Kā ar sievietes veselību?
Nākamo grūtniecību mediķi iesaka plānot divus gadus pēc iepriekšējām dzemdībām. Šis laiks vajadzīgs, lai māmiņas organisms pilnvērtīgi atpūstos. Taču – ja sieviete ir vesela, iepriekšējā grūtniecība norisējusi bez sarežģījumiem, bērniņš piedzimis vesels, dzemdības nav bijušas pārāk traumatiskas, tad nākamais mazulis var dzimt arī agrāk, neradot māmiņai veselības problēmas.
Šo neplānoto bērniņu iznēsāt, iespējams, būs fiziski grūtāk, jo sieviete jutīsies nogurusi. Taču var notikt arī pretēji – māmiņai, rūpējoties par jau piedzimušo mazuli, mazāk laika atliek ne tikai atpūtai, bet arī nevajadzīgām bažām: vai tikai viss būs kārtībā, kas man tur iesāpējās un tamlīdzīgi.
Jo lielāks iekšējais miers, jo lielāka garantija, ka mazulis jūtas labi – dzemde netonizējas, asinsvadi no uztraukuma nesašaurinās, līdz ar to bēbim netrūkst skābekļa.
Ja iepriekšējais bērniņš dzimis ar ķeizargriezienu, arī šis ātrais bērniņš pasaulē nāks šādā veidā, jo pastāv risks, ka, dzemdējot pašai, var plīst dzemdes rēta. Ja pēc ķeizargrieziena nav pagājuši divi gadi, dzemdības tiek plānotas jau 38. grūtniecības nedēļā. Grūtniecības laikā dzemdes rēta atvērties nevar.
Neplānotā bērniņa laišana pasaulē nopietni jāpārdomā, ja pirmais bērniņš dzimis priekšlaikus, sieviete slimo ar cukura diabētu, augstu asinsspiedienu vai kādu citu hronisku slimību, kas šādā brīdī var saasināties. Svarīgi, vai sievietei nav kāda infekcija (hlamīdijas, ureaplazmas, mikoplazmas u. c.), kas nav izārstēta.
Mazulim labumu pietiks
Ja māmiņas uzturs ir pilnvērtīgs, viņa lieto grūtnieču vitamīnus, nav pamata domāt, ka bērniņš nesaņems visu, kas viņam nepieciešams.
Ja māmiņa vecāko bērniņu turpina ēdināt ar krūti, vairāk uzmanības jāpievērš viņas veselībai un jālieto ar kalciju bagāti produkti (piens, biezpiens, siers, zaļie lapu dārzeņi, sojas pupiņas, brokoļi, sardīnes), varbūt pat kalcija preparāti, bet par tiem jāapspriežas ar savu ārstu.
Ja iepriekšējās dzemdībās bijuši lieli asins zudumi, māmiņas iekšējās rezerves nebūs pilnīgi atjaunojušās, tāpēc jālieto produkti, kas satur vairāk dzelzs (teļa un liellopu gaļa, aprikozes, zivis, olas dzeltenums, spināti, pupiņas, nieres). Nogurums, nespēks, bāla sejas krāsa ir signāli, kas liecina, ka organismā trūkst dzelzs.
Vai turpināt zīdīt?
Dzirdēts viedoklis – ja piesakās vēl viens mazulis, iepriekšējais bērniņš jāpārtrauc ēdināt ar krūti, lai neradītu spontānā aborta draudus. Medicīniskā literatūra apstiprinājumu šādam apgalvojumam nesniedz. Ja sieviete jūtas labi, bērniņu var turpināt zīdīt. Ja mazulim ir četri pieci mēneši, viņam pat ļoti nepieciešama šī emocionālā tuvība ar māmiņu.
Ja pašsajūta ir ļoti slikta – nogurums, nespēks, tad kopā ar ārstu jāizlemj, vai pārtraukt zīdīšanu. Tas jādara, iespējami mazāk traumējot bērnu – sākumā mazais jāiemāca dzert no pudelītes, tad pārmaiņus jāpiedāvā mammas piens un mātes piena aizstājējs un tikai pēc tam mazulis jāšķir no krūts.
Ja bērniņš ir vecāks par pusgadu un sācis nobaudīt citus ēdienus, viņu var pakāpeniski atradināt no krūts, jo, kad piedzims otrs mazulis, zīdīt abus var būt pārāk sarežģīti.
Turklāt lielākie bērni nereti paši atsakās no krūts, jo, iestājoties grūtniecībai, mainās piena garša.
Kad piedzimst mazulis un lielākais bērniņš izsaka vēlmi atkal zīst krūti, nevajag viņam to liegt. Bērnam galvenā ir apziņa, ka viņš netiek atstumts mazā brāļa vai māsas dēļ. Parasti viņš pāris reižu pagaršo mammas pienu, bet nevēlas to darīt regulāri.
Dakteru domas atšķiras, vai grūtniecību tuvums ietekmē bērna imūnsistēmu. Vieni uzskata, ka otrajiem bērniņiem tā ir vājāka, citi – šie neplānotie mazuļi ir pat izturīgāki un veselīgāki par īpaši plānotajiem un saudzētajiem.
