Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēcdzemdību depresija ir nopietna slimība, kas izpaužas kā emocionāli, psihiski un uzvedības traucējumi pēcdzemdību periodā un skar 10–20% dzemdējušo sieviešu. Nepieciešamība atkopties pēc dzemdībām kombinācijā ar hronisku nogurumu un jaunu pienākumu gūzmu ir objektīvi iemesli, kuru dēļ sieviete var just šoku, trauksmi un apmulsumu. Tādēļ bieži vien situāciju, kurā iestājušies klīniski emocionāli traucējumi, var būt visai grūti atpazīt. Nereti trūkst arī informācijas par situācijai atbilstošu rīcību un pēcdzemdību depresijas ārstēšanas iespējām, turklāt būtisks šķērslis palīdzības meklēšanai ir arī sabiedrībā joprojām bieži sastopamā neizpratne un noraidošā attieksme pret mentālās veselības jautājumiem.
Bērnu blūzs
Lai gūtu skaidrāku priekšstatu par pēcdzemdību depresiju, nepieciešams definēt atšķirību starp to un tā dēvēto bērnu blūzu (no angļu valodas baby blues), kas izpaužas kā grūtsirdība, nomāktība, skumjas un izteikts raudulīgums pēc dzemdībām un ko piedzīvo 30–85% dzemdējušo sieviešu. Šīs sajūtas mēdz rasties trešajā līdz piektajā dienā pēc dzemdībām un var ilgt līdz par trim nedēļām, taču parasti ilgst tikai dažas dienas.
Sievietes ar depresiju (nav runa specifiski par pēcdzemdību depresiju) saskaras aptuveni divas reizes biežāk nekā vīrieši, jo sieviešu psiholoģisko labsajūtu būtiski ietekmē hormonu darbība.
Citi lasa
Dzemdību laikā notiek ārkārtīgi spēcīgas hormonālas svārstības, tādēļ īslaicīgais bērnu blūzs ir gluži normāla sievietes psiholoģiska reakcija uz notikušo un speciāli netiek ārstēts.
Protams, ir vērts laikus zināt, ar ko jārēķinās, un arī apkārtējiem vajadzētu būt informētiem – šajā posmā sievietei ārkārtīgi nepieciešams emocionāls atbalsts un apkārtējo sapratne, rūpes un gādīgums. Tāpat jāseko līdzi notikumu attīstībai – bērnu blūzs var ilgt līdz pat trīs nedēļām, taču, ja grūtsirdība un nomāktība turpinās ilgāk par pāris dienām, jau laikus vajadzētu uz to vērst aprūpes personas, vislabāk ģimenes ārsta, uzmanību. Bērnu blūza izpausmēm, neatkarīgi no to ilguma, principā nevajadzētu traucēt normālai ikdienai. Ja nespēja emocionāli tikt galā ir ļoti manāma jau pirmajās pēcdzemdību dienās, pēc palīdzības noteikti vajadzētu vērsties uzreiz.
Austrumi un Rietumi
Pēcdzemdību depresijas izplatības rādītāji dažādu valstu kultūrās būtiski atšķiras. Kaukāza reģionā, Ķīnā, Malaizijā un citos reģionos joprojām tiek piekoptas tradīcijas, kad pēcdzemdību periodā sievietei tiek sniegts īpašs atbalsts. Lielākoties šis īpašais statuss sievietei ir 40 dienu periodā pēc dzemdībām, kad viņas pienākumos ietilpst vien ēšana, gulēšana, atpūta un jaundzimušā barošana. Sieviete šajā laikā var aprast ar jauno situāciju, iepazīties ar bērnu, veidot ar viņu kontaktu… To iespējams pilnvērtīgi izdarīt tikai tad, ja ir palīgi (māte, vecmāmiņa, citas radinieces), kas risina praktiskos ikdienas dzīves jautājumus.
