Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Kā notiek kristības?
Skaidro Rolands Eimanis, Jaunjelgavas, Daudzevas, Seces un Sēlpils draudzes mācītājs.
1. Pašiem jābūt kristītiem Lai nokristītu bērnu, arī vecākiem ir jābūt gan kristītiem, gan iesvētītiem. Ja vecāki jau ir gan kristīti, gan iesvētīti un nu arī savu bērnu vēlas kristīt baznīcā, to izdarīt var ērti un vienkārši. «Nevaru atbildēt visu konfesiju un draudžu vārdā, tāpēc jautājumus, kas interesē, vislabāk būtu uzdot tieši tam mācītājam, kurš vadīs kristības. Tomēr visbiežāk bērns tiek kristīts dievkalpojuma laikā, kad kopā ir sanākusi visa draudze, kas par bērnu var aizlūgt un iepazīt jauno draudzes locekli,» stāsta mācītājs Rolands Eimanis.
2. Krustvecāki ne tikai ķeksīša pēc Kā zināms, krustvecāku tradīcija radās vajāšanu laikos, kad ticības dēļ cilvēkus sagūstīja un lika cietumā, stāsta mācītājs. Tad bērniņam tika doti otri vecāki jeb krustvecāki, kuru pienākums bija rūpēties par bērnu, ja ar vecākiem kaut kas atgadās. Bieži vien tas notika slepeni. Protams, mūsdienās tas notiek atklāti, tomēr krustvecāku atbildība nav mazinājusies. Krustvecāku izvēle vecākiem jāpārdomā īpaši rūpīgi. Vislabāk, ja par tiem kļūst cilvēki, kas ikdienā bērnam var būt blakus. Svarīgi, lai krustvecākiem šis pienākums nebūtu kā nasta un pienākums tiktu pildīts dabiski, ar tīru sirdi.
3. Vai par kristīšanu baznīcā ir jāmaksā? Izmaksas ir viens no delikātajiem jautājumiem saistībā ar kristībām, atzīst mācītājs Rolands Eimanis, piebilstot, ka pēc būtības par kristībām nav jāmaksā un tām nav noteiktas cenas: «Bībelē teikts, ka mācītājam ir jāpārtiek no sludināšanas un pēc iespējas mazāk vajadzētu meklēt peļņas avotus citur. Un, tā kā kristības parasti notiek baznīcā dievkalpojuma laikā, mācītājam papildus par šo darbu nekas nav jāsaņem. Savukārt vecākiem bērna kristības jāuztver kā dāvana.» Rolands Eimanis ir pārliecināts: ja kādreiz kāds mācītājs pieņem ziedojumu, ir maldīgi domāt, ka nauda paredzēta kristībām. Tā var būt, piemēram, baznīcas apkurināšanai vai citiem tamlīdzīgiem izdevumiem. Tāpat bieži dzirdēti viedokļi, ka, kļūstot par draudzes locekli, vecākiem tiek noteikti obligāti pienākumi, tomēr arī tā nav taisnība.
Katrs kristīts cilvēks baznīcu var apmeklēt tik bieži, cik vēlas, un dot tai ziedojumus tik bieži un tik daudz, cik vēlas. Galvenais, pieņemot lēmumu par bērna kristīšanu, ir vecākiem pašiem saprast, kāpēc vēlas to darīt.
Kā notiek latviskās krustabas
Skaidro Andris Kapusts, folkloras kopas Grodi dibinātājs un vadītājs.
1. Tikai paši tuvākie un dzimtas mājas Krustabas ir pirmie lielākie un nozīmīgākie godi bērna dzīvē. Tas ir ļoti skaists un īpašs notikums, kurā visas norises pavada dziedāšana un muzicēšana, turklāt ikvienam krustabu dalībniekam jāģērbjas tautastērpā. Ar krustabām bērns kļūst par pilntiesīgu dzimtas locekli, iegūst vārdu, un mītiskā nozīmē bērnam tiek aizvērti vārti uz nezināmo, tālo pasauli, no kuras viņš ir ieradies. Senāk krustabas rīkoja samērā agri, jau devītajā dienā pēc piedzimšanas vai drīz vien pēc tam, noteikti – 40 dienu laikā pēc piedzimšanas. Folkloras kopas Grodi dibinātājs un vadītājs Andris Kapusts stāsta, ka krustabās parasti piedalās tikai paši tuvākie radi – vecāki, krustvecāki, vecvecāki, kā arī vecāku brāļi un māsas. Atsevišķos gadījumos krustabu viesu pulks var būt arī nedaudz lielāks. Un, tā kā daudzas rituālās darbības ir saistītas ar mājas iekārtojumu, krustabu svinēšanai piemērotākā vieta ir dzimtās mājas, vēl labāk – lauku mājas. Ja krustabas rīko kādā viesu namā, šī vieta simboliski kļūst par bērna mājvietu, ir pārliecināts Andris Kapusts.
