Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Sēdēt mierā ir par daudz prasīts
Izrādās, bērni tiešām nevar nosēdēt mierīgi. Un nevis tāpēc, ka viņi tīšuprāt grib sacelties pret pieaugušajiem, bet tāpēc, ka gluži fizioloģiski bērnam vēl nav attīstījušies smadzeņu centri, kas atbild par pašregulāciju. Tikai 25 gadu vecumā cilvēkam ir nobrieduši smadzeņu centri, kas nepieciešami, lai regulētu uzvedību un emocijas, ievērotu noteikumus, izvērtētu riskus un ieguvumus, saprastu kļūdas un mācītos no tām, bet mēs bieži vien gaidām, lai bērns to spētu jau četru gadu vecumā.
Tiesa, lielākoties līdz skolas vecumam bērna spējas regulēt savu uzvedību jau ir tik labi attīstījušās, lai kādu brīdi varētu būt mierā, bet, cik ilgi, tas gan ir individuāli.
Ar to arī izskaidrojams, kāpēc daži bērni jau pirmsskolas vecumā spēj rātni nosēdēt un pildīt uzdevumus 40 minūtes no vietas, bet ir bērni, kam tas fiziski ir par grūtu arī pirmajā un otrajā klasē.
«Protams, ja bērna temperaments ir rāms, tad pašregulācijas grūtības nav tik uzkrītošas. Bet bērniem ar intensīvāku temperamentu būs jāiegulda vairāk darba un nepieciešama lielāka vecāku iesaistīšanās un pacietība,» saka psiholoģe.
Pirmsskolas vecumā visu nosaka impulsi un dziņas
Līdz 6–7 gadu vecumam bērna spējas regulēt savu uzvedību ir ļoti ierobežotas, un viņu rīcību lielā mērā nosaka impulsi un dziņas. «Dziņas un instinkti ir pamata izdzīvošanas komplekts, kas ir aktīvs jau piedzimstot un nepieciešams, lai bērns pielāgotos un izdzīvotu.
Tie mūs motivē un dod enerģiju. Un, jo mazāks bērns, jo vairāk viņš seko savām vēlmēm, interesēm. Tāpēc bērni nereti ir aizrautīgāki par pieaugušajiem un pielāgojas videi darbojoties un eksperimentējot, nevis ar domāšanu un analīzi, kā to dara lielie,» skaidro psiholoģe.
Stress rada stresu
Dažkārt bērna dīdīšanās var būt saistīta ar trauksmi un stresu, nevis dabisku izziņas interesi, aktivitāti. To var izraisīt visdažādākie notikumi, arī nogurums. Sliktākais, ko vecāki šajā situācijā var darīt, – dusmoties un sabārt bērnu, tādējādi radot viņam vēl lielāku trauksmi un stresu.
«Ja bērnu bar, iespējams, baiļu iespaidā viņam izdodas apspiest ārējas uzvedības izpausmes, bet neirozinātnes pētījumi rāda, ka stresa fizioloģiskie rādītāji šādā situācijā turpina pieaugt un agrāk vai vēlāk tas izlaužas uz āru.»
«Tāpēc strostēšana nepalīdz attīstīt pašregulācijas prasmes ilgtermiņā, bet attīsta tos smadzeņu centrus, kas rada trauksmi, nemieru, un bērns kļūst vēl nemierīgāks,» skaidro Kristīne Dūdiņa. Turpretī, ja vecāks spēj saglabāt mieru un izturēt bērna nemieru, satraukumu, – pateicoties spoguļneironiem, bērns piedzīvo, ka viņa spriedze un satraukums ir izturami. Tas palīdz bērnam nomierināties un veicina to smadzeņu centru attīstību, kuri atbild par pašregulāciju.
Vislabāk – darboties
Garas runas un pamācības nelīdzēs. Attīstīt pašregulāciju var, tikai mērķtiecīgi darbojoties. Tāpēc labi, ja vecāki un audzinātāji spēj radīt vidi, kurā bērns var darīt to, kas viņu interesē, un piepūle, kas tajā jāiegulda, atbilst bērna spējām.
«Tās nebūs telefona vai datora spēles, kas, gluži pretēji, stimulē impulsivitāti. Svarīgi, lai veicamais uzdevums būtu gan izaicinošs, gan arī paveicams. Veiksmīgi paveikts darbiņš rada pozitīvas emocijas un motivē nākamajiem darbiem daudz vairāk nekā vārdi un bāršanās,» padomu sniedz psiholoģe.
Vai zēni dīdās vairāk?
Šāds uzskats pastāv, taču psiholoģe Kristīne Dūdiņa uzsver, ka ir diezgan maz pētījumu, kas apstiprinātu, ka zēni tiešām ir nemierīgāki. Individuālās atšķirības viena dzimuma ietvaros ir lielākas. Ir gan aktīvi puiši, gan aktīvas meitenes, taču mēs gaidām un dažkārt pat veicinām to, ka zēni vairāk skrien, dauzās, drusku arī pakaujas, sakot: «Tu taču esi puika. Puikas ir stipri! Puikas neraud!»
Savukārt ar meitenēm gan mammas, gan tēti biežāk un vairāk iegulda sevi emocionāli, kas attīsta arī pašregulāciju.
Pētījumi arī rāda, ka gan vecāki, gan pedagogi vienu un to pašu uzvedību zēniem un meitenēm interpretē dažādi, zēniem daudz biežāk piedēvējot nemieru un agresiju. Attiecīgi zēni tiek skarbāk disciplinēti, un tas savukārt veicina viņos pretestību un agresīvāku rīcību.
