Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro: sertificēta mākslas terapeite, smilšu spēles terapijas praktizētāja Iveta Dzērve.
Ieguvumi, lasot bērnam priekšā grāmatas
- Veidojas emocionāli cieša saikne starp bērnu un vecāku
- Attīstās bērna radošums un iztēle
- Bagātinās vārdu krājums, attīstās valoda
- Bērni saprot, ka vairumam situāciju var būt dažādi atrisinājumi
- Uzlabojas klausīšanās prasmes
- Attīstās uzmanības noturība
- Bērns saņem nedalītu uzmanību
- Piedzīvo un pārdzīvo dažādas emocijas, tajā skaitā sev aktuālās
Īstais vecums ir tagad
Kāpēc lasīt priekšā mazulim, kurš pats vēl nerunā? Vai viņš sapratīs, kas grāmatā rakstīts, ko lasu? Mākslas terapeite Iveta Dzērve ir pārliecināta, ka vecāki savam mazulim var lasīt priekšā grāmatas jau tad, kad bērniņš vēl ir mammas puncī: «Jau pirms dzimšanas, esot mammai vēderā, bērns iepazīst mammas balsi un intonācijas. Vēlāk, kad bērniņš jau piedzimis, viņš vēro mammas seju, grimases, kas mainās, lasot pasaku, notver acu skatienu, izjūt pieskārienus.
Bērniņš spoguļojas mammas acīs, un šīs siltās, mīļuma pilnās acis viņu sildīs un pavadīs arī pieaugušā vecumā.
Tā ir daļa no piesaistes veidošanās. Vecāku tuvība un klātbūtne dod bērnam drošības izjūtu par pasauli – lai kas notiktu, mēs tiksim ar to galā. Tātad nav iespējams sākt lasīt bērnam priekšā pārāk agri.»
Kāpēc lasīt?
Lasot bērniem priekšā grāmatas, vecāki dod daudz lielāku ieguldījumu bērnu nākotnē, nekā spēj iztēloties. «Grāmatu lasīšana veicina saikni starp vecākiem un bērniem. Tajā brīdī abu pasaules saplūst, tiek attīstīta bērna fantāzija, trenēta uzmanības noturība. Tiek attīstīta arī bērna valoda un iepazīti jauni vārdi. Tādējādi arī rodas interese par burtiem, un vecāki pat neattapsies, kad bērns jau pats sāks lasīt.
Kopīga pasaku lasīšana ir gan būšana kopā, gan nedalīta uzmanība. Un ir tik skaisti, ka mēs iemācām bērniem ticēt brīnumiem.
Izmantojot pasakas, ar bērnu var daudz runāt par dzīvi un vērtībām. Reizēm, piedzīvojot, ka viņu lielie bērni dara kaut ko nepieņemamu, vecāki vēlas sākt runāt par vērtībām, bet tad jau ir stipri par vēlu, īstais brīdis ir, kamēr bērns vēl pavisam mazs, – runāt un sarunāties, kopā fantazēt, piedzīvot, skumt un priecāties līdzi pasaku un grāmatu varoņiem,» skaidro Iveta Dzērve, uzsverot, ka vecāku galvenais uzdevums ir drošā vidē iemācīt bērnam dzīvi, un pasakas ir brīnišķīgs materiāls, ar kura palīdzību dzīvi piedzīvot un pārrunāt.
Kādas grāmatas izvēlēties?
Tas ir atkarīgs gan no bērna rakstura, gan interesēm un vecuma. Vecāki visbiežāk lasa bērniem pasakas vakarā pirms miega, un nereti pasakas turpinājums notiek bērna sapnī. «Kad mani lielie bērni vēl bija mazi, man šķita liels izaicinājums atrast pasaku, kurā nav vardarbības. Pat mūsu ierastajās mīļajās pasakās, piemēram, par Sarkangalvīti un vilku, vilkam tiek pārgriezts vēders… Mūsdienās ir pieejams ļoti plašs bērnu grāmatu un pasaku piedāvājums. Bērnam bieži vien ir kāda vismīļākā pasaka, kuru viņš ir gatavs klausīties atkal un atkal, prasot, lai vecāks to lasa priekšā katru vakaru,» stāsta mākslas terapeite, atzīstot, ka patiesībā tas var palīdzēt savu bērnu labāk iepazīt, jo pasakā ir kas tāds, ko mazais vēlas izdzīvot vēl un vēl, emocijas, kas viņu uzrunā vai kāda varoņa raksturīgās īpašības, kas bērnam kaut ko nozīmē. Ja viņam tas nepieciešams, to vajag dot. Turklāt ar pasaku palīdzību mēs varam saprast, kā bērns uztver pasauli, kā domā.