2. Iepriekš nenorunāts Tautas tradīcijās atrodam dažādus krustabu norišu aprakstus, turklāt dažādos novados – atšķirīgus, tomēr tiem visiem ir viena kopēja līnija. Krustabas sākas ar kūmu un dižo kūmu ierašanos. Pēc īsas sasveicināšanās seko ātrs, pat steidzīgs mielasts ar baltiem ēdieniem – pienu, krējumu, biezpienu, sieru, pīrāgiem. Šī maltīte notiek, visiem stāvot kājās cieši ap galdu. Drīz vien mazo krustbērnu jeb pādi sāk ģērbt, un, kad tas paveikts, visi, izņemot vecākus, dodas ceļā. Vecāki pašā krustabu rituālā nepiedalās. Tam ir simboliska nozīme – lai bērns savā turpmākajā dzīvē būtu patstāvīgs, ar savu individualitāti. Krustabu rituāls notiek brīvā dabā, un vislabāk, ja vieta nav iepriekš izraudzīta un sagatavota. Krustvecāki, braucot ar krustbērnu, šo vietu izvēlas pa ceļam. Parasti pie kāda cienījama koka – ozola, liepas. Krustabās notiek bērna turpmākās dzīves programmēšana, un šajā brīdī klāt ir dažādi spēki, skaidro Andris Kapusts.
Lai skauģis nenoskaustu un pirmais nepaķertu bērna dvēseli, iepriekš nekas netiek norunāts vai norādīts. Izraudzīto krustabu vietu visi sanākušie attīra un sakārto gan fiziskā, gan garīgā nozīmē, un tad var notikt rituāls, kura laikā bērniņam tiek piešķirts vārds un viņš tiek pasludināts par dzimtas locekli.
Pēc rituāla visi dalībnieki atgriežas mājās, kur viņus sagaida vecāki.
3. Dažādas tradīcijas Viena no krustabu iespaidīgākajām tradīcijām, kura, pateicoties teicēju liecībām, saglabājusies līdz mūsdienām, ir pādes dīdīšana. Visi krustabu viesi teciņus virzās pa apli, dziedot ritmisku tautasdziesmu. Katrs dalībnieks pēc kārtas ņem rokās krustbērnu un kādu brīdi dejo ar to apļa vidū, tad nodod nākamajam. Kad visi ir šādi ar bērnu izdejojuši, viņu nodod atpakaļ mātei. Šī rituāla laikā dziedamajos dainu tekstos tiek ietverti dažādi vēlējumi bērnam, kurus gaida piepildāmies. Uzskata, ka rituāla laikā mazajam tiek nodotas arī tās rakstura īpašības, kas piemīt klātesošajiem. Vēl viens svarīgs krustabu notikums ir saistīts ar šūpuli, kas simboliski apzīmē bērna turpmāko dzīves telpu, mājvietu un pat fizisko ķermeni. Vispirms šūpuli izpušķo ar dzīpariem, prievītēm, ziediņiem, zaļumiem. Zem matracīša paliek maizes gabaliņu, naudiņu, dziesmu lapiņu, arī ķiploku. Pēc tam šūpulī uz īsu brīdi ieliek akmeni un nodzied pretskauģu dziesmu, tad akmeni izņem un aizsviež aiz sētas. Visi krustabu dalībnieki nostājas cieši aplī (lai skauģis netiek iekšā) un, dziedot dziesmas, gulda bērnu šūpulī. Pēc tam viesi dod dāvanas, kas iespēju robežās tiek ievietotas šūpulī.