Kā rūpēties par bērniņu
Vēdera muskulatūra pēc nesenajām dzemdībām nebūs paspējusi nostiprināties, tāpēc īpaša vērība jāvelta vēdera, kā arī muguras muskuļu saudzēšanai. Laikus jāsāk nēsāt grūtnieču jostu. Var likties, ka šoreiz vēders ir daudz lielāks un aug straujāk.
Pēdējos grūtniecības mēnešos jācenšas ar mazo spēlēties tā, lai viņš iespējami mazāk būtu jācilā un jāņem uz rokām, citādi var rasties muguras sāpes un velkošas sajūtas vēdera lejasdaļā, kas var rosināt ātrāku dzemdību sākšanos.
Mazais klēpī jāņem, pašai jau sēžot. Ar viņu jārotaļājas, nometoties četrrāpus uz paklāja. Nedrīkst celt bērniņu, stāvot kājās un noliecoties taisni uz priekšu – tā var sastiept muguras muskuļus. Bērniņš jāpievelk sev klāt, sēžot uz gultas vai nometoties uz ceļiem, un tikai tad jāceļas augšā.
Nēsājot uz rokām, bērniņš jāsēdina uz sāna, bet aijājot – jātur virs lielā punča. Nevajag bažīties, ka tas varētu nepatikt vēderā esošajam mazulim – viņam augļa ūdeņos vietas pietiks, un viņu nevar saspiest vai traumēt.
Pieredzes stāsti
- Ne prātā neienāca…
Zane, Toma (6 gadi), Evelīnas (2 gadi 7 mēneši) un Katrīnas (gads un 6 mēneši) māmiņa, šo rindu autore:
Kad novembra sākumā dzimušajai meitiņai apritēja trīs mēneši, palēnām sāku prātot, kā mājas dzīvi organizēšu rudenī, kad biju iecerējusi atsākt strādāt. Tā jau ir – ja gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti viņam savus plānus. Un manos plānos trešais bēbis nudien neietilpa.
Bet martā kļuvu tāda miegaina, kā mazā aizmieg, es – arī. Kad jāēd, nevaru saprast, kā kārojas. Arī pēcdzemdību josta, ar kuru pūlējos savilkt vēderu, pēkšņi vairs neklausīja. Tuvinieki, uzklausījuši manas žēlabas, ka nekļūstu tievāka, mierināja: «Kad beigsi barot, būsi kā asaka!» Vai arī, nopētījuši manu augumu, piekrita: «Tev tiešām liels vēders!» Pēc visiem šiem vēstnešiem man, kas divas reizes jau bija piedzīvojusi līdzīgas izjūtas, prātā neienāca, ka gaidāms trešais mazulis.
Noklausījusies kādas paziņas stāstu, kā viņa, nezinot, ka ir stāvoklī, centusies nodzīt tauciņus, pie sevis nodomāju: «Tā nevar būt! Kā var nezināt, ka esi stāvoklī?!»
Pa vidu bija arī piedzīvojums ar grūtniecības testu – kad atjaunojušās mēnešreizes atkal pazuda, daktere mierināja: ja mazo ēdina ar krūti, tā mēdz notikt, tomēr sirdsmieram testu lai uztaisot. Tā arī izdarīju un atvieglota uzelpoju – viena svītriņa. Savukārt aprīlī, kad vairs nebija šaubu par trešo bēbi, sameklēju testa tāfelīti, un tagad… tur rēgojās divas rozā svītriņas, viena no tām – tik tikko saredzama. Morāle? Ja instrukcijā rakstīts – rezultātus nolasiet pēc piecām minūtēm, tad tā arī dariet, nevis brītiņu (kas jūsu izpratnē ir noteiktais laiks) pagaidiet un skrieniet tālāk.
Brīdī, kad sapratu – pieteikusies vēl viena dzīvība, loģiskais prāts mani uz kādu laiciņu pameta. Kad izdzirdu vīra teikto: «Es domāju, ka vajag saglabāt. Redzēsi, cik viņiem trijatā būs forši,» – jau palika mierīgāk. Tad zvanīju savām dakterēm (cik labi, ka ir tādas, kam vari piezvanīt sestdienas rītā!). Pavisam bez izbrīna balsī skanēja dakteres Vītiņas mierinājuma vārdi (paspēju nodomāt – viņa laikam pieradusi pie tādiem – panikas pilniem – brīvdienu zvaniem). No bērnu dakterītes Gunas Deksnes teiktā atceros vien: «Jūs būsit ļoti nogurusi un jums būs grūti. Bet es domāju, ka Evelīnai jāpaciešas. Saglabājiet mazo.»
