Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Parasti pedofili ir cilvēki, kuriem bērns uzticas, un diemžēl pilnībā pasargāt bērnu no atrašanās šādu cilvēku tuvumā nav iespējams. 85% seksuālas vardarbības gadījumu notiek ģimenes un tuvinieku vidū, bet bērnam viegli ir pasūdzēties par svešinieku, kas virina mētelīti pie bērnudārza, tomēr daudz grūtāk ir tad, ja pāridarījums noticis ģimenē, kurā visi taču viens otru mīl.
Seksuālās vardarbības veidi
- Bērna ķermeņa aizskaršana – tiek aizskartas, glāstītas vai skūpstītas bērna intīmās un citas ķermeņa daļas vai arī bērns tiek piespiests to darīt kādam citam.
- Bērna privātuma pārkāpšana – bērna novērošana, piemēram, pedofils var uzkavēties bērna tuvumā tad, kad viņš veic intīmas darbības – iet uz tualeti, mazgājas, pārģērbjas. To, ka tā tiek darīts pāri, bērns ar prātu var pat nesaprast, taču viņam var būt nepatīkamas izjūtas, ko mazajam grūti definēt. Situāciju sarežģī arī pieaugušo neiedziļināšanās. Piemēram, ja piecus sešus gadus veca meitene pateiks, ka tas onkulis vai kaimiņš uz viņu visu laiku skatās – kāda būs tipiskā pieaugušo atbilde? Visticamāk – neuztraucies, muļķības, tev noteikti izlikās… Diemžēl tā mēs mēģinām mazināt bērna veselīgo tieksmi uz pašsaglabāšanos, neakceptējam bērna nepatīkamās izjūtas.
- Bērna pakļaušana citu seksualitātei – atkailināšanās vai dzimumakta veikšana bērna acu priekšā, erotisku un pornogrāfisku materiālu demonstrēšana, seksuālo piedzīvojumu stāstīšana.
- Bērna seksuāla ekspluatācija – bērnu prostitūcija, kas Latvijā nav ļoti izplatīta. Taču nereti bērni tiek ekspluatēti citā veidā – tiek filmēti vai fotografēti, bet materiāli tālāk tiek pārdoti par naudu citu cilvēku seksuālo vajadzību apmierināšanai.
- Dzimumkontakts – izvarošana, izmantojot jebkādus objektus, arī orālais sekss.
Kādas ir sekas seksuālai vardarbībai?
Nelāga seksuālā pieredze maina bērna priekšstatu par seksualitāti. Piemēram, bērns, kas bijis upuris, izaugot liels, ļoti bieži neapzināti veido attiecības ar cilvēkiem, kurus nosacīti var dēvēt par seksuāliem varmākām, un tas var turpināties arī upura bērnos.
Seksualitātei ir liela nozīme cilvēka dzīvē, tā izpaužas gan bioloģiski, gan sociāli. Tā ir saistīta ar vērtībām (kas ir labs, kas slikts, kam piekrītu, kam nepiekrītu), ar spēju pieņem lēmumus (kam bērns spēj un kam nespēj pateikt nē), ar emocijām, ka saistītas ar seksualitāti. Tādēļ vecāku rokās ir liela vara izaudzināt bērnu par veselu un laimīgu cilvēku, ar adekvātu un veselīgu seksualitāti, gan izturoties pret mazo adekvāti, gan arī izglītojot par to, kā sevi pasargāt.
Iemāci bērnam «Biksīšu likumu» – neviens nedrīkst bērnam pieskarties ķermeņa vietās, ko parasti apsedz biksītes!
No paaudzes paaudzē
Seksuāla vardarbība pastāvējusi visos laikos, to mēdz pārmantot no paaudzēs un tā saistīta ar daudziem noslēpumiem – bieži vien pieaugušie nenovērtē bērna nepatīkamās izjūtas, nenotic bērnam, negrib sabojāt attiecības ar iesaistītajiem pieaugušiem, turklāt jau latviešu folklorā tiek cildināts kauns, nevis atklātība…
Līdz ar to šī tēma no paaudzes paaudzē tiek nodota kā noslēpums vai arī netiek nenodota nemaz – vardarbības upuru ķēde turpinās. To ir svarīgi pārtraukt, jo atklāta seksuāla vardarbība un laikus dziedināts upuris nākamajā paaudzē, visticamāk, vairs par tādu nekļūs. Un daudz mazāka iespēja kļūt par seksuālas vardarbības upuri ir jebkuram bērnam, ja viņš laikus izglītots jautājumos par seksuālo drošību.
