Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Radīt bērnu pēc 50 gadu vecuma – kāpēc gan ne? Visos laikos bijuši vīrieši – virsaiši, faraoni un sultāni –, kuri apņēma jaunas sievas un centās radīt pēc iespējas vairāk mantinieku, nododot savus gēnus nākamajām paaudzēm. Tā ka nekas īpašs tas nav. Bērnu radīšana ir bioloģisks instinkts, visu evolūciju vada vairošanās. Cilvēkus no dzīvniekiem drīzāk atšķir tas, ka viņi sāka lietot kontracepciju un bērnus neradīt, lai vieglāk dzīvotu paši. Taču citādi tas ir pilnīgi dabisks process, un, kamēr dzīvā daba ir spējīga vairoties, tikmēr arī to dara. Sievietes daba ir apveltījusi ar reproduktīvo funkciju tikai līdz noteiktam vecumam, vīriešiem šis laiks ir pagarināts,» spriež Artūrs Utināns.
Spermatozoīdu spēks
Cik ilgi vīrietis spēj radīt pēcnācējus, atkarīgs no tā, kāds viņam organismā ir vīrišķā hormona testosterona līmenis, kā viņam notiek spermatozoīdu vairošanās. Daļai vīriešu ir maz aktīvu spermatozoīdu, vienā ejakulācijas porcijā to ir mazs skaits, un viņš jau 30 gados nevar radīt pēcnācējus. Bet daļa var radīt bērnus arī 50 un 60 gadu vecumā. Lai radītu mazuli, spermatozoīdiem jābūt noteiktā skaitā, no trim miljoniem līdz daudziem simtiem, tūkstošiem miljonu. Jo mazāk to ir, jo mazāka iespēja apaugļot olšūnu. Ar gadiem, protams, spermatozoīdu skaits un aktivitāte mazinās, tāpēc arī vīrietim mazinās auglība – uz seksu viņš ir spējīgs, bet radīt bērnu vairs nevar.
Daļai vīriešu ar gadiem parādās erekcijas problēmas, iestājas andropauze jeb tā sauktais vīriešu klimakss, kad asinīs mainās hormonu sastāvs un daudzums. Taču vīrietim klimakss neiestājas noteiktā laikā kā sievietēm. Vīrietis var būt spējīgs uz reprodukciju ilgāk, bet, cik ilgi, atkarīgs gan no viņa kopējā veselības stāvokļa un hormonu līmeņa, gan arī no tā, cik ilgi viņš nodzīvo. Tiesa, mūsdienu zinātne nāk palīgā ar dažādiem erekcijas pastiprinātājiem, ieskaitot ķirurģiskas operācijas. Tāpēc vīriešiem ir iespēja turpināt seksuālo dzīvi arī pēc tam, kad reproduktīvā funkcija ir beigusies. Pēc statistikas, vīrieši dzīvo mazliet īsāku mūžu nekā sievietes, taču var būt spējīgi un auglīgi pat neilgi pirms savas nāves dienas.
Protams, daļa vīriešu nemūžam nebūs gatavi pēc 50 gadu vecuma radīt bērnus, un var saprast gan vienus, gan otrus.
Kā stāsta Artūrs Utināns: «Jo labāks materiālais līmenis un labāk attīstīta valsts, piemēram, Skandināvija, Rietumu valstis, jo mazāk bērnu. Tie, kas bērnus vairs nevēlas, acīmredzot nolemj, ka vairāk dzīvos sev. Interesanti ir tas, ka visi skaļi apgalvo, ka bērni piepilda, sniedz laimi un dzīves jēgu, bet, no otras puses, bērni ir tāda nosacīta verdzības forma, jo vecāki sevi ieslēdz gan emocionālās, gan finansiālās, gan sociālās važās. Bērns prasa daudz resursu un ieguldījumu, ja vēlas būt labs tēvs un māte. Ja dzīvo pēc filozofijas, ka bērni izaugs paši vai vecākie bērni palīdzēs, var radīt daudz bērnu, taču šādās ģimenēs augušiem parasti ir arī daudz psihisku problēmu.»
Egoisms vai altruisms?
