņem milzīgas bailes, kas rada neadekvātu atbildes reakciju.
Kas notiek dusmu uzplūdā?
Dusmu uzplūdā cilvēkam atslēdzas augšējā smadzeņu daļa jeb saprāts. Skaidro psiholoģe Dace Čible: «Cilvēka augšējā smadzeņu daļa atbild par loģisku spriešanas spēju, plānošanu, kontroli pār emocijām, empātiju, savukārt apakšējās jeb primitīvās smadzenes atbild par vienkāršām funkcijām (piemēram, elpošanu, acu mirkšķināšanu), kā arī lielajām emocijām: bailēm, dusmām un impulsiem – bēgt vai cīnīties. Kad esam spēcīgās emocijās, augšējās smadzenes jeb saprāta sadaļa nestrādā. Cilvēks nespēj loģiski spriest un domāt, analizēt situāciju. Viss, ko viņš spēj, – cīnīties pretī vai aizbēgt. Lai pieslēgtu atpakaļ augšējās smadzenes, ir jāpanāk miera stāvoklis.»
Ja vecāki to apzinās, viņiem ir vieglāk saprast arī bērnu, kad viņš ir pārņemts ar spēcīgām emocijām jeb dusmām. Ja pēc agresīvās rīcības vecāks pats spēj mierīgi izanalizēt situāciju, ļoti bieži viņš saprot, ka tā nemaz nav gribējis rīkoties. Tas pats notiek ar bērnu. Bērns dusmu uzplūdos rīkojas neadekvāti un patiesībā arī nav gribējis sist vai kliegt.
Tas, vai mamma konfliktsituācijā izvēlas strauji paraut bērnu aiz rokas, skaļi uzkliegt vai aizmest pa gaisu traukus, ir atkarīgs no tā, kā viņa ir iemācījusies atbrīvoties no emocionālās spriedzes. Ja vecāks nespēj izanalizēt notiekošo un reflektēt par savu rīcību, bet paliek pie domas, ka atbrīvoties no spriedzes un gūt atslābumu var tikai ar jebkāda veida agresiju, nākamajā dusmu situācijā atkal tiks pacelta roka vai sakliegts. Smadzenēs būs ierakstījies šāds konkrēts neironu savienojums, un tādējādi arī turpmāk līdzīgas situācijas tiks risinātas līdzīgi. Svarīga ir vecāka gatavība meklēt citus risinājumus – kā strādāt ar savām emocijām, dusmām un iekšējo spriedzi.
Kas var palīdzēt izvairīties no agresijas?
Vecāki bieži novēro, ka uz vienu un to pašu situāciju reaģē dažādi, – tas ir ļoti cieši saistīts ar viņu labsajūtu. Ja mamma ir atpūtusies, kaut stundiņu mierīgi pasēdējusi un iedzērusi kafiju, tad uz bērna niķiem spēj reaģēt daudz mierīgāk. «O, es dzirdu, ka tev ir kreņķītis, nāc, es tevi samīļošu!» Citā situācijā, ja nav šo iekšējo resursu, mamma var aiziet pa gaisu, var sakliegt. «Kas tev atkal ir! Cik var niķoties!»
Nekrāt sevī neapmierinātību un dusmas. Ja bērna vai partnera rīcība izraisa dusmas vai aizvainojumu, pareizākais, ko darīt, ir otram pateikt, ka tas nav pieņemami, piemēram, tu mani esi aizvainojis ar šādu rīcību. Ja adresātam uzreiz netiek nodotas patiesās sajūtas, dusmas uzkrājas kā ķieģelis uz ķieģeļa, kas vienā brīdī sabrūk un var izraisīt milzīgu agresijas vētru.
Strādāt ar emocionālo inteliģenci. Būtiski ir iemācīties formulēt savas sajūtas, atpazīt un nosaukt vārdā emocijas. Saprast, ko es piedzīvoju, kad bērns niķojas, kas manī izraisa šādas emocijas un ko ar tām iesākt. Piemēram, ja agresiju ir izraisījis nogurums, jādomā, kur var meklēt palīdzību.
Mēģināt izprast, kas izraisa bērna niķus. Vajadzētu saprast, kāpēc bērns tā rīkojas – kliedz, sit, krīt gar zemi, niķojas. Bērni nekad neuzvedas slikti, ja viņiem ir laba pašsajūta. Ja bērns rīkojas neadekvāti, kaut kas viņu ir pamudinājis šādi rīkoties. Visbiežāk tas ir apjukums par kādu situāciju – bērns neprot nosaukt savas sajūtas vārdos, nespējot atrast labāku risinājumu par skaļu kliegšanu vai raudāšanu. Šādos apjukuma brīžos bērns gaida atbalstu no vecākiem, ka pieaugušais ieliks viņu atpakaļ rāmī. Bērnam ir nepieciešama palīdzība. Ja vecāks nespēj sniegt šo drošības izjūtu, bet iegrimst tādās pašās emocijās (dusmās, agresijā), bērns ir vēl vairāk apjucis, jo nav spējis iegūt drošību un mieru. Labākais, ko vecāks var darīt, – mierīgi izskaidrot notiekošo un nosaukt bērna emocijas vārdos. Saglabāt mieru, piedāvāt bērnam samīļoties un stabilizēt situāciju.