Valstīs, kurās tiek ievērotas šīs tradīcijas, pēcdzemdību depresijas izplatības rādītāji ir ievērojami zemāki nekā Rietumu valstīs, kur sievietei ne tikai trūkst palīdzības ikdienā, bet arī nereti uzreiz jāuzņemas daudz lielāks atbildības slogs: jārūpējas par vecākajiem bērniem, jāatgūst forma, jāuztur kārtībā mājoklis, jāatgriežas darbā… Lai gan Austrumu tradīcijām atbilstošus apstākļus pie mums nodrošināt spēj tikai retā ģimene, svarīgi ir vismaz būt informētai par fizisko un emocionālo slodzi, kādu nāksies uzņemties pēcdzemdību periodā, un iespēju robežās atmest visus mazāk steidzamos pienākumus.
Ieteicams maksimāli samazināt pašas sev uzstādītos standartus un uz laiku vienkāršot savu dzīvi!
Pēcdzemdību depresijas simptomi
Pēcdzemdību depresiju raksturojošos simptomus iedala trīs grupās: sajūtas, domāšanu un uzvedību ietekmējoši simptomi.
- Traucējumi sajūtu sfērā izpaužas kā nomāktība, aizkaitināmība, bailes, dusmas, bezpalīdzības izjūta, trauksme, vainas izjūta, kauns un nederīguma izjūta.
- Traucējumus domāšanā raksturo domu gausums, nespēja koncentrēties un fokusēt uzmanību, uzmācīgas domas (piemēram, esmu slikta, nekam nederīga, no manis nesanāks laba māte), domas par savu vai bērna nāvi un vispārējs depresīvs fons ikdienas domu procesos. Ķīmiskais disbalanss smadzenēs maina mūsu uztveri – skats uz realitāti mēdz būt sagrozīts, izkropļots. Var mainīties detaļu un norišu nozīmīguma uztvere – sīkumi vai nenozīmīgas varbūtības var sākt šķist patiesas un sagrozītā, disproporcionālā veidā aizpildīt visu uztveres telpu. Var rasties arī pašnāvības domas – esmu tik neiederīga un slikta, ka visiem bez manis būs labāk.
- Var veidoties arī dažādas izmaiņas uzvedībā – var pazust interese par dzīvi, pazust enerģija, rasties grūtības ikdienas ritma un rutīnas saglabāšanā. Tāpat var veidoties miega un apetītes traucējumi (gan samazināties, gan palielināties), var zust interese par to, kas iepriekš ļoti interesējis, zust interese par sevi vai bērnu.
Pēcdzemdību depresiju var raksturot gan tikai viens no šiem simptomiem, gan vairāku un pat daudzu minēto simptomu kopums, turklāt būtiski ņemt vērā, ka sievietes, kuras iepriekš piedzīvojušas depresiju vai pēcdzemdību depresiju, to katrreiz var piedzīvot pavisam atšķirīgi un ar dažādiem simptomiem.
Būtiskākais jautājums, kurš sev būtu jāuzdod: vai šie simptomi vērā ņemami traucē manā ikdienas dzīvē? Protams, pēkšņās pārmaiņas, ko radījusi bērna ienākšana dzīvē, nereti nes sev līdzi arī stresu, miega trūkumu un dažādus uztraukumus.
Tāpēc jāsaprot, vai, ņemot vērā to, ka piedzīvo sarežģītu posmu, tomēr tiec galā ar ikdienu un vai iepriekš minētie simptomi nedominē sajūtās, domās un uzvedībā?
Otrs rādītājs, kurš liecina, ka, iespējams, piemeklējusi pēcdzemdību depresija, ir simptomu ilgstamība. Divas nedēļas ir nosacīti maksimālais laika posms, kurā psihei iespējams pielāgoties pārmaiņām veselīgā veidā, izveidojot rutīnu un līdz ar to uzlabojoties pašsajūtai. Savukārt, ja viens vai vairāki no pēcdzemdību depresiju raksturojošiem simptomiem ilgst vairāk nekā divas nedēļas, ir nepieciešams meklēt profesionālu palīdzību.
Kur meklēt palīdzību?
