Kā ceļot ar bērnu autobusā

Tajā vecumā bērns spēj izturēt un pat interesanti pavadīt ilgo sēdēšanu autobusā. Tas ir svarīgi, lai nesabojātu ceļojumu ne sev, ne citiem – viņi taču arī brauc atpūsties un negribētu, lai līdzās kāds visu ceļu kašķējas. Bērns spēj paciesties un pasteigties, kad viņam to lūdz. Un galu galā – viņu jau daudz kas interesē un ceļojums viņam sagādā prieku.

Drošības labad pirmo ceļojumu varbūt nevajadzētu izvēlēties uzreiz pāri visai Eiropai. Izmēģinājumam noderēs kāds vienas dienas brauciens pa Latviju. Tā var uzzināt gan to, kā bērns iejūtas svešā kompānijā, gan to, vai autobusā viņam nepaliek nelaba dūša.

Kā ietaupīt?

Ceļošana grupā ar autobusu pieaugušajiem ir viens no lētākajiem ceļošanas veidiem. Taču, ceļojot kopā ar bērniem, neko daudz ietaupīt nevar. Ne visas tūrisma aģentūras piedāvā atlaides bērniem. Ja piedāvā, bērniem 6–16 gadu vecumā parasti tās ir aptuveni 8–10 procentu. Ja ceļojat kopā ar jaunāku bērnu, nevajag aizmirst painteresēties par papildu atlaidi, jo, piemēram, daudzās Eiropas viesnīcās bērnam līdz 5 gadu vecumam par uzturēšanos vecāku numuriņā nav jāmaksā. Ietaupīt var arī tad, ja katram ceļotājam autobusā paredzētas divas sēdvietas, bet jūs skaidri zināt, ka bērns ieritināsies padusē un negribēs sēdēt atsevišķi – tad par liekajām sēdvietām var nemaksāt. Ja katram paredzēta viena sēdvieta, solīties turēt bērnu visu ceļu klēpī, lai ietaupītu, gan nevajag – to nav iespējams izturēt.

Citi lasa

Kaija Zemberga

Dzīvesstāsts

Mūža ieguldījuma balvas laureāte Pupure: «Neesmu ar elkoņiem cīnījusies par kādu lomu»

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Katrīna Jaunslaviete-Ķipure

Māja

Vai drīkst vākt malku valsts mežā?

Kur labākā sēdēšana?

Labāko – tas nozīmē: paša izvēlēto sēdvietu dabū tas, kurš pirmais pieteicies un samaksājis. Tas notiek divos veidos. Pirmais – jāizstāsta savas vēlmes ceļojuma konsultantam. Viņš pārbauda, vai jūsu kāroto vietu jau nav aizņēmis kāds cits. Ja nav, tad rezervē. Kāpjot autobusā, grupas vadītājam rokā ir plāns un viņš katram ceļotājam parāda viņa vietu. Otrs – iekāpšana autobusā norit pieteikšanās secībā, un katrs var iekārtoties vietās, kuras vēl ir brīvas.

Bet kur ir labākā vieta? Priekšā vai aizmugurē? Ja autobuss divstāvu – augšā vai lejā? Tas, protams, ir gaumes jautājums. Taču pieredze liecina, ka sevišķi tad, ja ceļojumā kopā ar bērnu dodaties pirmo reizi, labāk ir sēdēt priekšā –, skatoties taisni uz priekšu, retāk paliek slikta dūša. Arī ceļojuma ceļojuma neērtības parasti vairāk izjūtamas aizmugurē. Savukārt sildītājs vai kondicionieris biežāk nedarbojas aizmugurē, jo priekšgalā ir gan šoferīši, gan grupas vadītājs, un par saviem darba apstākļiem gan jau viņi būs parūpējušies. Arī vairāk informācijas var gūt priekšgalā – ne katru vārdu grupas vadītājs runā mikrofonā. Turklāt mikrofoni mēdz bojāties. Apzinīgs vadītājs tad gan staigā pa autobusu un sakāmo atkārto. Bet – jo biežāk atkārtots, jo īsāks kļūst stāsts. Turklāt – tuvumā sēžot, ar vadītāju var sadraudzēties un papļāpāt. Aizmugurē parasti apmetas arī lielākas kompānijas, kas visu brauciena laiku mēdz uzturēt vienmērīgu un diemžēl arī visai augstu alkohola līmeni asinīs. Protams, ja tādas grupā vispār ir.

Savukārt autobusa augšējā stāvā, protams, labāk un tālāk var uz visām pusēm redzēt. Bet vējā tas mēdz jūtami zvāroties uz sāniem, un gan nobaidīt, gan cilvēkam ar jutīgāku līdzsvara sistēmu arī izraisīt sliktu dūšu.

Lai gan šķiet, ka ar bērnu būtu ērti līdzās tualetei – kad sagribas, tad ieskrien, tomēr arī tā nav diez ko laba vieta. Gan staigātāji durvis grabina, gan – diemžēl – parasti arī smaciņa…

Ko likt somās?

Ieteicams ņemt līdzi vismaz divas somas. Mazākā soma ar dokumentiem, naudu, dzērienu, ēdienu un citām pārbraucienā nepieciešamām lietām kopā ar jums būs autobusa salonā.