Pastāv viedoklis, ka bērnu radīšana zināmā mērā ir pieaugušo egoisms, jo viņi bērnu lielākoties rada sev, savu vajadzību apmierināšanai, nevis primāri domājot par bērna interesēm. Artūrs Utināns uzskata, ka tas atkarīgs no tā, kā definē egoismu un altruismu: «Bioloģijas zinātnē uzskata, ka rūpēties tikai par savām gēnu kopijām, bioloģisko bērnu, ir egoisms. Altruisms ir tad, kad audzina svešus gēnus, svešus bērnus. Manuprāt, egoisms ir tad, ja izlemj, ka bērnus nevajag vispār, lai var dzīvot sev, naudu tērēt sev, ceļot pa pasauli, atpūsties, sportot – kāpēc radīt bērnus? Tāpēc vairāk piekrītu uzskatam – ja rada bērnus, kaut tās ir paša gēnu kopijas, tā tomēr ir altruisma forma. Jo nāksies upurēt savu brīvo laiku un finanšu līdzekļus, lai balstītu citu cilvēku. Vismaz bērna pirmajos dzīves gados, kad viņš pretī dod… tikai prieku, lai gan statistika rāda, ka pēc bērna dzimšanas laimes koeficients slīd uz leju. Kādam ebreju pētniekam bērnībā mamma teikusi: lai tu būtu laimīgs, tev jāatrod darbs, kas patīk, laba sieviņa, kuru tu mīli, un jārada daudz mazu mīļu bērniņu. Vīrietis izaudzis, kļuvis psihologs, pētnieks un profesors un mēģinājis pārbaudīt, vai mammai bijusi taisnība. Viņš secināja, ka laimi tiešām vairo labs un tīkams darbs, labas attiecības arī, bet, tiklīdz piedzimst bērni, un to zina katrs psihoterapeits, ģimenē sākas konflikti. Lai arī apzināti cilvēki par bērniem priecājas, realitātē sākas strīdi par to, kurš iegulda sevi vairāk, kurš mazāk, pasliktinās pāra seksuālā dzīve.
Bērni slimo, naktīs neguļ, vēlāk viņiem ir problēmas bērnudārzā un skolā – patiesībā ļoti daudz problēmu un galvassāpju, kā dēļ laimīguma izjūta samazinās.
Protams, bērni sagādā daudz prieka un gandarījuma, un viņu dzimšana kaut kādā mērā ir brīnums, taču, skatoties no bioloģijas viedokļa, pēcnācēju radīšana ir vienkārši dabas dots vairošanās instinkts.»
Nejaušība un jauna sieva
Tam, kāpēc daļa vīriešu samierinās ar vienu divām atvasēm, bet daļa, par spīti gadiem, rada kuplu bērnu pulciņu, ir biopsihosociāli iemesli. Vispirms jau to nosaka gēni. Vīrieši, kuriem tādi hormoni kā testosterons, dopamīns, serotonīns ir augstākā līmenī, jūtas labāk, ir fiziski aktīvāki nekā tie, kuriem šie hormoni ir zemākā līmenī un kuri ir depresīvāki, pasīvāki un mazāk aktīvi. Ietekme ir arī vīrieša bērnības pieredzei. Piemēram, ja vīrieša bērnības ģimenē bija daudz brāļu un māsu un viņam tas patika, viņš to atkārto vai tieši otrādi. Ne mazāk svarīgi ir tas, kā uz bērnu radīšanu skatās partnere, vai viņa vēlas vai nevēlas bērnus. Arī finansiālā situācija to ietekmē, lai gan dažkārt trūcīgākās ģimenēs ir vairāk bērnu nekā turīgās.
Bieži vien mazulis pēc 50 gadu vecuma dzimst vīriešiem, kam ir otrās vai trešās laulības un krietni jaunāka sieva. Jo īpaši, ja viņai nav bērnu, tad vīrietis dara, ko var.
Pat ja īsti nevēlas bērnu, viņš piekrīt sievietes vēlmei, jo gribas taču paturēt jauno sieviņu. Ir arī vīrieši, kuri ir pārņemti ar bērnu radīšanu un priecājas, ka ģimenē, kaut no vairākām sievām, ir daudz bērnu. Kupla ģimene ir viņa prieks un acuraugs. Nevar noliegt arī to, ka pietiekami liela daļa mazuļu dzimst neplānoti un no nejaušības nav pasargāti arī nobrieduši vīrieši. Vecākiem vīriešiem testosterona ir mazāk, un viņi nav tik seksuāli aktīvi un agresīvi, bet ir apdomīgāki un vairāk padomā par nākotnes perspektīvām. Taču arī viņi var pārrēķināties. Var iekrist, rēķinot, vai sievietei ir ovulācija vai nav. Var šķist, ka manos gados jau diez vai uztaisīs bērnu, bet tad izrādās, ka viņš spēj gan, un tā arī briedumā dzimst neplānotie bērni.
