Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ķer mirkli sarunai!
Lai bērns dzīvē būtu pasargāts, visa pamatā ir tuvas un atbalstošas attiecības ar vecākiem. Tad savā ģimenē bērns ne tikai pārrunā drošības jautājumus, bet arī jūtas droši. «Doma, ka ar bērnu būs jārunā par dažādiem drošības aspektiem, ļoti daudzos vecākos izraisa trauksmi, īpaši, ja bērns uzdos kādu jautājumu, uz kuru nezināsim atbildi. Protams, mums bērna acīs gribas būt supervaroņiem, bet mēs taču tādi neesam. Un bērnam patiesībā ir labi to redzēt. Šīs trauksmes un arī neziņas dēļ vecāki nereti sarunu ar bērnu mēģina atlikt, gaidot piemērotu brīdi. Taču tāds brīdis var arī nepienākt vai var būt jau par vēlu. Tā nav un nebūs viena lekcijas veida saruna, kas jāveic atrauti no pārējās dzīves. Nav noteikts vecums, kurā būtu piemērotāk ar bērnu runāt par drošību. Tā ir vecāku iekšējā izjūta, tas, cik labi pazīstam savu bērnu, lai saprastu, kad un ko pārrunāt. Turklāt vecākiem jābūt atvērtiem sarunai ar bērnu par jebkuru tēmu: dinozauriem, dupšiem vai jebko citu, kas ir bērna dzīves aktualitāte. Tādējādi bērns redz un piedzīvo, ka var ar vecākiem runāt par jebko,» stāsta Agnese Sladzevska.
Tipiskākās kļūdas
Agnese Sladzevska skaidro, ka viena no visbiežāk pieļautajām kļūdām, ir vecāku ieciklēšanās uz sarunu kā galveno līdzekli, lai bērnam palīdzētu veidot izpratni par drošību. «Bērns pirmām kārtām mācās no piedzīvotā. Turklāt šī pieredze veidojas kā daļa no ikdienas attiecībām: kā mēs pavadām laiku kopā, runājamies un, pats svarīgākais, kā izturamies pret bērnu. Tas, kā mēs, vecāki, izturēsimies pret bērna emocijām un ķermeni, dos galveno signālu, ko citi drīkst vai nedrīkst darīt. Iedomājieties sarunu, kurā mamma vai tētis stāsta bērnam, ka tad, ja bērnudārzā viņu kāds sit, sauc sliktos vārdos, rauj vai dara ko citu nepatīkamu, tas ir slikti un uzreiz vecākiem par to ir jāizstāsta. Bet jau pēc mirkļa bērns pats ir kaut ko sadarījis un mēs sākam bērnu apvainot vai raustīt. Bērns nonāk lielās pretrunās ar to, ko dzirdējis un tikko piedzīvojis. Šādi mēs riskējam pārraut uzticības saikni ar bērnu un caur pieredzi iemācām, ka šādas attiecības ir pieļaujamas.»
Otra tipiskākā kļūda ir runāšana ar bērnu galvenokārt par draudiem attiecībās ar svešinieku. Agnese Sladzevska uzsver, ka, protams, ar bērnu ir jāpārrunā, ka nedrīkst iet līdzi nevienam nepazīstamam, taču jāpatur prātā, ka pirmsskolas vecumā bērnam ir relatīvi mazas iespējas sastapties ar kādu svešinieku bez pieaugušo klātbūtnes. Diemžēl nesalīdzināmi biežāk bērniem nodara pāri tieši pazīstami cilvēki vai pat paši tuvākie, ne svešinieki, kurus mēs savā prātā uzburam par draudu avotu un vēlamies no tiem pasargāt. Bērnam ir jāpalīdz spēt saskatīt drošību vai nedrošību attiecībās ar jebkuru cilvēku, tāpēc sarunām par drošību jābūt iespējami visaptverošām.
Tāpat, baiļu vai neziņas vadīti, vecāki nereti izvairās runāt ar bērniem par sev neērtām tēmām.
Agnese Sladzevska norāda, ka sava ķermeņa kā kaut kā ļoti īpaša apzināšanās ir viena no pamatlietām, kas jāpalīdz bērnam apgūt, lai mazinātu risku kļūt par seksuālās vardarbības upuri: «Vecāki ne vienmēr spēj nosaukt bērna intīmās ķermeņa vietas vārdā. Runājot ar bērnu, tiek pieminētas rokas, vēders, kājas, bet nemanot pārlēkts pāri dibenam un krāniņam. Tas rada bērnā mulsumu un intīmās ķermeņa daļas apvij ar noslēpumainības auru, un par tām nerunā. Apvienojot to ar zināšanu un izpratnes trūkumu par savu ķermeni kā vienotu veselumu, veidojas labvēlīga augsne seksuālās izmantošanas riskam. Bērnam ir jāzina, ka viņa ķermenis ir tikai viņa ķermenis un ka viņš drīkst teikt nē.»
