Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ko nozīmē nobriedušas attiecības?
Bērns, ienākot ģimenē, izjauc ierasto lietu kārtību. Kā bijis, vairs nebūs, un rodas jautājums, vai vecāki to apzinās, neļaujot vaļu emocijām, bet ar prātu izprotot, ka tagad būs citādi. «Nobriedušās attiecībās abi partneri ir gatavi, ka viņu attiecībās ienāks trešais, ja runa ir par pirmo bērniņu, bet līdzīgi varētu būt, arī plānojot otro, trešo un nākamos bērnus,» skaidro psihoterapeite Dace Krūmiņa.
Tomēr speciāliste uzsver, ka tas, cik nobriedušas būs pāra attiecības pirms bērniņa ienākšanas ģimenē, lielā mērā ir atkarīgs no tā, cik nobrieduši kā personas ir topošie tētis un mamma katrs atsevišķi. «Lai bērns ienāktu ģimenē laimīgs un vesels, dzīvespriecīgs un apmierināts, viņam ir vajadzīgi tieši tādi paši vecāki. Tāpēc jautājums ir, cik apmierināti un priecīgi abi partneri ir gan savstarpēji, gan katrs pats ar sevi. Vai partnerattiecības ir līdzvērtīgas – vai vienādi tiek gan dots, gan ņemts, proti, cik daudz iegulda attiecībās, tikpat arī prasa un paņem atpakaļ. Atbildība jādala.
Kad ģimenē ienāk bērniņš, attiecības mainās, un tad ir jautājums, vai vecākiem ir pa spēkam būt šajās cita veida attiecībās – dot beznosacījuma mīlestību bērnam, no kura pretī to nevar prasīt.
Bērns, sevišķi pirmajos dzīves mēnešos, gados, tikai prasa un prasa – viņam vajag ļoti daudz ko. Būtiski, ka vecāki spēj šīs vajadzības apmierināt. Līdz triju mēnešu vecumam mamma ir tik ciešā simbiozē ar bērnu, ka nevar kā līdz šim dot vēl no sevis arī bērna tēvam. Kā vecāki tiek galā ar bērna vajadzību un vēlmju apmierināšanu un sapratni, ka no partnera nevar dabūt to, ko grib un varēja līdz šim, – tas ir rādītājs, cik viņi katrs ir nobrieduši kā personības.»
Kāpēc pārim vajag bērnu?
Ja vien mazulis nav ienācis ģimenē kā zibens spēriens no skaidrām debesīm, svarīgs jautājums ir: kā abi jaunie vecāki vispār nonākuši līdz domai par kopēju bērnu? Kāpēc viņiem vajag trešo? V
ai viņi vēlas bērniņu, jo jūtas labi un grib no sevis kaut ko atstāt nākamajai paaudzei, vai, gluži pretēji, vēlas glābt sevi, jo jūtas vientuļi, varbūt domā, ka tā var uzlabot esošās attiecības, bet, iespējams, grib apmierināt savu egoismu un, radot bērnu, pierādīt citiem, ka mēs to varam. Tie, protams, ir lieli un grūti atbildami jautājumi, turklāt bieži vien pāris tiem nav pieķēries ar vēsu prātu, bet rīkojies, ļaujoties plūsmai, – galu galā visiem dzimst bērni, tāpēc arī mums būs!
«Veselīgā motivācija izriet no personības brieduma – man dzīvē viss ir forši un es gribu dalīties vēl ar kādu!» saka Dace Krūmiņa.
Ja iemesli, kāpēc vēlamies radīt bērnus, nav veselīgi, patiesībā būtu jāsāk ar vizīti pie psihoterapeita, lai ārstētos.
«Psihiski veseli vecāki spēj vienoties gan par to, kā un kāpēc viņiem būs bērns, gan par to, kā viņu audzinās. Tiklīdz ir kādi traucējumi psihiskajā veselībā, vienoties kļūst neiespējami vai grūti.»
Vienoties nozīmē runāt par jūtām, nevis pārmest viens otram, moralizēt, kliegt un cerēt, ka otru var mainīt. «Ja mamma ar tēti nesarunājas, bet pārmet viens otram, tad nav brīnums, ka bērna ienākšana ģimenē kļūst par iemeslu strīdiem, kas nereti ved pat pie šķiršanās. Ja ir grūti pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, tad sarunāšanās notiek tikai strīdoties.»