Ja ir aizdomas par pēcdzemdību depresiju, sākotnēji vajadzētu vērsties pie ģimenes ārsta. Tagad tas ir ģimenes ārstu pārziņā un kompetencē – izrunāties, uzdot atbilstošus jautājumus un piedāvāt nosūtījumu uz 10 konsultācijām pie valsts apmaksāta speciālista. Tāpat nosūtījumu uz valsts apmaksātajām konsultācijām var saņemt no psihiatra, kurš, tāpat kā ģimenes ārsts, ir tiešās pieejamības speciālists un kura diagnostikai paredzētā pirmā konsultācija ir bezmaksas. Pie psihoterapeita, protams, var vērsties arī bez ģimenes ārsta starpniecības un vienoties par maksas konsultācijām. Patlaban lielākā daļa speciālistu praktizē un veiksmīgi ārstē arī tiešsaistes konsultācijās, kas daudzām sievietēm pēcdzemdību periodā var būt vispiemērotākais ārstēšanas veids, kuram vieglāk atrast laika un enerģijas resursus. Galvenais – nekavēties! Līdzko ir aizdomas, ka pēcdzemdību nomāktība ir ieilgusi un būtiski ietekmē ikdienas funkcionēšanu, ieteicams vērsties pie speciālista – jo ātrāk, jo labāk!
Vērtīgs resurss latviešu valodā ir biedrības Debesmanna tiešsaistes platforma debesmanna.com. Biedrības mērķis ir atbalstīt Latvijas sievietes, vīriešus un ģimenes, kas saskārušies ar pēcdzemdību depresiju, un mājaslapā atrodama gan speciālistu kontaktinformācija, gan informācija par atbalsta grupām un citām palīdzības iespējām. Tāpat lapā iespējams izpildīt pašnovērtējuma testu, lai noteiktu depresijas simptomus. Jāņem vērā gan, ka šie ir tikai pirmie soļi situācijas izprašanā un problēmas identificēšanā – noteikt precīzu diagnozi un ieteikt optimālo ārstēšanas metodi spēj tikai speciālists!
Riska faktori
Lai gan sievietēm, kuras saskārušās ar pēcdzemdību depresiju, mūsdienās pieejama aizvien plašāka informācija un ārstēšanās iespējas, liela daļa sieviešu, nonākot šajā situācijā, joprojām nevēršas pēc palīdzības. Pašas sievietes mēdz uzskatīt, ka šādā situācijā viņām vienkārši jāsaņemas un ka, atzīstot palīdzības nepieciešamību, viņas reizē atzīs savu izgāšanos, nespēju tikt galā ar šķietami tik dabisko un organisko mātes lomu. Tāpēc ir būtiski atcerēties – psihiskus traucējumus un saslimšanas mēs neizvēlamies, tieši tāpat kā, piemēram, cukura diabētu vai sirds slimības! Pēcdzemdību depresija nav kaprīze vai izvēle, un to nevar atrisināt ar saņemšanos un gribasspēku vien – ir jāmeklē profesionāla palīdzība.
Pēcdzemdību depresijas veidošanos var ietekmēt dažādi faktori: tā var būt iepriekšēja depresijas pieredze (bet tādas var arī nebūt!), ģimenes psihiskā vēsture, piedzīvota vardarbība un traumas, pārciestas krīzes un smagas psiholoģiskas pieredzes, piemēram, traumatiskas dzemdības.
Ārkārtīgi būtiska ir apkārtējo un tuvinieku sapratne un atbalsts, un tas lielā mērā ietekmē to, vai sieviete vērsīsies un laikus saņems vajadzīgo palīdzību. Taču diemžēl daļa sabiedrības joprojām pret psihiskām slimībām izturas ar neizpratni un noliegumu. Var palīdzēt arī dažādi tiešsaistes forumi (piemēram, jau iepriekš minētā Debesmannas mājaslapa), kuros sievietes dalās un apmainās ar pieredzi, spēj atvērties un runāt par savām problēmām, un uzzināt, ka nav vienīgās, kuras piemeklējusi pēcdzemdību depresija.
Ārstēšana
Piemērotāko pēcdzemdību depresijas ārstēšanas metodi ieteiks speciālists – tā vienmēr atkarīga no konkrētās situācijas. Reizēm ārsts iesaka sākt ar psihoterapijas kursu un pavērot, vai situācija uzlabojas. Nereti tiek ieteikta medikamentoza ārstēšana – atsevišķi vai kopā ar sarunu terapiju. Starp citu, ir pieejami efektīvi antidepresanti, kurus iespējams lietot arī tad, ja sieviete mazo baro ar krūti – zīdīšana nebūs jāpārtrauc tikai tāpēc, ka sākta medikamentoza ārstēšana.
