Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Galvenais, kas jāievēro, – lai bērns nevarētu savainoties nekvalitatīvi gatavotā smilškastē un lai tā nebūtu tiešā aktīvās rotaļu zonas tuvumā, piemēram, pie šūpolēm, vietas, kur notiek braukšana ar velosipēdu utt., skaidro eksperts Kaspars Tillers. Arī tad, ja smilšu kasti ierīkot aicināt profesionāļus, pajautājiet, vai tās gatavošanā ņemtas vērā Eiropas drošības standartu prasības spēļu laukumu aprīkojumiem. Ja vēlaties smilšu kasti gatavot paši, būs lietderīgi sekot standartu drošības prasībām, piemēram, smilšu kastei daudzdzīvokļu nama pagalmā drošības standarti jāievēro obligāti, jo tā ir publiska vieta. Rotaļu laukumu drošību privātām teritorijām nosaka standarts EN71, publiskām teritorijām – EN1176 (šos standartus var iegādāties Standartizācijas, akreditācijas un metroloģijas centrā, lvs.lv).
Materiālam ir nozīme
No vides saudzēšanas viedokļa labāka izvēle būs koka smilškaste, jo no plastmasas smilšu kastes pēc tam, kad tā vairs nav vajadzīga, tik viegli nevar atbrīvoties videi draudzīgā veidā. Tas tāpēc, ka Latvijā nav iespēju šādu plastmasu nodot pārstrādei, jo tiekot pieņemti galvenokārt iepakojumi, nevis plastmasas preces. Tas, vai plastmasas smilšu kaste ir nekaitīga bērnam, jāvērtē, pievēršot uzmanību materiāla sastāvam, ko ražotāji ne labprāt atklājot.
Tomēr arī ne visas koka smilšu kastes ir videi un – pats būtiskākais – bērna veselībai vēlamas, jo tiek piesūcinātas ar koksnes konservantiem, lai kaste būtu mitrumizturīga. Šo konservantu daļas tik un tā sajaucas ar smiltīm, nokļūst uz bērna rokām, ādas, nereti tālāk arī mutē. Jana Simanovska iesaka vecākiem, iegādājoties koka smilšu kasti, interesēties pie pārdevējiem un ierīkotājiem, ar ko smilšu kaste apstrādāta.
Ja izlemjat smilšu kasti savam bērnam uzbūvēt paši, vislabāk izmantot lineļļu vai krāsu ar ekomarķējuma zīmi.
Tomēr jārēķinās, ka tad smilšu kaste kalpos īsāku laiku, jo koksne sapūs, tomēr to varēs pārstrādāt videi saudzējošā veidā – ugunskurā drīkst sadedzināt tikai neapstrādātu un nekrāsotu koku. Ja tas apstrādāts ar kaitīgām vielām, tad dedzinot šīs vielas nonāks gaisā. Tāpat, darinot smilšu kasti pašiem, vecākiem vajadzētu pievērst uzmanību kokmateriāla izcelsmei: ja pērk veikalā vai gatavo smilšu kasti no savu laiku nokalpojušiem priekšmetiem – ar ko tie apstrādāti. Piemēram, vēl tikai pirms pārdesmit gadiem izmantoja svinu saturošas krāsas. Jāsaprot, ka kaitīgās vielas ietekmē bērna veselību ilgtermiņā, lai arī sekas nav uzreiz pamanāmas, toties zinātnisku liecību šim kaitējumam netrūkst. «Mēs līdz galam nezinām, kā daudzas vielas ietekmē hormonālo sistēmu un veselību kopumā, un sliktākais, ka reizēm kaitīgajai ietekmei pietiek ar nelielu vielas daudzumu,» viedokli pauž Jana Simanovska, vienlaikus uzsverot, ka jāvērtē, cik bieži bērns šajā smilškastē rotaļāsies. Ja katru dienu, tad materiālam jāpievērš nopietnāka uzmanība, ja pāris reižu gadā – var lieki neiespringt.
Smilšu kaste autoriepā?
Arī pret agrāk tik ierasto riepu izmantošanu smilšu kastei Jana Simanovska ir noraidoša. Riepas jau sākotnēji nav paredzētas bērnu rotaļām, bet gan automašīnām. Visticamāk, pastāv risks, ka to ķīmiskās sastāvdaļas nokļūs smiltīs, bet pēc tam – uz bērna ādas un pat mutē. Varbūt kaitējums no vecām autoriepām nav tik liels, ja tās izmanto rotaļu laukumā, piemēram, kāpelēšanai, jo bērns ar to saskaras mazāk un retāk, nekā sēžot smiltīs. Tomēr vecākiem tik un tā ieteicams būt piesardzīgiem.
Kur ņemt smiltis?
Smiltis tiek uzskatītas par derīgo izrakteni, tādēļ to ņemšanu dabā regulē normatīvie akti. Personiskajām vajadzībām dabā smiltis paņemt drīkst ikviens, tomēr ne īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās, arī pludmalē nedrīkst ņemt.
Pasaules dabas fonda pārstāve Dārta Treija iesaka: visdrošāk ir braukt uz tuvāko smilšu karjeru un pirkt smiltis no karjera saimnieka – uzņēmuma vai pašvaldības, kas to pārvalda. Šī smilts ir gan augstākas kvalitātes, gan arī netiks nodarīts kaitējums dabai, jo iepriekš te jau veikts ietekmes uz vidi novērtējums.
Kā kopt un aizsargāt?
Ieteicams smiltis publisko rotaļu laukumu smilšu kastē mainīt reizi gadā, lai atjaunotu, un tās būtu tīras, bet privātmājas smilšu kastē, kur bērnu nav tik daudz tās var lietot vairākus gadus. Lielākoties no smilšu karjeriem piegādātās smiltis tiekot sijātas un skalotas, lai ir tīras, bez akmeņiem, tomēr reizēm pēc šīs procedūras tām var zust saistīšanās spēja – rotaļājoties var tik labi nesalipt. Ārzemēs lielu satraukumu ir izraisījušas mākslīgās smiltis, kam piemītot tādas pašas nevēlamās īpašības kā azbestam, tāpēc labāk smilšu kastē izmantot dabiskās smiltis.
Smilšu kastei būs vajadzīgs arī tīkls – lai pārsegtu, kad tā netiek lietota. Tīkls aizsargās smiltis gan no krītošām koku lapām, gan kaķiem un citiem dzīvniekiem, kas nolūkojuši smilšu kasti kā vietu, kur nokārtot dabiskās vajadzības, un tā izplatās infekcijas. Turklāt tīkls vislabāk nodrošinās, lai smiltis elpotu. Piemērotu tīklu var iegādāties būvniecības preču veikalos.
Nereti cilvēki iedomājas dezinficēt smiltis ar ķīmiskajiem līdzekļiem. To noteikti nevajag darīt, jo šo līdzekļu kaitīgās vielas nevarēsiet izskalot no smiltīm, un bērns ar tām saskarsies!
Alternatīva – kinētiskās smiltis
Derēs tiem, kurus kaitina kurpēs pārnestās smiltis no rotaļu laukuma. Smiltis rotaļām un modelēšanai istabā pie galda, kas pēc izskata atgādina mitras pludmales smiltis. Turklāt tās ir saistīgas, nekad neizžūst, nepielīp pie virsmas, neput un neizbirst pa visiem stūriem. Ražotāji mājaslapā stāsta, ka kinētisko smilšu sastāvā ir 98% vistīrāko kvarca smilšu un 2% organiskā polimēra, smiltis nav toksiskas, neizraisa alerģiju, un tajās nav baktēriju.