Nekoncentrēties uz to, ko citi nodomās par bērna niķošanos. Psiholoģe Dace Čible iesaka aizdomāties, kāpēc mums ir tik svarīgi, ko domā apkārtējie. Garāmgājēju, visticamāk, otrreiz dzīvē vairs nesatiksi, bet bērns ar tevi būs kopā visas dzīves garumā. Bažas, ko par mani domās apkārtējie, ja bērns publiskā vietā niķosies, bieži vien nāk no mūsu bērnības, kad vecāki mūs kušināja, jo viņiem bija svarīgi, ko par to teiks kaimiņi. Jā, mēs tikām tā audzināti, bet šobrīd, kad paši esam vecāki, varam pārvērtēt šos pieņēmumus. Vai tiešām tas, ko citi nodomās par manu bērnu, ir svarīgāk par to, kā mans bērns šobrīd jūtas? Ko manā dzīvē maina tas, ka kāda sveša sieviete redzēs manu bērnu raudam vai neklausām?
Ko vecāku agresija nodara bērnam?
Grūti izdalīt, kas ir sāpīgāk – fiziskā vai verbālā agresija. Verbāli var ievainot otru tikpat sāpīgi un dziļi, ja ne vēl dziļāk. Agresija parāda pieaugušā varas pozīciju. Bērns bieži pēc tam izjūt aizvainojumu, jo vecāks nav centies izprast, kāpēc viņš konkrētajā situācijā šādi ir rīkojies, bet tika apsaukts un, piemēram, ar varu nolikts gulēt. Ja vara tiek izmantota pret bērnu, viņam ir trīs atbilžu varianti – cīnīšanās pretī, izvairīšanās vai pakļaušanās. Ja notiek pakļaušanās, tad, skatoties ilgtermiņā, tiek izaudzināts bērns ar ļoti zemu pašvērtējumu, kurš ir iemācījies, ka apkārtējos neinteresē, kas ar viņu notiek patiesībā. Tiek pieņemts, ka vecāks ir autoritāte, kam ir jāpakļaujas, bet vēlāk tas var būt priekšnieks, partneris, draugs, kam ir jāpakļaujas.
Ko darīt akūtā dusmu situācijā?
Lai atgūtu spriešanas spēju un spētu mierīgāk atrisināt situāciju, jācenšas pārnest fokusu no situācijas, kas ir sadusmojusi, uz kaut ko pavisam citu. Te var palīdzēt:
- Dziļā elpošana. Tā strādā kā relaksācijas tehnika, jo nomierina sirdsdarbību un fokuss no konkrētās dusmu situācijas tiek pārnests uz pareizu elpošanu.
- Padzeršanās. Citiem palīdz ūdens malks, jo tas arī prasa pievēršanos kam citam: ir jāaiziet pēc glāzes, jāielej tajā ūdens, jāpadzeras.
- Apzināta pievēršanās apkārtnei. Kad jūtam, ka dusmu uzplūdā rodas vēlme rīkoties agresīvi, jācenšas novirzīt savu uzmanību uz apkārtni, piemēram, pie sevis nosaucot piecus priekšmetus telpā vai mēģinot saklausīt apkārtesošās skaņas. Jācenšas pārcelt fokusu uz citām maņām, tādējādi ātrāk atgūstot līdzsvaru.
- Meditācija vai cita garīgā prakse.
- Mīļākās mūzikas klausīšanās.
- Silta duša.
- Pastaiga svaigā gaisā.
- Skriešana.
Mammu pieredzes
Gerda*, sešu bērnu mamma: «Vairākus gadus dzīvoju Zviedrijā un no vietējiem esmu iemācījusies to, ko saucu par palikt mierā, kad uznāk lielās dusmas. Tas arī ir grūtākais, jo vieglāk ir ļauties tā brīža dusmām un emocijām. Tā kā man ir seši bērni, vienmēr kāds būs ar kaut ko neapmierināts, kādam kaut kas nepatiks. Zviedri ļoti mīl andas, jo tas nozīmē – elpo, ieelpo. Viņi mēdz to bieži teikt viens otram kā labu atgādinājumu, pozitīvā nozīmē, ar smaidu uz lūpām. Tā viņi pasaka otram, ka es arī esmu bijis līdzīgā situācijā un zinu, ka mierīga apstāšanās un ieelpošana ir pats labākais, ko es kā vecāks varu darīt šādā agresijas un dusmu brīdī. Nekaunināt, nepārmest, bet būt līdzās, būt pieejamam un samīļot, ja bērns ļaujas. Ar elpojošo (andas) mieru es rādu un mācu saviem bērniem, kā labāk tikt galā ar savām emocijām stresa situācijās.»
Laima*: «Diemžēl man agresijas lēkmes ir diezgan regulāras. Agrāk tās gadījās bieži – vismaz reizi nedēļā. Kliedzu uz savu bērnu, pagrūdu, rāvu u. tml. Pēc tam aiz izmisuma nezināju, kur likties. Pirms trim gadiem sāku apmeklēt psihoterapeitu, izgāju kursus Bērnu emocionālā audzināšana. Šobrīd biežāk tieku galā ar savām dusmām. Pamanu, kad dusmas sāk krāties, un mēģinu runāt par tām. Agresija ir mans biedējošākais spēks. Ļoti ceru uztrenēt prasmi vienmēr adekvāti paust savas emocijas.»
Elita*: «Ir reizes, kad mazo ir tik grūti nolikt gulēt, kad gribas ar varu viņu piespiest aizmigt. Tad sāku vainot bērnu, ka viņš nevar aizmigt. Esmu piefiksējusi: ja tajā brīdī uz mirkli iedodu bērnu vīram vai arī kopā ar mazo izejam ārā, es nomierinos un arī bērns aizmieg. Pēc tam šķiet, kā es varēju uz mazo dusmoties par to, ka viņš nevar aizmigt, un fiziski viņu spiest būt gulēšanās pozā!»
*Vārdi mainīti.