Kā bērnu pasargāt?
Svarīgi apzināties, ka bērnus nevarēsim vienmēr pasargāt un būt visu laiku viņiem blakus, tāpēc ir vērts ieguldīt enerģiju, lai stiprinātu bērna spējas noteikt robežas it visā. To mēs varam, vispirms jau paši demonstrējot attiecībās to, ko gribam iemācīt bērnam.
- Saruna. Tas nenozīmē vienreizēju notikumu, kad noteiktā vecumā kopā apsēdīsimies un runāsim par dzimumidentitāti vai seksuālo vardarbību. Saruna jāuztver kā attieksme un izturēšanās pret bērnu jau no mazām dienām. Svarīgi būt pret bērniem atklātiem, atvērtiem un godīgiem un izskaidrot savus lēmumus, piemēram, kāpēc kaut ko nedrīkst vai drīkst.
Tas vajadzīgs, lai bērni vispār būtu gatavi mūs uzklausīt un ar mums sarunāties, lai mēs jebkad varētu cerēt, ka bērni nāks pie mums pēc palīdzības, kad viņiem tā būs vajadzīga. Vecākiem jāspēj reaģēt un iesaistīties sarunā tad, kad impulss nāk no bērna, nevis izvairīties pat no šķietami bezjēdzīgām sarunām, kas mēdz atkārtoties.
Jo ar bērniem ir tā – viņi jautās vienu reizi, otru, bet, ja atbildi nesaņems, tad vairs neprasīs, bet meklēs to citur. Un, ja vecāki nebūs panākuši bērna uzticību jau no mazotnes, tad pusaudža vecumā tas būs jau nokavēts. Turklāt pedofili ir ļoti labi informēti, kas kurā vecumā bērnam vajadzīgs – kad tie ir saldumi, kad kopīgas spēles, kad sarunas –, un nekavēsies šīs bērna vajadzības piepildīt, ja bērns tās nebūs apmierinājis pie vecākiem. - Ļauj bērnam teikt nē. Atļauj bērnam sadzīves situācijās paust savu viedokli un izvērtē, kuras ir tās cīņas, kurās vērts izcīnīt uzvaru pār bērnu un kurās – ne. Kādā intervijā ASV cietumos, kur tika intervēti dzimumnoziedznieki, viņi uz jautājumu, kā izvēlas upurus, atzina, ka nekad neizvēlētos bērnus, kuri ir drosmīgi, iestātos par savām interesēm un vajadzībām, mācētu pateikt nē, kliegtu un sauktu palīgā.
Tas ir stāsts par vecāka centieniem uzaudzināt paklausīgu bērnu, par sadalītu pasauli, kurā ir beztiesīgi bērni un pieaugušie, kam vienmēr ir taisnība. Paklausīgs bērns ir labs seksuālo varmāku upuris, tāpēc māci bērnam pateikt nē. Piemēram, neļauj bučot bērnu tantēm vai neliec sēdēt klēpī onkulim, ja bērns to negrib.
Iemāci atšķirību, ka palīdzības lūgšana nav tas pats, kas sūdzēšanās. Vari teikt tā: «Palīdzības lūgšana ir laba un vajadzīga. Ja tev vai kādam citam draud briesmas vai jūties slikti, tad jālūdz palīdzība uzticamam pieaugušajam. Sūdzēšanās ir tad, kad par kādu pasūdzies ar mērķi kaitēt otram, – tas nav labi.» Savukārt pieaugušajiem nevajadzētu lūgt palīdzību bērniem, bet gan citiem pieaugušajiem – nepārspīlē ar izpalīdzīgā bērna audzināšanu, lai nerastos situācija, ka bērns gatavs sekot pieaugušajam, lai palīdzētu, jo, piemēram, lūk, tas vecais onkulis aicina bērnu kāpņutelpā, jo nevar salasīt kādu uzrakstu… - Izglīto. Psihologi runā par seksuālās izmantošanas modeli, kurā pēdējais šķērslis, kas varmākam jāpārvar, ir bērna pretestība – jo mazāk bērns zinās par seksualitāti, savu ķermeni un mazāk spēs pateikt nē, jo vieglāk būs viņa pretestību pārvarēt… Bērnam jāpastāsta, ka pastāv labi un slikti pieskārieni, piemēram, apskaut un samīļot kādu ir labi, bet aiztikt intīmās ķermeņa daļas – slikti.