Kad mazulis vēl ir mammas puncī vai tikai nesen dzimis, vecāki var lasīt priekšā grāmatas, kas interesē viņus pašus.
Bērnam ir svarīgi dzirdēt vecāku mierīgo balsi, intonācijas, just klātesamību. Vēlāk, kad mazajam jau rodas interese par grāmatām, vērts izvēlēties mazas grāmatas ar cietām lapām, lai bērniņš tās varētu šķirt kopā ar vecākiem, kuri var pastāstīt, kas redzams ilustrācijās. Pēc pusotra, divu gadu vecuma mazuļi jau labprāt klausās mammas un tēta priekšā lasītajā pasakā. Savukārt skolas vecuma bērniem vecāki var ļaut grāmatas izvēlēties pašiem. Šajā vecumā lielāka interese ir par grāmatām, pēc kuru motīviem arī uzņemtas filmas, piemēram, par Hariju Poteru, Pepiju Garzeķi, Trusīti Pēterīti u. c. Kad izlasīta grāmata un noskatīta filma, ir vērtīgi pārrunāt, kā bērns uztvēris stāstus vienā un otrā veidā. Galvenais ir ieklausīties sava bērna interesēs un vajadzībās. Tikai tā jau no agras mazotnes iespējams bērnos radīt interesi par grāmatām. «Domāju, ka to, ko darām kopā ar bērnu jau no ļoti agra vecuma, ir vieglāk iedibināt kā tradīciju.
Ja vēlmes lasīt grāmatas tomēr nav, var mēģināt grāmatu lasīšanu sasaistīt ar bērna interesēm.
Ja mazajam patīk automašīnas, kopā var lasīt grāmatiņas par mašīnām – pat ja tā ir izglītojoša enciklopēdija un šķiet, ka bērns tai ir par mazu, vecāks to var pasniegt bērnam saprotamā valodā. Ja bērnam ļoti patīk pūķi un briesmoņi, no tā nevajag baidīties. Esmu piedzīvojusi, ka emocionālāki un jūtīgāki bērni labprāt izvēlas šādus stāstu varoņus. Ar šo tēlu un stāstu palīdzību viņi piedzīvo daudz spilgtu emociju, izdzīvo tās un savās fantāzijās paši kļūst par varoņiem, kuri ir stipri un uzvar. Tas var veicināt drošības izjūtu,» ir pārliecināta mākslas terapeite.
Mammu pieredzes
Vecāku izdomātas pasakas
Pieredzē dalās mākslas terapeite, triju bērnu mamma Iveta Dzērve:
«Mūsu vecākajiem bērniem jau ir pāri divdesmit, bet jaunākajam ir pieci gadi. Ar jaunāko dēlu esam vairāk klātesoši un arī grāmatas lasām biežāk. Dēla interese par grāmatām ir ļoti liela – izbrīna pilnām acīm viņš tver katru jauno grāmatiņu.
Mūsu dēliem vismīļākās vienmēr ir bijušas pašu izdomātās pasakas. Tā viņi paši varēja iesaistīties stāstā, iedot tam konkrētu virzienu, izdomāt tēlus. Vecākajiem dēliem patika tēta izdomātā pasaka par Hansu, kurš devās pasaulē, piedzīvoja dažādus notikumus un varoņa stāstus. Vīrs pat ir ieminējies, ka vēlētos kādreiz šos stāstus pierakstīt un tā būtu jauka grāmata mazbērniem…
Šobrīd jaunākajam dēlam pasakas biežāk stāstu es. Viņa mīļākā pasaka ir par tīģerēnu, kurš dodas pasaulē atklāt izmirušo dzīvnieku kaulus.