Visbiežāk pēcdzemdību depresijas ārstēšanā tiek izmantota kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT), kurā uzsvars tiek likts uz pacienta domāšanas procesiem.
Ar KBT iespējams panākt, ka sieviete sāk uz jauno situāciju raudzīties reālistiskāk un maina negatīvo domāšanu. Medikamenti organismā paaugstina serotonīna līmeni, kas grūtniecības un dzemdību radīto fizioloģisko pārmaiņu dēļ samazinājies, savukārt terapija, mainot domāšanas iestrādes, ļauj normalizēt attieksmi pret savu situāciju: sevi novērtēt objektīvāk, neuzstādīt pārlieku augstas prasības, izveidot rutīnu un nefokusēties uz vilšanās izjūtu.
Parasti KBT pēcdzemdību depresijas gadījumā ir īstermiņa: pietiek ar 5–10 reizēm, jo tā piedāvā koncentrētu un labi strukturētu pieeju. Protams, ir gadījumi, kad nepieciešama ilgstoša terapija – piemēram, dziļu iepriekš pieredzētu traumu gadījumā. Viss atkarīgs no situācijas, un ārstēšanas plāns vienmēr tiek sastādīts kopā ar speciālistu.
Latvijā aizvien populārāks kļūst arī PEP (pirmā emocionālā palīdzība) mammu pakalpojums sievietēm pēcdzemdību periodā. PEP mammu konsultācijas ir labs atbalsts jaunajām mammām – šo speciālistu kompetencē noteikti ir bērna blūza periods, kad sievietei nepieciešams atbalsts, sapratne un palīdzība, lai pierastu pie jaunās situācijas. Taču PEP konsultācijas neaizvieto ārstēšanos gadījumā, ja piemeklējusi pēcdzemdību depresija. Lai gan pēcdzemdību periods nereti ir haotisks un var šķist, ka nav pat minūtes laika, lai sakārtotu domas, ilgtermiņā ir būtiski sevi uzraudzīt un monitorēt savu psihoemocionālo stāvokli – jo ātrāk pēcdzemdību depresija tiks konstatēta, jo drīzāk to būs iespējams uzveikt!
Mammu pieredzes
Pieredzē dalās Katrīna:
«Man ar depresiju ir ilgas attiecības. Man bija liels nogurums, nespēks, trauksme. Nonācu klīnikā, kur pavadīju divas nedēļas. Cilvēki bieži saista depresiju ar slinkumu, bet patiesībā tas ir ļoti nogurdinošs darbs, ķermenim ir pārslodze. Protams, atrodot pareizās zāles, kļuva krietni vieglāk, trauksme pieklusa, atguvu spēku par sevi parūpēties.
Grūtniecības laikā man ieteica pārtraukt lietot visus medikamentus. Satraukumā uztaisīju NIPT testu (kas izmaksāja 500 eiro), jo baidījos, ka tas, ka grūtniecības sākumā zāles biju lietojusi, kaut kā varētu būt ietekmējis bērnu. Par laimi, viss bija kārtībā. Psihoterapeits gan teica, ka pētījumos pierādīts, ka zāles ir savienojamas ar grūtniecību, bet tik un tā paklausīju ginekoloģei.
Protams, grūtniecības laikā negribas pieļaut pat mazākos riskus, bet būtu bijis labi, ja arī uzraugošā persona to būtu zinājusi un atļāvusi man turpināt lietot zāles.
Pēc dzemdībām man atsākās nogurums, nespēks. Sākumā tas nelikās nekas neparasts: negulētas naktis, zīdīšana – tas viss paņem spēkus. Vismaz tā es sev teicu.
Bet māja pamazām sāka aizaugt, pati sāku nolaisties, un signāls, ka kaut kas tiešām nav kārtībā, bija tas, ka atgriezās trauksme un ļoti spēcīgas panikas lēkmes, kas jau traucēja rūpēties par bērnu.