To vari padarīt par uzskatāmu rotaļu, piemēram, dot krāsojamās lapas un zaļā krāsā izkrāsot tās ķermeņa daļas, kurām citi drīkst pieskarties, bet tās, kurām nedrīkst, – sarkanā krāsā. Runājot par intīmajām ķermeņa daļām, svarīgi iemācīt bērnam tās nosaukt pareizi, lai vajadzības gadījumā bērns pieaugušajiem var saprotami pastāstīt, kas ar viņu noticis (piemēram, nevajadzētu stāstīt, ka meitenēm ir divi dibeni…).
Seksa briesmas apkārtnē
«Mūsdienu pasaule ir ļoti seksualizēta. Arī bērni vēlas būt seksīgi un seksīgi uzvedas, bet ne tāpēc, ka viņi ir seksuāli izmantoti un tās būtu seksuālas vardarbības sekas, bet, sekojot mediju informācijai (reklāmām), viņi ir pieņēmuši, ka tas ir labi un pareizi. Vecāki var mēģināt bērnus pasargāt, filtrējot informāciju, ko viņi gūst apkārtējā vidē,» uzsver Agnese Sladzevska.
Nereti vecāki nobīstas arī no bērnu savstarpējās intereses par seksualitātes jautājumiem.
Bērnudārzā mazie cits citu izpēta, un, ja tas notiek abpusēji brīvprātīgi, tad tas ir dabiski un viss ir kārtībā. Kad viņi konstatē, ka meitenes atšķiras no puikām, interesei vajadzētu beigties.
Taču, ja vēl pirmajās klasēs bērni viens otram saka, lai parāda intīmās ķermeņa daļas, tad tam vajadzētu pievērst uzmanību. Šajā vecumā vēl pāragri runāt par seksuālu vardarbību, tā drīzāk ir seksualizēta uzvedība.
Tad bērniem nepieciešama seksuāla izglītošana, ko drīkst darīt un ko nedrīkst, bet bērnam, kurš nevēlas iesaistīties, ir jāspēj pateikt nē. «Jēdziens vardarbība nozīmē, ka kādu piespiež ar varu, un piespiešana var būt ne tikai ar spēku, bet arī ar manipulēšanu, draudēšanu, uzpirkšanu. Piemēram: ja tu to darīsi, es tev iedošu vai neiedošu, pateikšu vai nepateikšu, uzcienāšu, iedošu paspēlēties ar savu Lego utt. Pieaugušajiem situācija jārisina ļoti gudri. Vienmēr jāmēģina noskaidrot notikušā apstākļus, nevis jāinterpretē no puspatiesībām, un tad, iespējams, jāpiesaista cilvēki, kas var palīdzēt bērniem profesionāli.
Praktiski ieteikumi
- Pastāsti bērnam, ka noteikti jāuzmanās, ja kāds pieaugušais pastiprināti pievērš viņam uzmanību, dāvina dāvanas, grib palikt vienatnē ar bērnu.
- Brīdini bērnu, runājot Džimbas vārdiem, ieklausīties savā iekšējā signalizācijā – vai šī situācija man ir patīkama vai nepatīkama, ko es jūtu? Ja izjūti bailes, varbūt pat ķermeniski, tad ej prom un meklē palīdzību, pastāsti vecākiem!
- Iemāci bērnam pateikt: «Nedari, man tā nepatīk!»
- Iemāci bērnam: ja gadījumā vecāks nav ieklausījies tevis teiktajā, nāc un saki to vēlreiz vai arī pasaki otram vecākam.
Kas bērnam jāzina:
- 2 gados jāprot nosaukt savas ķermeņa daļas;
- 3 līdz 5 gados jāzina, kā pateikt nē, un jāprot nosaukt ķermeņa intīmās daļas;
- 5 līdz 9 gados jāsaprot, kas ir labi un kas slikti pieskārieni, labie un sliktie noslēpumi, noteikumi un kuri ir uzticamie cilvēki, pie kuriem vērsties pēc palīdzības.
