Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kad mazulis kož mammai krūtī – vai tā ir agresija?
Ailīna Tīrnija: – Es to nesauktu par agresiju, bet sāpju remdēšanu, jo pirmajā gadā aug zobi, bērnam sāp un viņš bāž mutē pilnīgi visu.
Lūsija Hornova: – Var būt arī tā, ka bērns šādā veidā pārbauda robežas. Un, ja mammai ir tāda sajūta, jāprot pietiekami stingri pateikt: nedari tā!.
Ailīna Tīrnija: – Es ticu, ka vecāki var sajust, kad tā ir robežu pārbaudīšana…
– Attīstības psiholoģijā ir teorija, ka šī košana ir pirmā dusmu un agresijas izpausme, jo līdz pusgadam bērns uztver mammu kā labo un slikto krūti. Labā krūts apmierina zīdaiņa vajadzību paēst, sliktā – nedod pienu tieši tajā brīdī, kad viņš vēlas. Pret šo slikto krūti arī rodoties pirmās dusmas.
Ailīna Tīrnija: – Tā ir vairāk psihoanalītiķu pieeja. Es kā ģimenes terapeits raugos uz bērna dusmām ģimenes savstarpējo attiecību kontekstā. Tāpēc tas nav stāsts par iedzimtu agresiju, bet dusmām un agresiju kā atbildes reakciju. Agresija nav bērnā. Viņš caur to atspoguļo fizisku vai emocionālu stresu ģimenē. Es lūkotos, kas notiek viņam apkārt.
Lūsija Hornova: – Bērna agresivitātes augstākais punkts ir divos gados, jo šajā vecumā ir tik daudz, ko viņš vēlas izteikt un izdarīt, taču vēl nespēj. Viņš fiziski netiek līdzi savām domām un iegribām. To var salīdzināt ar vēlmi runāt citā valodā, kad ir ļoti neliels vārdu krājums. Šīs nespējas dēļ bērns ir frustrācijā, un arī mammai var būt ļoti grūti noturēt robežas. Ja bērns to uzķer, robežu pārkāpšana tīšuprāt viņam pārvēršas par spēli.
Ailīna Tīrnija: – Jā, vecākiem tas ir viens no vislielākajiem izaicinājumiem šajā vecuma posmā – noturēt robežas un neļauties dusmām, jo bērna uzvedība var būt ļoti izaicinoša. Labākais, ko vecāki var darīt, – ignorēt bērna slikto uzvedību un pievērsties viņam brīdī, kad bērns sācis uzvesties labi. Tas, ka bērni dusmojas, ir normāli, jo viņi ne vienmēr var darīt to, ko vēlas, bet svarīgi, kā vecāki uz šīm dusmām reaģē. Piemēram, var izvēlēties radošu pieeju un bērna dusmošanos pārvērst jokā. Diemžēl bieži vien vecāki ir tik iegrimuši darbos un aizņemtībā, ka nav spēka auklēties un uz bērna dusmām viņi reaģē ar dusmām. Tāpēc ļoti svarīgi, lai vecākiem būtu arī laiks un telpa pašiem sev. Tas ir ļoti būtisks aspekts, jo mazina spriedzi mammai un tētim un viņiem ir vairāk spēka un enerģijas attiecībām ar bērnu.
Ļoti liela nozīme arī tam, kā pret mums pašiem bērnībā izturējās vecāki, kā viņi reaģēja uz mūsu dusmām. Un kāda ir mana izvēle: vai es būšu tāds pats kā mana mamma vai tētis vai arī savus bērnus audzināšu citādi.
Un svarīgi neiekrist galējībās, bet atrast līdzsvaru, paņemot labāko no mūsu vecākiem un savienojot to ar mūsdienu zināšanām un pašu izjūtām.