Kopā ar psihoterapeitu rūpīgi izstudējām medikamentus, kurus biju lietojusi iepriekš, secinot, ka tie ir savienojami ar zīdīšanu. Atsāku lietot zāles, un situācija pamazām uzlabojās, bet trauksmi par ikdienišķām lietām nomainīja trauksme par bērnu – man bija bail iet ar bērnu ārā, šķērsot ielu.
Meitai sākās problēmas ar miegu, un zīdīšanas konsultante ieteica sazināties ar speciālistu pēcdzemdību depresijas gadījumiem, jo bērnu tramīgu padarīja mans tramīgums. To, ka tā ir tieši pēcdzemdību depresija, sapratu tikai ceturtajā mēnesī pēc bērna piedzimšanas. Daudzas lietas ir ļoti līdzīgas parastajai depresijai, tāpēc bija grūti to konstatēt: norakstīju visu uz depresiju un to, ka ļoti rūp bērns. Skumjas un apātija – tas viss var būt kādu brīdi, kamēr hormonālā sistēma sakārtojas, bet man tas ilga mēnešiem. Arī panikas lēkmes bija spēcīgas.
Piedzīvoju arī pilnīgi iracionālu domu uzplūdus: bērnam būtu labāk bez manis, jo es taču nekam nederu, vispār visiem būtu labāk bez manis.
Tie bija tie trakākie brīži. Šādas domas ir tie sarkanie karogi, kad pilnīgi noteikti jāmeklē palīdzība uzreiz, kaut vai pie ģimenes, draugiem, jo šādi brīži pašai mammai ir bīstami.
Vecmāte pēc dzemdībām man jautāja, kā es jūtos. Teicu, ka labi. Man bija tāda apātija, ka nebija spēka sarunai, kas sāktos, ja es teiktu, ka īstenībā jūtos drausmīgi. Savukārt vecmātei (bez nosodījuma) vienkārši tīri profesionāli nepietiek zināšanu, lai šo risinātu. Gribētos, lai jau slimnīcā būtu pieejama psihologa vai psihiatra konsultācija – tāda, kurš ir kompetents tieši pēcdzemdību depresijas jautājumos. Patlaban var palīdzēt dūlas ar psihologa izglītību vai PEP mammas, jo, konsultējoties ar viņām, ir iespējams bērnu ņemt līdzi. Sapratne, ka bērns nav nošķirams tā uzreiz, bet palīdzību vajag nekavējoties, būtu pirmais solis.»
Pieredzē dalās Agnese:
«Grūtniecības laikā par pēcdzemdību depresiju lieki galvu nelauzīju – biju par to pietiekami daudz lasījusi un dzirdējusi, lai zinātu galvenos cēloņus, simptomus un izpausmes. Es vienmēr esmu uzskatījusi: ja vien tu kaut kam esi pietiekami labi sagatavojies, tad ar to lieliski var tikt galā un reizēm pat pilnībā izvairīties no jebkādiem negatīviem, neplānoties pavērsieniem. Par pēcdzemdību depresiju biju tieši tādās pašās domās. Nesagatavotu mani pārsteidza tas, ka tā mani nepiemeklēja uzreiz pēc dzemdībām. Kad šķita, ka sveikā esmu tikusi cauri, nepilnus piecus mēnešus pēc meitas piedzimšanas attapos guļam gultā un truli blenžam sienā bez jebkādas vēlmes piecelties un turpināt rūpēties par savu bērnu. Tas bija mirklis, kad sapratu, ka īsti labi nav.
Es vairs nebiju tā es, kuru pazinu iepriekš, savukārt savu jauno es vēl vispār nepazinu. Es kā personība vienkārši neeksistēju. Skatījos uz sevi spogulī un redzēju tikai ķermeni.
Un arī tas vairs neizskatījās tā, kā agrāk. Es it kā centos turpināt eksistēt kaut kādā daļā savas vecās pasaules un atrast veidus, kā to savienot ar jauno, bet galu galā jebkurā situācijā jutos kā citplanētietis – tā, it kā es skatītos uz visu no malas, nevis piedalītos procesā.
Tā kā jau pirms grūtniecības biju gājusi terapijā, man nebija jātiek pāri pirmajam posmam, kad neesi drošs, vai tev to vispār vajag. Ar terapeitu identificējām manus simptomus un izstrādājām tādu kā rīcības plānu, lai grūtajos brīžos sev palīdzētu neatgriezties iepriekšējā stāvoklī.