Tagad mazajam ir gads un seši mēneši un viņu sauc Katrīna. Un tas tiešām ir viens no skaistākajiem notikumiem manā dzīvē. Tomēr acu priekšā joprojām redzu, kā mēģināju Evelīnu atradināt no krūts, kā viņa grūda prom pudelīti, neēda. Redzu, kā laikā, kad ēdināju ar krūti Kati, Evelīna, apkampusi nu jau iemīļoto pudelīti, viena gulēja uz sava spilventiņa. Dažkārt man šķiet, ka viņai manis nedaudz pietrūcis. Taču tieši vidējā meitiņa pagaidām ir tā, kura otru samīļos, ja māsa vai brālis raudās, atdos savu mantu.
Sevi mierinu ar atziņu – vidējie bērni esot visgudrākie un patstāvīgākie, jo viņiem jau agrā bērnībā viss bijis jādara pašiem.
Vecākajam, kā jau pirmdzimtajam, tikusi nedalīta uzmanība, pastarītis uzmanību, kas tam pienākas, arī pratīs nodrošināt. To redzu arī Katē, kura, par sevi pieradusi cīnīties jau manā vēderā, tagad dabūs tieši to mantu, ko vēlēsies, un arī lielajam brālim norādīs, kur ir viņa vieta, bet Toms dīvainā kārtā paklausīs…
Vēl es nekad neaizmirsīšu cilvēku labvēlīgo attieksmi pret mani, kad otro vasaru pēc kārtas staigāju ar lielu punci. Man reti citi krata sirdi, bet Katrīnas gaidīšanas laikā uzzināju trīs paziņu dzīvesstāstus par to, ka viņas līdzīgā situācijā izlēmušas citādi… Tomēr pēc gadiem trešais bērniņš piedzimis, un, man šķiet, tikai tad viņas ieguvušas sirdsmieru.
Un vēl – mani uzjautrina publikācijas žurnālos par to, kas vajadzīgs veselīgam miegam – kāds spilvens, kāda mūzika, izvēdinātas telpas. Man vajag pavisam nedaudz – tikai iespēju pagulēt.
- Viens – pie krūts, otrs – vēderā
Inese, Mārtiņa (5 gadi), Lienes (gads un 10 mēneši) un Ievas (3 mēneši) māmiņa:
Trešais bērniņš mums bija ieplānots, bet ne jau tik drīz – kādu pusgadu vēlāk, – gribējām ļaut paaugties Lienītei. Bet bērns jau labāk zina, kad dzimt un kam dzimt. Ja visi apstākļi labvēlīgi, kāpēc viņam liegt šo prieku? Arī Mārtiņš labu laiku pirms Ieviņas pieteikšanās jau bija paspējis pasūtīt vēl vienu māsiņu…
Mēs apzināti vēlējāmies, lai abiem mazākajiem būtu neliela vecuma atšķirība – reizē paaugsies, un nebūs tā, ka visu laiku kādam jāsēž mājās ar mazo, varēsim nedomājot kopā kaut kur iziet, aizbraukt.
Citi brīnās – šajos laikos trīs bērni? Mēs bijām izlēmuši, ka finansiāli to varam atļauties, mums ir savi plāni, kā esam iecerējuši ienākumus palielināt. Turklāt tas ir tikai loģiski, ka diviem cilvēkiem dzimst trīs bērni – būs, kas paliek pēc mums. Ceturtais? Nē, tas nu būtu šiks! Varbūt vienīgi ap četrdesmit gadiem sadomāšu…
Mārtiņu gaidot, mani mocīja nelaba dūša, miegainība, Lienīti gaidot – jau mazāk, bet Ieviņu iznēsāju vispār bez problēmām. Bērni man līdz šim nekādas raizes nav sagādājuši arī ikdienā, varbūt tāpēc trešā bēbja pieteikšanos uztvēru bez uztraukuma. Man ir labs vīrs, uz kuru varu paļauties, viņš man daudz palīdz – naktīs ceļas, padod Ieviņu, apčubina lielākos bērnus, padara mājas darbus. Viņš strādā maiņās, tāpēc lielāko dienas daļu ir mājās. Man nav jāraizējas, kā tikšu ar bērniem ārā, kurš aizies uz veikalu.
Tāpēc, gaidot Ieviņu, varēju atļauties sevi lutināt – vairāk pagulēt, palasīt labu grāmatu. Ja vīrs ir darbā, iesaistās vecmāmiņa, kas dzīvo netālu, palīdz arī otra vecmāmiņa. Ja ar trim bērniem galā jātiek vienai, tad gan nespēju iztēloties, kā to var izdarīt. Droši vien arī mani vēl gaida visādi pārsteigumi…
Kad pieteicās Ieva, Lieni turpināju ēdināt pati, taču kaut kas viņai nepatika, un čiepa pati atteicās no krūts. Kad atvedām mājās mazo, Liene atkal sagribēja pagaršot manu pieniņu, tomēr drīz vien devās savas mīļās krūzītes meklējumos.
Cenšamies neaizmirst – jo lielāks bērns, jo vairāk uzmanības viņam nepieciešams. Parasti jau ir tā – ja viens klēpī, tad otram arī vajag. Neliedzam to prieku – tētis ņem klēpī Mārtiņu, Mārtiņš – Lienīti.