Īpaši jāpadomā par dokumentiem. Katram ceļotājam nepieciešamais, braucot ārpus Latvijas:

• katram – arī bērnam – vajadzīga pase, kas būs derīga vēl trīs mēnešus pēc atgriešanās;
• ja bērns ceļo kopā ar vecākiem, bet nav ierakstīts vecāku pasē – vajadzīga arī viņa dzimšanas apliecība vai notariāli apliecināta tās kopija;
• ja bērns neceļo kopā ar vecākiem, bet, piemēram, ar vecmāmiņu vai pilngadīgu brālēnu vai māsīcu, vajadzīga notariāli apstiprināta pilnvara bērnu izvest no valsts.

Dokumenti ir paša ceļotāja atbildība. Firmas labākajā gadījumā brīdina, ka tie vajadzīgi. Bet pirmā vieta, kur tos pārbauda, ir Latvijas robeža. Ja dokumenti nav kārtībā, ceļojumu turpināt nevar.

Somiņa ar dokumentiem un naudu, izkāpjot no autobusa pat uz īsu brīdi – kaut vai dodoies uz tualeti, vienmēr jāņem līdzi. Ne šoferīši, ne grupas vadītājs, ne pārējie ceļabiedri, sevišķi ceļojuma sākumā, itin visus braucējus un vēl jo vairāk viņu lietas vaigā nepazīst. Ap tūristu pieturvietām mēdz spietot veikli ļaudis, kas ļoti labi zina, ka ir pavisam viegli busā iekāpt tukšām rokām, bet izkāpt – jau ar jūsu somiņu plecā.

Lielā soma ar ceļojuma garderobi un visu pārējo, kas nebūs vajadzīgs līdz viesnīcai, bagāžas nodalījumā. Lietas gulēšanai var ielikt atsevišķā somiņā vai maisiņā lielās somas virspusē, lai vakarā to ir vieglāk paņemt. Taču bērnam līdzi autobusa salonā noderēs lieka dienas apģērba kārta.

Svarīgi! Ja ceļojuma programmā paredzēts daļu ceļa veikt ar prāmi, muitas noteikumi paredz, ka, uzkāpjot uz prāmja, katram jābūt līdzi visām personīgajām mantām. Tas nozīmē, ka autobusā nedrīkst atstāt nevienu somu. Tāpēc somās nelieciet vairāk kā spējat nest.

Apģērbs un apavi. Galvenais princips apģērba izvēlē – lai būtu ērti un neburzās – tad būs arī glīti. Vasarā nepiemirstiet saulesbrilles un cepuri, jo sevišķi bērniem. Lietussarga vietā (kurš gan to grib visur nēsāt līdz?) noder plēves apmetnis, kurš ietilpst pat mazā somiņā.

Apavi noteikti – ērti un ienēsāti, nevis jauni. Ja vien gadalaiks atļauj, labāk sandales, nevis slēgtas kurpes. Braucot autobusā, vislabāk pārvilkt ērtas čības vai iešļūcenes.

Naktslietu somiņā – ziepes, zobu pasta un suka un mazs dvielītis un ērts naktstērps – vislabāk kokvilnas treniņtērps vai kāds tam līdzīgs apģērbs. Var gadīties, ka higiēnas piederumus nav kur izmantot, tāpēc jānodrošinās arī ar mitrajām salvetēm.

Protams, arī bērnam vajadzīga sava mugursomiņa ar mīļāko lācīti, kādu našķi vai grāmatiņu – tā viņam uzreiz ļauj justies kā īstenam ceļotājam.

Ērtības un neērtības ceļā

Reklāmās visi, protams, sola «Eiropas standartiem» atbilstošu autobusu ar gaisa kondicionieri, CD un DVD sistēmām, kafijas automātu, ledusskapi, tualeti. Reālās iespējas visas ekstras izmantot var būt visdažādākās.

Tualete. Piemēram, tikko esat iekāpuši, tā grupas vadītājs jau saka, ka «tualeti, protams, lietot drīkst, jo jūs esat par to samaksājuši, BET mēs visi draudzīgi vienosimies un to nedarīsim, jo tā visiem būs patīkamāk.» Jo nebūs tās smaciņas, un tā… Vispatīkamāk, protams, ir firmai, kurai nav jāpērk absorbenti, kas smaciņas savāc, un ārzemēs nav jāmaksā par tualetes iztukšošanu. Uz savām tiesībām čurāt, protams, drīkstētu arī uzstāt. Bet tad savukārt jārēķinās ar iespējamu ceļojuma biedru nemīlestību. Ja autobusa tualeti nelieto, ik pēc 2–4 stundām, protams, ir pietura kādā degvielas uzpildes stacijā. Parasti 15–20 minūtes. Ir vērts reaģēt žigli, un rindā pie tualetes būt vieniem no pirmajiem – gan tīrāks, gan papīrs nebūs beidzies (noder arī savs rullītis vai salvešu paciņa mugursomā), gan tālākbraukšanu neaizkavēsit.