Taču patiesībā visvairāk man palīdzēja sarunas ar citām man pazīstamām mammām (kā pilnīgi visās situācijās, kad nonāku jebkādās grūtībās saistībā ar jaunajiem pienākumiem). Man ir ļoti paveicies, jo apkārt ir daudz atklātu, patiesu, nesamākslotu cilvēku, kas nemēdz izpušķot lietas, lai no malas izskatītos labāk. Kad sāku runāt par savām sajūtām, jutu lielu pretimnākšanu, atbalstu un atsaucību. Tas palīdzēja tikt galā ar neizmērojamo vientulības izjūtu un justies piederīgai jaunai kopienai.
Kopumā varu teikt, ka man tas viss beidzās, pat tā īsti nesācies. Ļoti ātri ķēros klāt problēmas risināšanai, neļaujot sev ieslīgt vēl dziļāk. Taču nozīme, protams, bija faktam, ka terapiju biju pieredzējusi jau pirms tam un ka esmu cilvēks, kuram nav grūti runāt par savām problēmām. Citos apstākļos, visticamāk, būtu bijis cits drūmāks rezultāts. Tagad esmu mierā ar domu, ka šī man ir tāda kā pārejas stadija starp divām pasaulēm un ka finālā es tiešām būšu cita – stiprāka, nākamajā līmenī attīstījusies es.»
Pieredzē dalās Elīna:
«Mana meita piedzima pirms 14 gadiem – īsi pirms viņas dzimšanas negaidīti nomira mana mamma. Pēc meitas piedzimšanas abi ar vīru piedzīvojām ļoti smagu posmu – gan izmisumu, gan nepilnvērtības izjūtu, gan brīžus, kad šķita, ka negribas vairs dzīvot tālāk. Tolaik par pēcdzemdību depresiju vēl neviens nerunāja, un arī dzemdības, lai gan it kā bez sarežģījumiem, bija psiholoģiski traumējošas – notiekošajam nebiju gatava, abi ar vīru to laikā jutāmies pamesti, bezpalīdzīgi.
Atsāku strādāt astoņus mēnešus pēc meitas piedzimšanas – tas man deva iespēju aizbēgt no drūmās vides, pārslēgt domas, kamēr vīrs, kurš palika mājās rūpēties par meitu, grima aizvien dziļākā bedrē. Meitai bija arī nopietnas ādas problēmas – ar šābrīža prātu apzinos, ka arī tas būtiski pasliktināja mūsu abu psiholoģisko stāvokli, taču toreiz nekāda atbalsta no medicīnas personām nebija – jebkādas problēmas tika skatītas tikai to fizisko izpausmju kontekstā. Man vismaz nedaudz palīdzēja sarunas calis.lv forumos.
Pēc sešiem gadiem piedzima dēls Kristaps. Neilgi pēc viņa piedzimšanas sāku PEP mammas studijas un tikai toreiz tā pa īstam uzzināju, kas ir pēcdzemdību depresija.
Mums bija iespēja pašām aizpildīt anketu paraugus, un mani iekšēji satricināja katra situācija, kurā par to tika runāts, – sapratu, ka tam visam pati esmu gājusi cauri, to pat neapzinoties. Šī apzināšanās man bija ļoti sāpīga.
Doma par palīdzības meklēšanu līdz tam brīdim bija pavisam sveša. Man nebija tādas iekšējās programmas čīkstēt, jo jau kopš mazotnes vienmēr pati ar visu biju tikusi galā. Aizgāju pie psihiatres, bet tas man toreiz bija ļoti liels izaicinājums, un viņa man izrakstīja zāles. Izjutu teju vai neticību tam, ka kāds apstiprina manas aizdomas – es esmu piedzīvojusi pēcdzemdību depresiju.
Tagad terapiju apmeklēju jau trīsarpus gadus, un, lai gan mani spēcina gan tā, gan zināšanas, kuras iegūstu, strādājot par PEP mammu, priekšā joprojām stāv ārkārtīgi liels darbs ar sevi.»
