Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ir pētījumi, kas liecina, ka līdz aptuveni četrarpus gadu vecumam bērns vēl nespēj pilnībā izprast, ka citam var būt atšķirīga pārliecība un nolūki, ka cits reizēm var arī kļūdīties. Psiholoģijā šo spēju sauc par prāta teoriju, un, zinot šo bērna attīstības īpatnību, varam izprast, ka mazajam patiešām var būt grūtāk sadarboties. Tādēļ arī nevajadzētu gaidīt no bērna, ka viņš spēs ar vēsu prātu un bezkaislīgi izvērtēt konfliktsituāciju. Lai gan reizēm bērns varbūt pat izprot to, ka atšķirīgiem cilvēkiem var būt atšķirīgas vēlmes, arī tad pastāv ierobežojumi, kāpēc mazais šo izpratni nespēj izmantot lietderīgi, lai risinātu strīdu vai arī to nemaz nesāktu.
Proti, pirmajos dzīves gados bērna smadzenes vēl nav tik nobriedušas, lai spētu pats regulēt savas reakcijas, – tas attiecas gan uz uzvedību, gan uz runāto.
Piemēram, ja divgadniekam dusmās gribēsies iesist smilškastes biedram, kurš atņēmis lāpstiņu, viņš to automātiski arī izdarīs – atšķirībā no lielākās daļas pieaugušo, kam dusmās varbūt arī gribēsies iesist strīda pretiniekam, taču lielākoties viņi spēj sevi kontrolēt un neiesist. Līdzīgi ar emocijām: bērns vēl līdz pat četru gadu vecumam nespēj pietiekami labi tās apvaldīt – ja grib raudāt, tad raud; ja grib kliegt, tad kliedz. Līdz ar četru gadu vecumu, kad mazais jau tehniski spēj atšķirt, ka citi cilvēki – mamma, tētis, vecmāmiņa, vectētiņš, bērnudārza draugi – var būt ieinteresēti atšķirīgās lietās, viņam pieaug arī spēja izprast to, ka otrs var justies atšķirīgi. Tas arī ir labākais vecums, kad mazajam skaidrot, kā mēs atšķiramies. Ikdienā liels solis uz priekšu būs tad, ja pievērsīsiet uzmanību tam, vai katram ģimenes loceklim tiek pajautātas viņa vēlmes konkrētā jautājumā, piemēram, ko kurš vēlas vakariņās vai kādu galda spēli šovakar spēlēsim.
Populārākie raksti
Kas garšo man un kas – citiem?
Kopā ar mazo noskaidrojiet, kurš ir viņa iecienītākais ēdiens un kurš – māsai, brālim, tētim, mammai. Un kas katram negaršo? Lielākais izaicinājums gan vēl priekšā – apkopojot visu domas, izlemt, ko kopīgi pagatavot, piemēram, brīvdienā, lai tas garšotu visiem ģimenes locekļiem. Turklāt te bērnam būtu jāpārliecinās, vai izvēlētais ēdiens tiešām apmierinās katru no ģimenes. Tā mazais pamazām mācīsies soļus, kā ņemt vērā citu vajadzības.
Izvēlamies galda spēli
Līdzīgi kā ar ēdiena izvēli, uzdod mazajam noskaidrot, kuras ir iecienītākās galda spēles katram ģimenes loceklim, un tad kopīgi izlemiet, kuru visi kopā spēlēs. Bērnam būs vieglāk, ja viņš uzzīmēs uz papīra mammas, tēta, brāļa vai māsas mīļāko spēli. Var arī ieviest tradīciju – katru reizi kāds cits ģimenes loceklis izvēlas savu mīļāko spēli, kuru visi pēc tam spēlē.
Iepazīsti citas kultūras!
Bērnus jau samērā agri sāk interesēt pasaule visapkārt – zemeslode, okeāni, kontinenti. Tas ir īstais laiks, lai vienlaikus ar zināšanām par ģeogrāfiju parādītu, ka arī cilvēki pasaulē ir ļoti dažādi – izskats, apģērbs, augums un ādas krāsa. Izpētiet karti un attēlus, kuros cilvēki izskatās atšķirīgi, – kurā pasaules daļā kurš dzīvo? Arī ārzemju ceļojumos tam noteikti var pievērst uzmanību.
Pētām, kā atšķiras apģērbs
Kad noskaidrots, ka atšķirīgās zemēs cilvēki ģērbjas dažādi, ir laiks paskatīties, kā esam ģērbušies mēs paši. Kā atšķiras apģērbs? Kādas krāsas izvēlas māsa? Kāds zīmējums uz krekliņa ir brālim? Ahā, iespējams, viņam uz krekliņa ir minjoni, Makvīns vai Betmens – tātad varbūt tā ir viņa mīļākā multene! Te rodas iespēja pievērst uzmanību tam, ka mums katram var būt atšķirīgas intereses.
Tu esi īsāks, bet tu – garāks!
Reizēm strīdi un savstarpēja kaitināšana lielāku bērnu vidū izvēršas par to, cik atšķirīgs ir mūsu augums – cits garāks, cits īsāks, cits tievāks, cits apaļīgāks utt. Tā kā bērnu domāšana bērnudārza vecumā un arī skolas mazajās klasītēs ir ļoti konkrēta, mazajiem var būt grūti izprast, kāpēc bērns jau iet pirmajā klasē, kaut gan ir krietni mazāks par citiem, vai – kāpēc tas lielais bērns vēl tikai iet dārziņā, bet citi – tikpat gari – jau skolā? Izpratne par to, ka cilvēku augums atšķiras, var palīdzēt pieņemt citu bērnu un pat savas atšķirības.
Stāstu čiekurs
Uzspēlējiet ar bērniem indiāņus! Ir indiāņu ciltis, kas pārspriež svarīgus notikumus īpašā veidā – ar stāstu akmeni, čiekuru vai ko līdzīgu –, un runā tas, kura rokās ir šis zīmīgais priekšmets, pārējie klausās, līdz čiekurs vai akmens tiek padots tālāk. Svarīgi – katram runātājam jāpastāsta, ar ko viņš vai varbūt viņa ģimene ir īpaša, atšķirīga no citiem. Turklāt tādējādi tiks nošauti divi zaķi uzreiz – bērni mācīsies meklēt īpašo sevī, kā arī mācīsies klausīties jeb pagaidīt, kamēr runā citi, un sajust, kā viņā klausās citi.
Uzspēlēsim teātri!
Labāk iejusties citu ādā, jūtās un domās var palīdzēt leļļu teātris vai jebkura cita iejušanās tēlos. Ļaujiet bērniem izspēlēt ar lellēm stāstu vai pasaku, kas izlasīta grāmatā. Palūdz bērnam pastāstīt, kāpēc varonis rīkojās tieši tā, – iespējams, viņš stāstā darīja ne tos labākos darbus. Tas var palīdzēt mazajam labāk izprast citu cilvēku rīcības iemeslus.
Kāds izskatās apelsīns?
Izrādās, tas var izskatīties atšķirīgi, ja par to stāsta divi dažādi cilvēki. Palūdz bērniem un citiem ģimenes locekļiem īsi pastāstīt, kāds izskatās apelsīns, ābols, varbūt desa, siers vai kas cits. Iespējams, mazie būs pārsteigti, dzirdot, cik atšķirīgi vienu lietu saredz dažādi cilvēki. Bērniem varētu būt vieglāk, ja pētāmo objektu uzzīmētu vai izveidotu no plastilīna vai māla, arī te var izrādīties, ka to katrs attēlo atšķirīgi.