Lūsija Hornova: – Reaģējot uz bērna dusmām, ļoti svarīgi sarunāties bērna valodā. Tas nozīmē, nelasīt divgadniekam garas lekcijas par labu uzvedību, bet runāt bērnam saprotamos, īsos teikumos. Ja bērnam kaut ko lūdz izdarīt, tad svarīgi, lai tas ir viens konkrēts uzdevums. To sakot, mamma vai tētis noliecas pie bērna un ieskatās acīs, nevis kliedz no virtuves: Ej mazgāt zobus! Tad, visticamāk, nebūs viens un tas pats lūgums jāatkārto vairākkārt. Un ideāli, ja vecāki dodas mazgāt zobus kopā ar mazo, jo vecāku uzdevums ir maigi un neuzkrītoši vadīt bērnu, nevis palaist vienu.
– Bet mamma un tētis arī cilvēki. Vai tas ir slikti, ka bērns redz vecāku dusmas?
Ailīna Tīrnija: – Viss atkarīgs no tā, kā šīs dusmas izrāda. Svarīgi, lai tas neliecina par vecāku bezspēcība, bet būtu kā uzsvars vecāku teiktajam. Un vēl ļoti svarīgi bērnu nesabiedēt, jo bailēs bērns pārstāj dzirdēt, ko viņam saka pieaugušais. Viņš jūt lielas bailes kaut vai tāpēc, ka mamma ir fiziski daudz spēcīgāka.
Lūsija Hornova: – Es domāju, ka tas ir normāli, tikai jāatceras, ka, izrādot savas dusmas, es demonstrēju bērnam, kā es pati tieku galā ar emocijām. Mums visiem vajag veidu, kā izpaust savas dusmas citiem pieņemamā veidā, un bērni to mācās no mums. Tāpēc ir svarīgi nevis teikt, ka dusmoties nav labi, bet palīdzēt iemācīties šīs dusmas izreaģēt! Un ir pat svarīgi to pateikt vārdos: Redzu, ka esi dusmīgs, varbūt tu gribētu šīs dusmas izskriet dārzā?
– Es priecājos, ja dēls man saka: Mammu, es uz tevi dusmojos!
Lūsija Hornova: – Bērnam vajag vietu, kur viņš var brīvi izpaust savas emocijas, lai kādas tās būtu. Ja mamma redz, ka bērns ir dusmīgs vai agresīvs, jāatrod iespēja atbrīvoties no šīm emocijām drošā vidē, nevienam nenodarot pāri. Sportojot, spēlējoties, dejojot, sitot dūri spilvenā vai kliedzot jūras krastā.
– Nesen dzirdēju atziņu, ka dusmas jāmīl, jo tās ir ļoti spēcīgs resurss.
Ailīna Tīrnija: – Jā, tas ir liels spēks, tikai svarīgi ar tām tikt galā pozitīvā veidā.
– Kā jūs ieteiktu rīkoties, kad bērns uzvedas izaicinoši?
Lūsija Hornova: – Elementāras robežas ir svarīgas bērna drošībai un labsajūtai, tāpēc ļoti būtiska ir noteikta dienaskārtība, ritms, paredzamība. Man šķiet, ka strīda laikā vislabāk bērna uzmanību pievērst ar fizisku kontaktu, piemēram, uzliekot bērnam rokas uz pleciem un ieskatoties acīs. Es esmu vecāks, tu esi bērns, un bērnam vecāki ir jāklausa. Protams, svarīgi ir tā nerunāt ar bērnu visu laiku, lai brīdī, kad jūs viņam šādi pievēršaties, bērns saprot, ka saruna ir nopietna.
Ailīna Tīrnija: – Manuprāt, svarīgākais ir saprast iemeslus, kāpēc bērns cenšas pārkāpt robežas. Varbūt tas ir nogurums, nāk miegs, viņš ir nomākts vai nav paēdis. Iespējams, ir kāds pārdzīvojums, par kuru bērns stāsta šādā veidā.
– Ja tas notiek darba dienas rītā pulksten septiņos, kad vecākiem jāsteidzas uz darbu, bet bērns sāk niķoties un nevēlas ģērbties, ir diezgan grūti saglabāt mieru un lūkoties pēc patiesajiem iemesliem…
Ailīna Tīrnija: – Jā, tā ir tipiska situācija, un, manuprāt, biežākā kļūda, ko vecāki šādā brīdī pieļauj, – viņi pievērš bērna niķiem ļoti lielu uzmanību. Reizēm labākais ir ignorēt bērna slikto uzvedību. Viņš niķojas, bet jūs izliekaties to nedzirdam. Kad jūs reaģējat, bērns saprot, ka šis ir labs veids, kā pievērst sev uzmanību. Var mudināt visus pasteigties, nevis runāt tieši ar bērnu: Beidz raudāt, beidz raudāt!