Savi plusi un mīnusi
Vīrietim, kurš brieduma gados kļūst par tēvu, spēja radīt mazuli vispirms jau ceļ pašvērtējumu. Ja viņš vēl ir spējīgs finansiāli uzturēt ģimeni, noteikti ar to lepojas. Taču kopumā, runājot par bērna audzināšanu, katram vecumam ir savi plusi un mīnusi, ir pārliecināts Artūrs Utināns: «Jaunākam tēvam ir vairāk testosterona, un viņš ir agresīvāks, piemēram, gatavs sportot un fiziskajās aktivitātēs iesaistīt bērnu. Pēc 40–50 gadu vecuma testosterona līmenis samazinās un vīrietis kļūst mierīgāks, tāpēc viņš diez vai gribēs un spēs ar savu dēlu skriet un spēlēt futbolu. Uzskata, ka ap 50 gadiem vīrietim iestājas filozofiskais vecums, viņš vairāk sāk reflektēt par dzīvi, nevis impulsīvi dodas meklēt piedzīvojumus. Taču vērtīgs ir gan miers, gan vitalitāte un fiziska aktivitāte. Miers ir labs arī tajā ziņā, ka vīrietis vairs nav tik tramīgs, viņam vairs nav jācenšas neko pierādīt. Turklāt, ja tēvs ir mierīgs plus arī inteliģents, viņš labāk var nodot bērnam dažādas zināšanas un dzīves laikā uzkrātās gudrības. Tēvi labprātāk diskutē par zinātniskām lietām un izskaidro, kāpēc ābols krīt uz leju vai kāpēc zemeslodes otrā pusē cilvēki nenokrīt zemē, lai gan stāv it kā ar galvu uz leju… Paaudžu vecuma starpības dēļ gan var veidoties lielākas šķēres citā ziņā. Piemēram, tēvs mazāk saprot mūziku, ko bērns klausās, mazāk saprot atvases aizraušanos ar internetu un tamlīdzīgi. Ir vecāki, kas noliedz mūsdienīgu apģērbu un neļauj vilkt to, ko jaunietis vēlas, un tad pusaudzim ir liels kauns. Taču daudziem pieaugušajiem jebkurā vecumā ir milzīgas grūtības pieņemt to, ka citiem, arī paša bērnam, ir atšķirīgs viedoklis. Piedzimstot bērnam, vecākiem būtu jāaug viņam līdzi, bet cik var augt? Smadzeņu elastība saglabājas visu mūžu, taču tā katram ir atšķirīga.
Arī tēvi cits no cita atšķiras – daļa ir intelektuāli, fiziski aktīvi un arī interesanti saviem bērniem, bet daļa tikai sēž dīvānā.
Viņiem smadzeņu aktivitāte samazinās un neironi ierūsē, un viņi vairs nevar būt stimuls bērnam, arī paši nav spējīgi reaģēt uz to, ka atvase viņus cenšas iesaistīt aktivitātēs. Intelektuālie vīrieši parasti ir izglītoti arī veselības jautājumos – viņi rūpējas un domā par veselīgu novecošanu un to, kā sevi saglabāt pēc iespējas labāk un ilgāk, lai pavadītu veselākas vecumdienas. Tiem, kas par to nedomā, ātrāk sakrājas dažādas slimības, un viņi gribot vairs netiek līdzi bērnam. Arī tas, vai vīrietis pēc 50 gadiem vairāk palīdz sievai un vairāk iesaistās bērna aprūpē, jo viņam ir dzīves gaitā iegūta pieredze un miers, atkarīgs no paša vīrieša. Daļa pēc atkārtotām šķiršanās reizēm un jaunām laulībām sakrāj dzīves gudrību, un viņiem rodas veselīgāki secinājumi, kā veidot un uzturēt attiecības. Bet ir tādi, kas sakrāj aizvainojumus, nekādu dzīves gudrību neuzkrājot, un viņiem vecuma viedums iet secen.»
Lepoties vai kaunēties?
Kā jūtas bērns, ja uz bērnudārzu viņam pakaļ nāk vīrietis, kurš redzami atšķiras no citiem tētiem? Bērnam ir divas iespējas – ar savu tēvu lepoties vai kaunēties –, un tas atkarīgs no tā, cik tēvs izskatās autoritatīvs. To, vai bērns lepojas ar savu tēti, ietekmē gan tēva fiziskā forma, gan izskats un izglītība. Viena situācija ir tad, ja bērnam pakaļ atnāk nosirmojis inteliģents un sportisks kungs labā fiziskā formā, un pavisam cita, ja atnāk nekopts, varbūt tukls un pēc alkohola smaržojošs vīrietis. Tad bērns no sava tēva var kaunēties, taču tas nav tieši atkarīgs no tēva vecuma. Var gadīties, ka tēva vecuma atšķirības dēļ vienaudži bērnu pavelk uz zoba un kāds vēl norāda, ka tev opis pakaļ atnācis. Tad gan bērnam sāp un liek kaunēties, un šādi viņā sakrājas kauna jūtas, no kurām vēlāk grūti atbrīvoties.