Bērns – tā neizbēgami ir krīze pāra attiecībām
Dažkārt pirms bērna ienākšanas ģimenē abi partneri nemaz nezina, kā ir strīdēties, jo dzīvo kā balodīši, kas skatās viens otram acīs un… nesarunājas. Kas notiek tad, kad piesakās bērniņš? Psihoterapeite piebilst: ja iepriekš nesarunājās, jo bija labi tāpat, tad, saprotams, nebija arī strīdu, bet galvenais ir kas cits: «Protams, grūtniecība un bērna dzimšana rada krīzi jebkurās attiecībās – pat tiem pāriem, kam bija, ir un arī nākotnē, visticamāk, būs labas attiecības. Emocionālā, sadzīviskā, fiziskā ziņā mainās visa dzīve.
Jautājums, cik daudz iekšējā spēka ir katram vecākam, lai šo spriedzi izturētu. Spriedzi rada jauni, nepieredzēti pārdzīvojumi, kas liek atbildēt uz jautājumiem: kā es jūtos? Ko ar to darīt? Kā risināt problēmsituācijas, lai justos pietiekami labi? Bērns noliek sevi pirmajā vietā – vispirms jādomā par mazo cilvēciņu. Un patiesībā, ja ir vesela personība, tas viss notiek instinktīvi, par to pat īpaši nav jādomā.»
Ideālā situācijā, gatavojoties bērnam, vizītē pie ģimenes ārsta vajadzētu novērtēt gan fizisko, gan arī psihisko veselību – apmeklēt ne tikai ginekologu, bet arī psihologu.
Ne velti Pasaules Veselības organizācija ir noteikusi, ka psihiskā veselība ir fizisko veselību sargājošs faktors: ja nav psihiskās veselības, būs traucēta arī fiziskā veselība. Un otrādi. Kāpēc tas ir īpaši svarīgi, runājot par maza bērna ienākšanu ģimenē? To, cik vesels būs bērns, nosaka vide, kurā viņš piedzims, augs un attīstīsies. Un vidi nosaka vecāki, veidojot attiecības. Cik šī vide būs emocionāli droša un atbalstoša mazam bērniņam, tik drošs un pārliecināts par sevi viņš izaugs.
Vēlies par to parunāt?
Mums, savus bērnus mīlošajiem vecākiem, vienalga, cik grāmatu par bērnu audzināšanu izlasīts, vienalga, kādas vecāku skolas un kursi apmeklēti, tik un tā neizdodas visu laiku turēties veselīgās saprāta robežās. Ne vienmēr visu izdodas izrunāt, par visu vienoties un izdarīt tā, kā vajag. Vecāki mēdz sasniegt un pārkāpt sarkanās līnijas. Kuras tās ir, un ko tad iesākt?
Speciāliste uzskata, ka tas ir jautājums par trauksmi – katra cilvēka trauksmes līmeni un veidu, kā izdodas šo trauksmi pārvarēt. «Kā jau minēts, bērna piedzimšana ir krīze, kas rada trauksmi. Tas ir normāli. Jo vecākiem ir vairāk atbalsta personu, kas viņiem palīdz, jo labāk. Diemžēl, ja nav iespēju izventilēt savu trauksmi – palaist to vaļā – un vienīgais, kurš šo trauksmi jūt, ir bērns, tad viņš iegūs traumu – psiholoģisku patoloģiju.»
Izrādās, joprojām nav cita labāka un iedarbīgāka veida, kā veselīgi tikt galā ar savu trauksmi, lai netraumētu bērnu, kā vien par to runāt.
Un runāt – tas nozīmē runāt par to, kā cilvēks jūtas, nevis par to, kurš nopirks vakariņām maizi. Kā uzsver psihoterapeite, visi esam cilvēki, reizēm gadās pieļaut kļūdas, bet svarīgi, lai pārsvarā gaisotne ģimenē būtu veselīga. Un bērnam ir veselīgi redzēt dažādas emocijas, situācijas un veidus, kā risina krīzes. «Katrs vecāks ienāk ģimenē ar savu bērnības pieredzi, satricinājumiem, satraukumiem.