Lūsija Hornova: – Un tikpat svarīgi ir pievērst uzmanību, tiklīdz bērns sāk uzvesties labi. Ļoti uzmanīgi jāvēro un jākoncentrējas uz labo uzvedību, jo to taču mēs vēlamies bērniem iemācīt!
– Citiem vārdiem – ja bērns spēlējas ar elektrības slēdzi, ieslēdzot un izslēdzot gaismu, ātrākais veids, kā tikt no šā ieraduma vaļā, ir nepievērst tam uzmanību?
Lūsija Hornova: – Ja vien tas nav bīstami bērna dzīvībai, tad – jā.
Protams, ir situācijas, kad nav iespējams ignorēt bērna slikto uzvedību, piemēram, ja sabiedriskā vietā viņš traucē citiem, jāprot pateikt stingru nē.
– Esmu dzirdējusi teoriju, ka par bērna agresiju atbild tētis. Viņš labāk nekā mamma var nospraust bērnam robežas, jo mamma sniedz beznosacījumu mīlestību, bet tētis izvirza arī nosacījumus.
Ailīna Tīrnija: – Es tam negribētu piekrist, varbūt tā bija pirms 25 gadiem, bet ne mūsdienās. Uzskatu, ka tētis tāpat kā mamma var sniegt bērnam mīlestību, rūpes. Terapijā strādājot ar bērniem, redzu, ka viņi to gaida no sava tēta. Bērni vēlas tēva mīlestību, uzmanību un emocionālu iesaistīšanos. Domāju, ka arī tētim ir grūti, ja mamma viņam iedala disciplinētāja lomu. Tai pat laikā apzinos, ka šāds dalījums lomās ir ļoti tradicionāls, šāds modelis ir pārmantots no savām ģimenēm un ir grūti no tā pilnībā atteikties. Bet es neieteiktu lomu dalījumu pēc dzimuma, man šķiet visjaukāk, ja abi vecāki ir gan mīloši, gan arī spēj nospraust robežas.
– Tātad mammai nevajadzētu draudēt bērnam ar zvanīšanu tētim par to, ka bērns mammu neklausa?
Ailīna Tīrnija: – Man šķiet, ka tā ir smaga nasta tētim, uzņemties sliktā policista lomu. Turklāt uz bērna nodarījumu ir jāreaģē uzreiz, to nevajag atlikt līdz vēlam vakaram. Kad tētis pārnāks mājās, bērnam būs grūti atcerēties, par ko ir šis rājiens. Pat pieaugušajiem ir grūti, ja atbilde nav tūlītēja, bet tiek novilcināta. Svarīgi, lai abi vecāki ir iesaistīti.
Lūsija Hornova: – Daudzējādā ziņā piekrītu Ailīnai, taču ir situācijas, kad lēmumi jāpieņem ļoti ātri. Un realitātē ļoti reti abi vecāki ir vienādi iesaistīti. Parasti tā ir mamma, kam ļoti ātri jāizlemj, kā reaģēt, lai bērns paklausītu uzreiz, tāpēc saprotu mammas, kas reizēm piesauc stingrā tēta vārdu. It īpaši zēniem pusaudžiem ir vieglāk, ja šīs robežas nosprauž tētis.
Pusaudži man terapijā teikuši, ka precīzi tos pašus noteikumus vai ierobežojumus no tēta mutes viņiem pieņemt vieglāk nekā no mammas. Pusaudžu zēniem vispār ļoti svarīgas ir attiecības ar tēti.
– Viena no pirmajām vietām, kur bērns var iepazīt citu cilvēku dusmas un agresiju, ir bērnudārzs. Kā mācīt bērnam reaģēt uz citu bērnu agresiju?