Dzērieni un ēdieni. Autobusā parasti iespējams dabūt karstu ūdeni, kā arī šķīstošo kafiju, tēju, cukuru (vai tā aizvietotāju), buljonu, kā arī plastmasas vai papīra krūzītes un plastmasas karotītes. Jebkurā braucienā – gan īsā, gan garā – tomēr der nodrošinās ar savu dzeramo un ēdamo. Ieteicams ir dzeramais ūdens vai minerālūdens, jo autobuss var bremzēt vai kratīties, un dzēriens izlīt, un tad ir labi, ja uz apģērba, sēdekļa vai grīdas nepaliek lipīgi traipi. Ērtas ir pudeles un t. s. sportistu tipa korķīti, kas nav jānoskrūvē. Siltā dzēriena pagatavošanai var paņemt līdzi termokrūzi ar vāku un snīpi vai spraudziņu dzeršanai vai bērna mācību krūzīti ar diviem rokturīšiem.

Garajos – dienas un ilgākos – pārbraucienos mēdz būt arī maltīšu pieturas kādā ceļmalas krodziņā vai degvielas uzpildes stacijas bistro. Taču iespēju tur paēst ieteicams drīzāk uztvert kā patīkamu nejaušību, nevis garantētu iespēju. Un katrā ziņā nevajag tos solīt bērnam, lai nebūtu jābēdājas, ka pārāk garās rindas vai pārāk īsā laika dēļ jāpaliek tukšu vēderu. Prātīgāk ir ceļamaizi ņemt līdzi pašiem. Ieteicams tādu, kas: 1) ātri nebojājas, 2) pārlieku nedrūp, nepil, nelīp, 3) neizplata specifisku aromātu – zivis, Latvijas sieru un tml. Noderēs mājās sagatavotas sviestmaizītes, sīki cepumiņi, ko var ielikt mutē veselus, augļi, kāda konfekte. Noteikti – daudz mitro salvešu, ar ko noslaucīt muti, rokas un galdiņu.

Ja autobusā ir ledusskapis – tas nav liels, tāpēc cerēt uz pārtikas krājumu ievietošanu nevajag. Ledusskapi parasti izmanto, ja grupā ir cilvēki, kam nepieciešami medikamenti, kas jāglabā vēsā vietā.

Izklaides. Autobusos parasti ir DVD un CD atskaņošanas iekārtas, un par to, ko tās rādīs, rūpējas vai nu grupas vadītājs un gids, kas parasti ir viena un tā pati persona, vai autobusa šoferīši. Sevišķi rūpīgi gidi atskaņo mūziku vai rāda filmas, kas saistītas ar zemi, uz kur dodaties. Taču daļa autobusu filmu ir zemas kvalitātes bojeviki, krimiķi un erotika. Pret to rādīšanu jūs varat iebilst, bet vislabāk ir paņemt līdzi kaut ko savu, ko būtu ar mieru skatīties gan bērni, gan pieaugušie – «Teletūbiji» un «Zelta sietiņš» diez vai būs labs piedāvājums visiem, bet pret «Nu, pagaidi!», «Ledus laikmetu», «Madagaskaru» vai «Vāģiem» diez vai protestēs arī tie, kas sēž aizmugurē.

Noderēs arī kaut kas, kas neļaus bērnam ceļā garlaikoties. Kāda grāmata vai žurnāls, ko var lasīt pats tas, kurš jau prot, vai ko klusītēm palasīt priekšā. Kāda spēle, vēlams, bez metamā kauliņa un citiem sīkiem knipucīšiem, kas var viegli aizripot un pazust. Bloknots un zīmuļi vai flomāsteri – labāk daži, nevis ļoti daudzi. Sudoku vai krustvārdu mīklas. Kāda maza iekārta – CD atskaņotājs vai i-pod ar mīļu mūziku un pasaciņām. Digitālais fotoaparāts – fotografēt pa autobusa logu un pēc tam pētīt un dzēst kadrus un uzņemt atkal jaunus patīk katram bērnam, kam vecāki to ļauj.

Plusi, ceļojot ar autobusu

• Iespēja ģimenei ceļot kopā, turklāt nevienam nav jāstrādā par šoferi.
• Šis nav no dārgākajiem ceļošanas veidiem.
• Tāpat kā citi ceļošanas veidi, tā ir iespēja izzināt gan pasauli, gan sevi.

Mīnusi, ceļojot ar autobusu, kurus var pārvērst par plusiem

• Jārēķinās ar grupas ceļojuma tempu – parasti tas ir diezgan saspringts – un diezgan maz iespējams to ietekmēt.
• Ilgais brauciens. Taču to var uztvert arī kā iespēju visu dienu netraucēti pabūt kopā un kaut vai parunāties ar bērnu.
• Vecākiem tas noteikti nebūs tikai atpūtas brauciens, bet vienlaikus arī papildu rūpes – lai pagūtu noteiktajā laikā, lai uzturētu mazā ceļotāja omu utt. Var nākties kļūt arī par savdabīgu tulku, kas gida pieaugušajiem mērķēto stāstījumu pārveido bērnam saprotamā un interesantā formā. Taču ir gandarījums, ja viss izdevies.