– Pat tad, ja ģimene ēd veselīgi, ir ļoti maz bērnu, kas atteiksies no frī. Kāpēc viņiem tik ļoti garšo frī, makaroni un kečups?
– Tas nav raksturīgi tikai bērniem, arī daļa pieaugušo labprāt ēd šos neveselīgos produktus. Oficiāla izskaidrojuma nav, bet kāda teorija to skaidro tā, ka cilvēka organismam ir tendence uz izdzīvošanu un mēs joprojām dzīvojam pēc pirmatnējiem mehānismiem. Proti, mūsu smadzenes labi apzinās, ka līdzās ir veikals, kur var nopirkt jebko, bet mūsu ķermenis joprojām dzīvo pēc apziņas, ka vienu dienu būs nomedīts mamuts, ko pagatavot maltītei, bet otrā dienā nebūs.
Tāpēc mums ir tieksme ēst taukainus, kalorijām bagātus produktus, un tāpēc tie garšo, jo nav drošības par rītdienu – būs vai nebūs bada laiki? Varbūt sāksies ledus laikmets un pārtikas nebūs?
Sabiedrība un psihe ir attīstījušās, bet ķermenis darbojas pēc tiem pašiem likumiem kā senāk un vēlas izdzīvot, maksimāli sevi pabarojot ar treknu un kalorijām bagātu pārtiku. Protams, tas ir dabiski, un viss, kas notiek ar ķermeni, ir dabiski, tikai mēs šo dabiskumu vairs neapzināmies. Viens ir apēst ko treknu un taukainu un nākamās trīs dienas pārtikt tikai no dārzeņiem. Bet mēs katru dienu ēdam neveselīgo, turklāt lielos apjomos. Diemžēl mēs visi – gan pieaugušie, gan bērni – ēdam pārāk daudz, mēs pārēdamies, un tas ir lielais mīnuss.
– Bērniem bieži garšo ēdieni atsevišķi, piemēram, viņi labprāt ēd makaronus, bet neēd makaronus ar mērci vai ēd tikai gurķus, bet neēd gurķus salātos. Vai bērniem nebūtu draudzīgāk, ja ēdienus no lielākiem traukiem viņi sev varētu uzlikt paši, atlasot to, ko vēlas ēst?
– Bērni lielākoties neēd visu, kas sajaukts viendabīgā masā, tāpēc svarīgi veidot dārzeņu plates, interesanti izkārtot tos uz šķīvīša ar multfilmu varoņiem vai izveidot figūriņas tā, lai bērnam ēdiens būtu simpātisks. Ja uz šķīvja vienkārši ir salātu pļecka, bērns to neēdīs. Tas izskaidrojams ar bērna ēdiena uztveri – viņam ir būtiski zināt, kāds produkts ir pēc taustes, kāda ir garšas tekstūra, un to bērns iepazīst lēnām. Piemēram, viņš ir sapratis, kas ir gurķis, kas ir burkāns, kā tie kraukšķ, cik dziļi zobiņi jāieurbina dārzenī, lai to nokostu. Viņš tos pazīst un zina, ko ar tiem darīt.
Sajauktā ēdienā bērns, pirmkārt, nevar identificēt sastāvdaļas, otrkārt, viņš vairs nesaprot, kā šis ēdiens jāapstrādā, kā to var paņemt rokās, kā tas garšo un kāda būs gala garša.
Garšas sajūtas nobriest pakāpeniski, līdz ar to bērni labprātāk izvēlas ko vienu un pazīstamu, nevis sajauktus ēdienus. Ir pat teorija, ka komplicētās garšas sajūtas attīstās dzīves laikā un tikai ar gadiem cilvēks spēj uztvert sarežģītākas garšas. Tas, piemēram, izskaidro, kāpēc bērnībā olīvas negaršo, bet pieaugušā vecumā sāk garšot. Attiecīgi, ja bērns atrod kaut ko vienu, kas viņam garšo, viņš var ieciklēties uz to, bet tas nenozīmē, ka viņš neko citu vairs neēdīs visu mūžu.