Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Bērnu speciāli mācīt rāpot nevajag, taču var viņu mudināt būt aktīvam, vairāk kustēties, līdz ar to veicināt rāpošanu. Jau no otrā dzīves mēneša bērnu ieteicams likt uz cieta pamata, vislabāk uz plāna paklājiņa, kas noklāts uz grīdas, lai mazais varētu brīvi kustēties. Brīvi kustoties, bērns iepazīst savu ķermeni, iemācās saprast, kur ir tā robežas.
Pirms bērns sāk rāpot, viņš iemācās līst uz vēdera. Svarīgi, lai līšana notiktu simetriski un krusteniski, pārvietojot vienlaikus labo roku/kreiso kāju un kreiso roku/labo kāju. Lienot bērns iemācās pārvietoties uz priekšu, taču viņa rumpītis vēl nav tik stabils, lai mazais varētu nostāties četrrāpus. Sākumā daudzi mazuļi lien atpakaļgaitā, jo tā vieglāk pievārēt gravitācijas spēku. Līšanas perioda ilgums katram bērnam ir atšķirīgs – cits to dara divas, cits četras nedēļas. Šajā laikā pakāpeniski nostiprinās mazuļa muskulatūra, kļūst stiprākas gūžiņas.
Pēc pusgada vecuma, lai veicinātu vēlmi mācīties rāpot, uz grīdas var nolikt pakaviņu, zemu spilvenu, matracīti. Zemais šķērslis mudina celties uz augšu, lai redzētu, kas tur tālāk ir. Aiz zemā šķēršļa vēlams nolikt rotaļlietu. Tad mazais mēģinās nostāties četrrāpus, lai to aizsniegtu.
Citi lasa
Aptuveni 5% bērnu nerāpo, uzreiz ceļas kājās.
Bērnam var piedāvāt dažāda lieluma trauciņus vai lielas bļodas. Lielu trauku pārcilāšana veicina plašāku kustību amplitūdu un trenē līdzsvara izjūtu. Tā bērns arī trenējas sēdēt sānsēdē (balstoties uz vienas rociņas).
Četrrāpus
Ja bērns jau stabili šūpojas četrrāpus stājā, var pievērst viņa uzmanību paša ķermenim. Piemēram, uz bērna ceļgaliem līmēt uzlīmes, lai mazais skatās uz tām, šūpojas, pārnes svaru no vienas puses uz otru, mēģinot uzlīmes noņemt.
Tad mazais iemācās nostāties četrrāpus un šūpot ķermeni šurpu turpu, izjūtot, kā pret grīdu vai zemi balstās plaukstiņas un celīši. Parasti bērns sāk rāpot astotajā devītajā dzīves mēnesī. Ir bērni, kuri sāk rāpot agrāk, pat sestajā mēnesī, taču par to nevajadzētu priecāties. Pēc rāpošanas perioda bērns drīz ceļas kājās un sāk staigāt. Ja tas notiek pārāk agri, vēlāk var rasties stājas problēmas.
Ja bērns sāk rāpot jau sešu mēnešu vecumā, vēlams censties maksimāli paildzināt laiku, pirms mazais sāk celties.
Ja bērns sāk rāpot jau sešu mēnešu vecumā, vēlams censties maksimāli paildzināt laiku, pirms mazais sāk celties. Piemēram, nopērkami dažādi tuneļi, kuri mazajiem ļoti patīk. Tajos kustības ir nedaudz ierobežotas, bērns caur tiem var tikt rāpus, spēlēt paslēpes. Lai būtu vēl sarežģītāk un grūtāk, zem tuneļa var palikt ar granulām pildītu maisu. Tas apgrūtina rāpošanu un bremzē celšanos kājās. Pāri istabai var nolikt pakavu vai sarullētu segu, lai bērns rāpjas pāri. Svarīgi, lai tuvumā nebūtu krēslu vai sienas, pie kā bērnam pieķerties un stutēties kājās.
Simetriskas kustības
Kad mazais sāk rāpot, ir svarīgi, lai viņš nodarbinātu abas ķermeņa puses, lai abas rokas un kājas kustētos simetriski. Izņēmums varētu būt rāpošanas sākums, kad viena kāja ir kā vadošā. Ja bērns neliek kājas simetriski arī vēlāk, kad rāpošanu apguvis, jāizvērtē, vai nekas nekaiš gūžām un locītavām, kāds ir kustību apjoms. Piemēram, var gadīties, ka bērns balstās tikai uz vienas kājas ceļgala, otru pievelk. Ja vecāki pamana, ka rāpošana īsti labi nepadodas, labāk apmeklēt fizioterapeitu. Ja atklājas, ka ir problēmas ar gūžām vai locītavām, ieteicams apmeklēt ortopēdu.
Ieteicams, lai mazais rāpotu vismaz mēnesi, tā sagatavojot sevi stāvēšanai un staigāšanai.
Ja mājokļa grīdas segums ir parkets vai lamināts un bērnam ir grūti pa to rāpot, ieteicamas zeķubikses ar protektoriem uz ceļgaliem, kas mazina slīdēšanu.
Lai attīstītu plaukstu un ceļgalu jutīgumu, ieteicams rāpot pa dažādām rievotām un grubuļainām virsmām. Ja vien laika apstākļi un drošības apsvērumi ļauj, vēlams, lai bērns rāpo pa zālāju, smiltīm. Ieteicams, lai mazais rāpotu vismaz mēnesi, tā sagatavojot sevi stāvēšanai un staigāšanai.
Var gadīties, ka bērns nerāpo tādēļ, ka viņu pārāk agri stutē stāvus.
Kāpēc nerāpo?
Aptuveni 5% bērnu nerāpo, uzreiz ceļas kājās. Lielākoties tas ir ģenētiski noteikts. Taču var būt, ka bērns nerāpo tādēļ, ka viņu pārāk agri stutē stāvus. Piemēram, liek staigulī, kas nepavisam nav ieteicams, vai arī ļoti šaurā sētiņā. Bērnam nav vietas, kur sajust kustības un parāpot, tāpēc viņš ķeras pie sētiņas margām un ceļas kājās. Reizēm bērns astoņu deviņu mēnešu vecumā nerāpo, pēc gada vecuma uzreiz pieceļas un staigā, bet rāpošanu apgūst vēlāk. Tad kopā ar fizioterapeitu jāizvērtē, cik stabili un kā bērns staigā – kā liek pēdiņas un saskaņo kustības, kāds ir gūžu locītavu un ceļgalu stāvoklis. Tas, ka mazais nav rāpojis, uzreiz nenozīmē, ka ir problēmas! Tomēr pastāv iespēja, ka bērna muskuļi un mīkstie audi vēl nav bijuši gatavi stāvēšanai un staigāšanai, kad viņš to sāka darīt.
