Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
1
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Slava oksitocīnam!
Ginekoloģe un dzemdību speciāliste Vija Veisa skaidro, ka oksitocīns izdalās jau grūtniecības laikā, taču pirms dzemdībām un dzemdību procesā tā koncentrācija kļūst ievērojami augstāka. Dzemdību laikā oksitocīns veicina kontrakcijas – dzemdei, saraujoties no augšas uz leju, tas palīdz vērties dzemdes kakliņam un palīdz arī bērniņam tikt cauri dzemdību ceļiem. Oksitocīns turpina darboties arī pēc bērniņa piedzimšanas. Tas ir īpaši svarīgs, lai dzemde sarautos un atdalītos placenta, kā arī tāpēc, lai, muskuļu šķiedrām saraujoties, tās aizspiestu ciet dzemdes lielos asinsvadus un nesāktos masīva asiņošana. Daktere min arī to, ka Pasaules Veselības organizācija (PVO) visā pasaulē rekomendē lietot oksitocīna injekciju muskulī pēc bērniņa piedzimšanas, lai izvairītos no pastiprināta asins zuduma, kas var būt bīstams dzīvībai.
Oksitocīnam labāk patīk nakts
Dabīgais oksitocīns ir atbildīgs arī par māmiņas un bērna piesaistes veidošanos. Linda Kante stāsta, ka tā ietekmē māmiņa ar mīlošākām acīm raugās uz savu jaundzimušo bērniņu, iemīloties viņā, lai kāds viņš būtu. Turklāt dabīgais oksitocīns veicina ne tikai bērniņa izstumšanas, bet arī piena izstrādes un izdalīšanās refleksu, tādējādi veicinot zīdīšanu.
Starp citu, oksitocīnu dēvē arī par mīlestības hormonu, un tā izstrādāšanos sieviete daļēji var ietekmēt pati.
Linda Kante skaidro, ka par oksitocīna izdali atbild hipofīze, kas ir saistīta ar cilvēka emociju centru jeb limbisko sistēmu. Tāpēc, lai veicinātu oksitocīna izstrādi, ir jāatslēdz prāts, jo pārāk saspringta jaunākās smadzeņu daļas (smadzeņu garozas) darbība oksitocīna izdali var nomākt. Tieši tāpēc oksitocīns veiksmīgāk izdalās drošos un mājīgos apstākļos, kad ir pieklusināta gaisma, zems trokšņu līmenis vai skan klusa mūzika, siltā un mājīgā vidē. Veiksmīgai dzemdību norisei daudz palīdz iepriekšēja sagatavošanās, dzemdību vides iepazīšana un neskaidrību mazināšana – tas mazina stresa līmeni un palīdz oksitocīnam veiksmīgāk izstrādāties.
Ir vērts pūlēties, lai dabīgais oksitocīns dzemdību laikā rastos tieši tādā daudzumā, kāds ir nepieciešams, lai kontrakciju stiprums un biežums būtu saskaņā gan ar māmiņu, gan ar dzimstošā bērniņa vajadzībām un spējām.
Linda Kante atklāj nozīmīgu oksitocīna īpatnību – diennakts griezumā tas izstrādājas cikliski, vairāk tieši diennakts tumšajā laikā. Tā kā oksitocīns palīdz vērties dzemdes kakliņam, ir izskaidrojams, ka dzemdības bieži vien sākas vakarā vai naktī – laikā no sešiem vakarā līdz diviem naktī. Dienai austot, oksitocīna izdale atkal samazinās, tādēļ nereti pret rītu dzemdību process apstājas, līdz vakarā tas atkal atjaunojas.
Kad nepieciešams lietot mākslīgo oksitocīnu?
Mākslīgi sintezēto oksitocīnu mediķi lieto tad, ja dzemdības nav sākušās laikus vai dzemdību progress ir pārāk lēns. Tas palīdz virzīt uz priekšu dzemdības, bet iedarbojas vairāk mehāniski – kontrakcijas notiek, bet ne smalki saskaņotas ar māmiņu un bērnu. Linda Kante stāsta, ka mākslīgais oksitocīns mazāk piedalās savstarpējās piesaistes veicināšanā – sākumā māmiņa var izjust bērniņu nedaudz atsvešināti. Tas uz laiku nomāc dabīgā oksitocīna izstrādi, kam ir nozīme, veidojoties piena izdalīšanās refleksam, līdz ar to pastāv iespēja saskarties ar zīdīšanas grūtībām.
Tā gan nenotiek vienmēr, daktere praksē ir novērojusi, ka pēc mākslīgi injicēta oksitocīna piena sekrēcija sievietei var arī pieaugt.
Ir pētījumi par to, ka mākslīgais oksitocīns, ko izmanto dzemdību procesa veicināšanai, neizceļo cauri asinsvadiem uz atbilstošajiem smadzeņu centriem, tādējādi organisms nevar pasaukt palīgā endorfīnus, kas atvieglotu dzemdību sāpes. Vija Veisa gan teic, ka to nevarot vērtēt viennozīmīgi, un rosina domāt arī no otras puses – kāpēc dzemdības vispār nākas stimulēt? Acīmredzot tas notiek tāpēc, ka sievietes organismā kopumā hormonālais process nav īsti adekvāts, tajā skaitā var nebūt pietiekami saražoti arī bēta endorfīni (mehānisms ir šāds: oksitocīns rada kontrakcijas, kontrakcijas izraisa sāpes, bet endorfīns rodas tieši uz kontrakciju izraisītā stresa jeb sāpju bāzes).
Uz to, ka stimulētās dzemdībās rodas lielākas sāpes nekā dabiskajās, var raudzīties arī no dzemdību dinamikas viedokļa.
Līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums par dzemdību stimulēšanu, dzemdības norit vāji, nav pietiekami spēcīgu kontrakciju un dzemdes kakliņš neveras. Normālā dinamikā ir jābūt tā, ka kontrakcijas ar laiku pastiprinās, kļūst ilgākas, biežākas, intensīvākas, tātad arī sāpīgākas. Stimulēšanas rezultātā tās šādi mainās, un ir tikai loģiski, ka sāp vairāk. Šīs kontrakcijas izjutīsi nedaudz citādi nekā dabiski izraisītās, bet dzemdību darbība beidzot būs sākusies pietiekami intensīvi, lai process virzītos uz priekšu.