Dēls man iedod galvenos faktus – kurš dinozaurs šovakar tiks atrasts, kāds viņš izskatās, kur dzīvoja, ko ēda –, un tad es izdomāju piedzīvojumu.
Viņam ļoti patīk iesaistīties pasakā un ietekmēt notikumu gaitu. Un es ļaujos! Savukārt dēla mīļākā grāmata ir par Bubulēnu, kurš piedzīvo dažādas neveiklas situācijas. Viņš lūdz šo grāmatu lasīt tik bieži, ka jau zina no galvas. Šo un vēl citas grāmatiņas mums uzdāvināja kāda ģimene, kas bija piedzīvojusi zaudējumu. Šķiet, jaunākais dēls viņu skumjas ļoti sajuta, un šīs dāvinātās grāmatiņas ir viņa mīļākās.
Reizēm, atnākot mājās no bērnudārza, dēls lūdz kaut ko no piedzīvotā bērnudārzā izspēlēt pasakā – viņa izdomātais galvenais varonis piedzīvo to pašu vai līdzīgu notikumu, un pasakā situācija tiek atrisināta. Manuprāt, tas ir brīnišķīgi, jo šādi nepatīkamās, grūtās emocijas tiek izdzīvotas atkārtoti, bet drošā vidē kopā ar sev tuvu cilvēku. Tā bērns var apgūt, ka ir normāli piedzīvot arī nepatīkamas emocijas un ar to var tikt galā, jo arī grūtām situācijām ir atrisinājums.»
Palīdz pārdzīvot dažādus notikumus
Luīze Pastore, divu bērnu mamma un bērnu grāmatu autore:
«Ir pierādīts – jo agrāk vecāki sāks bērniem lasīt priekšā, jo lielāks ieguvums bērniem un ģimenei kopumā. Vecākiem nav jābaidās, kā izskatīsies no malas tas, ka viņi lasa priekšā nesen dzimušam bērniņam. Lasīšana priekšā nav tikai par valodas un runas spēju attīstīšanu. Tas ir nomierinošs process, kas veido saikni starp bērnu un vecākiem. Tā ir arī skaista ikdienas tradīcija, kas bērniem noteikti paliks siltās atmiņās un tiks pārņemta arī nākamajās paaudzēs.
Lai arī ir būtiski sākt lasīt priekšā pēc iespējas agrāk, vēl svarīgāk ir to turpināt līdz pat pusaudžu vecumam jeb cik ilgi vien bērni to ļauj darīt.
Vecākiem nereti šķiet, ka lasīšana priekšā jābeidz, kad bērns sāk iet skolā, jo pats jau sāk apgūt lasīšanu. Taču klausīšanās stāstos, bērnam paaugoties, ļauj šos stāstus izdzīvot. Tas ir veids, kā bērni izprot dažādas situācijas, par kurām ne vienmēr ir gatavi runāt. Ir ļoti daudz grāmatu, ar kuru palīdzību iespējams izsāpēt un pārdzīvot dažādus notikumus, piemēram, vecāku šķiršanos, tuvinieku zaudējumu.
Tikai ar savu iekšējo kompasu vecāki var noteikt, vai konkrētā grāmata un stāsts šajā brīdī ir piemērots viņu bērnam vai ne. Reizēm ar izvēlēto grāmatu iespējams kļūdīties, tā bērnam var būt pat kaitīga. To saprotot, bērnam ir jāizskaidro situācija un jāņem cita grāmata.
Lai arī tiek uzsvērts priekšā lasīšanas nozīmīgums, vecākiem nebūt nav jājūtas vainīgiem, ja ir dienas, kad tas netiek darīts. Mēs lasām grāmatas tādu pašu iemeslu dēļ, kāpēc skatāmies filmas vai darām jebko citu, kas rada prieku, – lai gūtu pozitīvas emocijas. Ja ģimene devusies brīvdienās vai vakarā kopā tiek darīts kas cits un lasīšanai nav atlicis laika, bērni no tā necietīs, jo labās emocijas būs gūtas citādi.»