Lūsija Hornova: – Tas ir atkarīgs no bērna vecuma, bet, ja runa ir par bērnudārzu, pieaugušajiem noteikti būtu jāiesaistās! Varu iedomāties daudz iemeslu, kāpēc bērni ir dusmīgi. Varbūt viņiem ir grūtības mājās, grūti pašiem kaut ko apgūt, varbūt viņi vienkārši mācās tikt galā ar savām emocijām, taču pieaugušajiem ir jāpalīdz, jāiejaucas un jāpasaka, ka tā nedrīkst darīt, un jāliek atvainoties tam, kuram nodarīts pāri. Nevar atstāt mazus bērnus, lai viņi paši tiek galā ar šādu situāciju.
– Ja ģimenē ir vairāki bērni, arī māsu un brāļu vidū notiek nemitīgi ķīviņi.
Lūsija Hornova: – Tas ir tikai normāli, ka brāļi un māsas ķīvējas, un tā ir ļoti laba attiecību pieredze. Brāļu un māsu vidū ir daudz konfliktu un strīdu, un tā ir svarīga dzīves prasme iemācīties tikt galā ar konfliktu.
Ailīna Tīrnija: – Atceros vienu mammu, kas bija augusi kā vienīgais bērns, viņa bija pilnīgā šokā par to, kā viņas bērni plēsās savā starpā, jo viņa neko tādu nebija pieredzējusi. Vīrs nāca no daudzbērnu ģimenes, bija to piedzīvojis pats un uztvēra pilnīgi normāli.
– Bet nupat par situāciju bērnudārzā jūs abas bijāt vienisprātis, ka pieaugušajiem ir jāiejaucas.
Ailīna Tīrnija: – Negribu teikt, ka brāļi un māsas jāiedrošina darīt pāri cits citam. Taču, kamēr viņi nerada viens otram bīstamību, jāļauj risināt savus konfliktus pašiem.
Lūsija Hornova: – Vienas ģimenes bērni tomēr sazinās līdzīgā valodā, viņu vērtības ir saprotamas, un arī strīdu risināšanas veids ir savstarpēji pieņemamāks nekā ar bērniem no citas ģimenes. Turklāt mājās jūs varat bērnus vērot, bet dārziņā bērnu skaits ir tik liels, ka grūti izsekot katra konflikta attīstībai, tāpēc tas būtu jānovērš uzreiz.
– Kā reaģēt, ja mans bērns izrāda agresiju pret citiem?
Ailīna Tīrnija: – Tas ir grūts jautājums, jo es neredzu agresiju pašā bērnā. Redzu, ka tas ir veids, kā viņš atspoguļo apkārt notiekošo. Es arī nekad neteiktu agresīvs bērns, bet bērns, kurš reaģē agresīvi. Un ir svarīgi saprast, kāpēc! Ļoti viegli piedēvēt mazajam agresīva bērna apzīmējumu, un tas kļūst par daļu no viņa identitātes. Bet tie nav labi ceļavārdi, ar ko dzīvot tālāk, jo tie seko līdzi arī uz skolu un turpmāk dzīvē. Kad vecāki pie manis nāk ar sūdzībām par agresīvu bērnu, es parasti lūdzu, lai viņi man pastāsta par savas atvases labajām īpašībām un situācijām, kad viņš ir brīnišķīgs, kad dāvā prieku citiem cilvēkiem, – tad mēs runājam par pilnīgāku bērna portretu.
– Dusmas ir visiem, taču ne visi bērni tās izrāda, un pastāv arī risks, ka bērni tās var pavērst paši pret sevi. Kā vecākiem to pamanīt?
Ailīna Tīrnija: – Ja redzu, ka bērns grauž nagus, plēš matus, tā ir izteikta agresija pret sevi. Arī slikts miegs par to var liecināt, lai gan reizēm tā var būt arī vecuma noteikta pārmaiņa. Taču neviens cits nepazīst bērnu tik labi kā vecāki. Ir jāuzticas saviem instinktiem. Un svarīgi atgādināt sev, ka citi cilvēki var nākt un iet, pateikt kādu padomu, taču mēs esam kopā ar mūsu bērnu visu laiku. Mēs zinām vislabāk, un tas, kas ir normāli vienam bērnam, var nebūt normāli citam bērnam. Uzmanīgi jāvēro, ja ir kādas pēkšņas izmaiņas, piemēram, nekārtīgs bērns kļūst ļoti kārtīgs vai otrādi. Tad jāpievērš uzmanība, jāraugās, kas notiek.