Viens no lielākajiem iebildumiem, kāpēc gados vecākiem vīriešiem nevajadzētu kļūt par tēviem, tiek minēta iespēja ātrāk nomirt un atstāt bērnu.
«Jā, tā ir, bet nomirt var arī 30 un 40 gados, kaut vai tāpēc, ka galvā maisās testosterons un vīrietis riskanti brauc ar auto vai izvēlas ekstrēmus sporta veidus. Ja tēvs nomirst pirmsskolas vai pusaudžu vecumā, bērns zaudē aizmugures izjūtu. Taču tas ir līdzīgi kā situācijā, kad tēvs izšķiras no mammas un bērna dzīvē vairs nerādās. Tas atstāj iespaidu uz bērnu un rada dažādas psihotraumas, piemēram, viņam veidojas augstāks risks sērām, depresijai. Ja viņš piedzīvo atkārtotus zaudējumus vēlākajos gados, to pašu šķiršanos no partnera, pastāv lielāka iespēja, ka viņš iekritīs depresijā. Taču viens ir gribēt ideālo scenāriju, kad vecāki atstāj šo pasauli tikai tad, kad bērni nostājušies uz savām kājām, un cita lieta, kas notiek realitātē. Katrs jau grib domāt, ka nodzīvos ilgāk, arī tas, kurš dzīvo neveselīgi. Par laimi, daudzi saprot, ka bērna dēļ dzīvē kaut kas jāmaina, un to arī izdara. Bērns var būt liels stimuls dzīvot un rīkoties citādi, mainīt dzīvi pusmūžā. Dzīves filozofija pusmūžā jāmaina jebkurā gadījumā, vai piedzimst bērns vai bērni pieaug un aiziet no mājām, vai vīrietis aiziet pensijā, – dzīves nostādnes ir jāmaina. Ja brieduma gados piedzimst mazulis, vīrietim vairāk jāiegulda sevī un jācenšas darīt to, kas ir viņa spēkos, – jācenšas uzturēt sevi fiziskā un mentālā formā gan bērna, gan arī sevis dēļ, lai varētu viņu izaudzināt.»
Tēva gadi var ietekmēt bērna veselību
Savulaik lielāko uzsvaru lika uz sievietes veselību un pārsvarā runāja par to, ka, dzemdējot pēc 35 gadu vecuma, bērnam palielinās iedzimto patoloģiju risks. Tagad pierādīts, ka arī vīrieša vecumam ir nozīme. Kādā apjomīgā pētījumā noskaidrots, ka vīrieši pēc 45 gadu vecuma var radīt bērnus, kam ir palielināts autiskā spektra traucējumu un šizofrēnijas risks (tiesa, šie riski gan esot ļoti nelieli). Tādējādi dabas noteiktais bērnu radīšanas laiks tomēr attiecināms gan uz sievietēm, gan vīriešiem. Artūrs Utināns skaidro, ka uzsvars uz sievietes vecumu parasti tiek likts tāpēc, ka olšūna ir lielākā šūna organismā, līdz ar to arī vissarežģītākā. Taču kopumā, gan vienam, gan otram ar gadiem uzkrājas dažādu mutāciju skaits. Jo olšūna ir vecāka, jo vairāk sakrājas mutācijas, kas var būt neitrālas, bet var būt arī kaitīgas. Tas pats attiecas arī uz vīrieti, jo arī uz viņa organismu ietekmi atstāj gan visas dzīves laikā pārslimotās un hroniskās slimības, gan viss dzīves laikā piedzīvotais. Mūsdienās pierādīts, ka arī dzīves laikā piedzīvotais stress ietekmē dzimumšūnas un to var mantot nākamās paaudzes. Taču, runājot par iespējamām veselības problēmām bērnam, Artūrs Utināns uzsver: «Jo mamma un tēvs ir vecāki, jo risks pieaug. Ja vīrietis ir vecāks un sieviete ir jauna, risks ir būtiski mazāks. Tāpēc arī uzskata, ka vīriešu smadzenēs ir iekodēta vēlme iemīlēties sievietē pēc fiziskās veselības pazīmēm. Vīrietis apprecas ar divdesmitgadīgu sievieti, izšķiras 30 gados un atkal meklē divdesmitgadīgu. Tad viņš nodzīvo ar viņu desmit gadu, izšķiras un atkal meklē divdesmitgadīgu, lai gan pašam jau ir 40 gadu. Un arī 50 gados viņš skatīsies uz divdesmitgadīgu. Tā ir bioloģiska tendence, un šajā gadījumā abu kombinācija būs mazāk kaitīga un būs daudz mazāk riska faktoru, ka bērns piedzims ar kādām problēmām.»
Populārākie raksti