Trauksmes vai krīzes situācijā uzvedamies tā, kā esam darījuši to līdz šim vai redzējuši, kā dara mūsu vecāki vai tuvinieki. Bet, kad karstā situācija ir pierimusi, ir svarīgi izrunāties – līdzvērtīgi un atbildīgi. Ar iejūtību, līdzjušanu, ieinteresētību un cieņu jāieklausās otrā un jāizskaidro arī savas izjūtas. Ģimenēs ir strīdi un pārpratumi, un tas ir normāli, bet labi, ja pārsvarā tiek atrasta kopēja valoda.»
Mammai uz pleciem smaga nasta
Kad ģimenē, kurā līdz šim vecāki lieliski savā starpā visu varēja izrunāt, ienāk mazulis, mainās mammas un tēta spēja tikt galā ar trauksmi. Mamma ir fiziski vairāk nogurusi – pēc grūtniecības, dzemdībām, hormonu svārstībām, negulētām naktīm, zīdīšanas. Viņa ir jūtīgāka, lai uztvertu un sajustu savu zīdainīti.
Mamma zina, kā jūtas mazulis, ko viņam vajag, kas viņam kaiš un kāpēc viņš raud. Līdz ar to viņa ir arī vairāk ievainojama, jo ir grūtāk līdzsvarot jūtas ar prātu.
«Mamma var justies nogurusi ne tikai fiziski, bet arī emocionāli. Viņai var šķist, ka vīrs atstājis viņu novārtā un viņa palikusi viena ar lielo atbildību par mazuli. Mamma var justies vainīga, ka netiek galā ar mājas darbiem un nepaspēj izdarīt visu, ko varēja līdz tam. Varbūt trūkst laika un iespēju, ko veltīt vecākajiem bērniem, par ko atkal var justies vainīga. Mammai ir pietiekami daudz iemeslu justies emocionāli ievainotai.
Gribas, lai viņu atbalsta un samīļo, bet, iespējams, vīrs jūtas līdzīgi. Un, ja vajadzības netiek apmierinātas, parādās dusmas. Un tad sākas – strīdi, pārmetumi, ka vīrs nesaprot, neatbalsta, nepalīdz, dara pāri. Bet, ja paskatās no abām pusēm, iespējams, līdzīgi jūtas arī vīrs.»
Kas ir pāru terapija?
Ja vecāki nav sarunājušies jau pirms bērna ienākšanas ģimenē, tikai pārmetuši un aizvainojuši viens otru, jaunajā situācijā atrast līdzsvaru sarunās būs ļoti grūti.
Bieži vien bērniņš, kurš ir pa vidu, ir arī spriedzes novedējs – vecāki sāk sarunāties nevis viens ar otru, bet caur bērnu.
«Piemēram, vīrs var teikt bērnam, ka tava mamma ir nevīžīga un tu krāso zīmējumu tikpat šķībi kā viņa u. tml.
Bērns izjūt milzīgu atbildību, ja uz viņa pleciem tiek uzliktas vecāku attiecības. Viņš nevar to panest, un tas viņā rada psihiskas personības problēmas. Vecāku savstarpējām attiecībām jābūt nodalītām no bērna.» To, kā un vai vecākiem var palīdzēt pāru terapija, iepriekš nekad nevar zināt. Pāru terapiju vada speciālists, ārsts, kurš mērķtiecīgi rada drošu vidi, kur pāris var sākt savā starpā sarunāties par to, kā viņi jūtas, nevis pārmest.
Tomēr, kā atzīst ārste psihoterapeite Dace Krūmiņa, pāru terapijas iznākums nekad nav paredzams – ir reizes, kad pārim neizdodas glābt attiecības, bet citreiz, jau esot uz šķiršanās sliekšņa, vecākiem izdodas vienam otru saklausīt un uzlabot kopdzīvi. «Jebkurā gadījumā, lai būtu laimīgs, bērnam vajag laimīgus vecākus, nevis vecākus, kuri ir kopā. Ideāli – laimīgus kopā, bet labāk laimīgus nekā kopā,» uzsver eksperte.