– Lai pazītu dusmas bērnā, ir jāpazīst pašam savas jūtas. Reizēm vecāki domā: es nesitu un skaļu nekliedzu, tātad esmu labs vecāks. Bet neiedomājas, ka arī nerunāšana ar bērnu ir agresija!
Lūsija Hornova: – Raudāšana, nerunāšana vai izvairīšanās no acu kontakta ar bērnu ir ļoti liela agresivitāte, iespējams, pat lielāka nekā kliegšana! Tā ir ļoti manipulatīva rīcība. Bērna biedēšana, atteikšanās uz viņu skatīties, muguras pagriešana, ironiski vai sarkastiski pasacīti vārdi ir ļoti agresīvs veids kā izrādīt savas dusmas, jo tas laupa bērnam iespēju atbildēt, un tā mazajam ir ļoti biedējoša situācija. Izkliegšanās ir vieglāk saprotama! Ir normāli pateikt, ka es dusmojos, un dot iespēju bērnam atbildēt.
Taču esmu novērojusi dzīvē – arī mammas, kas izlasījušas daudz grāmatu un rakstu par bērnu audzināšanu, dzīvē nereti attopas, ka uz bērna dusmām reaģē tieši tāpat kā savulaik viņu mammas, un tas var likt justies nepietiekami labai, mazvērtīgai. Šādos gadījumos savām klientēm saku, ka mammas lomu nevar iemācīties no grāmatām, nekad nav iespējams paredzēt visu un es kā mamma varu tikai darīt labāko, ko es spēju.
Ailīna Tīrnija: – Jā, pie manis arī nāk daudz sieviešu, kas jūtas vainīgas par to, ka nav gana labas mammas. Es viņām saku, ka nav jāšausta sevi par to, ko esmu izdarījusi nepareizi, bet jāmācās no šīs pieredzes un jādomā, ko varu mainīt nākamreiz. Un bērnam nemaz nevajag perfektu mammu!
– Mēs arī nesen saņēmām vienas mammas vēstuli. Viņa stāsta, ka atgriezusies darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un visu laiku jūtas vainīga, ka nevelta bērnam pietiekami daudz laika. Atnākot mājās, viņai gribētos palasīt kādu žurnālu, taču vainas sajūta dzen spēlēties ar bērnu. Nogurusi, nelaimīga un vainīga.
Ailīna Tīrnija: – Visu savienot tiešām ir grūti, un domāju, ka vislabāk var palīdzēt partneris. Ja ģimenē ir vairāki bērni – var būt arī jautājums, kā atrast laiku katram. Svarīgi, lai partneris atbalsta un sniedz sievietei atslodzes brīžus. Citādi tur tiešām vairs nav sieviete, bet robots.
Lūsija Hornova: – Ir daudz lietu, kas jādara vienlaikus, un tās visas jādara pirmo reizi – var būt daudz trauksmes. Tas ir normāli. Pat tad, ja ģimenē jau ir viens bērniņš un ir pieredze, tāpat ar daudz ko jāsaskaras pirmo reizi, jo katrs mazulis ir citāds!
Daudzām sievietēm šķiet, ka viņas ir labas mammas, ja pilnībā atdodas bērnam un ir atkarīgas no bērniem. Taču var rasties lielas grūtības, kad bērns paaugas.
– Esmu dzirdējusi līdzību, ja mammai ir divas zemenes, tad laba mamma nedod abas bērnam, bet vienu iedod bērnam, otru paņem sev…
Lūsija Hornova: – Lai bērns būtu laimīgs, arī mammai jābūt laimīgai. Un vēl ļoti svarīgi atrast laiku divatā mammai un tētim kā sievietei un vīrietim.