Speciāliste arī aicina vecākus nekrist otrā grāvī, saskatot riskus it visā. «Vecāku galvenais uzdevums, it īpaši pirmsskolas vecumā, ir būt kopā ar bērnu un veidot drošas savstarpējās attiecības. Bērnu nevajag speciāli baidīt. Kad bērns pats no kaut kā ir nobijies, ir piemērots mirklis, kad ar bērnu par to runāt, nepārspīlējot un neradot lieku trauksmi. Otra galējība varētu būt lietu pārlieku izskaistināšana, jo tad bērns var nesaprast, kur ir problēma. Ir svarīgi atrast pareizo līdzsvaru, lai neiedotu bērnam par daudz informācijas, bet arī neizvairītos no realitātes, kas ir ap bērnu un rada jautājumus. Mēs nedrīkstam teikt bērnam, ka ar viņu nekad nekas slikts nenotiks, jo neviens nevar būt pilnīgi pasargāts. Tā būtu melošana. Taču vecākiem jānodod skaidrs vēstījums, ka neatkarīgi no tā, kas notiek apkārt vai ar bērnu, mēs vienmēr būsim līdzās, gatavi uzklausīt un iestāties par viņu.»
Bailēs nelaupīt bērna autonomiju
Lai bērnam veidotos adekvāta izpratne par drošību, ir jāapzinās, ka ar drošību saistītu tēmu apspriešanai jākļūst par daļu no ikdienas, kurā drošības aspekti tiek ietverti rotaļās, sarunās un ikdienā piedzīvotajā. «Piemēram, dodoties ar bērnu uz lielveikalu, var izmantot izdevību, lai pārrunātu iespējamo rīcību, ja pēkšņi gadās noklīst no vecākiem. Svarīgi ir ļaut bērnam izteikties, taču noteikti nevajag kritizēt, ja viņa teiktais neatspoguļo vēlamo rīcības scenāriju. Ja bērns saka, ka metīsies skriet meklēt vecākus, šo ideju nevajag ļaut pārāk attīstīt. Tā vietā vecāki var ierosināt, ka bērns var doties pie kasiera, apsarga vai informācijas punkta, pagaidīt tur kādu brīdi vai pateikt, ka ir nozaudējies, nosaukt savu vārdu un lūgt pasaukt vecākus mikrofonā. Lielākiem bērniem vajadzētu palīdzēt iemācīties no galvas vismaz viena vecāka telefona numuru, lai nepieciešamības gadījumā var palūgt kādam piezvanīt, ja savs telefons ir izlādējies vai pazudis.»
Vienlaikus Agnese Sladzevska atgādina, ka ir jāļauj bērnam pašam attīstīt dažādas sociāli emocionālās kompetences, izvairoties no pāraprūpes: «Ja bērns dodas ciemos pie drauga, lai tur paliktu pa nakti, tad svarīgi ir izrunāt, ka situācijās, kurās bērns jūtas neērti, notiek kaut kas slikts vai nepatīkams, viņš jebkurā brīdī var zvanīt un kāds no vecākiem noteikti atbrauks pakaļ. Tomēr tas nenozīmē, ka mammai vai tētim jāskrien pakaļ pie pirmā strīda ar draudzeni. Bērna paša interesēs ir iemācīties risināt konfliktus un veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Mēs, pieaugušie, nedrīkstam nolaupīt bērnam autonomiju. Šis jautājums sasaucas arī ar dažādu viedierīču izmantošanu bērnu kontrolei. Protams, tas rada zināmu drošības izjūtu vecākiem, taču nevajadzētu pieļaut, ka tā kļūst par daļu no bērna totālas kontroles. Ja mēs bērnam ļaujam kaut kur doties vienam, tad vecākam jāspēj uzticēties bērnam vai pieaugušajiem, kuru rīcībā bērns tiek atstāts. Un, ja mums kā vecākiem ir kādas bažas, tad tā ir mūsu atbildība spēt tās pārrunāt. Veidot emocionāli tuvas attiecības ar bērniem, kuri nāk un stāsta savus pārdzīvojumus, būs daudz vērtīgāk nekā sēdēt paaugstinātā gatavībā, gaidot, kad bērns savā ierīcē nospiedīs trauksmes pogu, ieskaitot situācijas, kurās tas nemaz nav bijis nepieciešams.»
Apgūstam pamatlietas bērna drošībai
Nav vienas formulas vai universāla scenārija, ko iedot bērnam, lai palīdzētu sagatavoties visiem iespējamajiem riskiem dzīvē. Tā vietā Agnese Sladzevska aicina vecākus palīdzēt savām atvasēm apgūt vairākas pamatlietas: «Pirmkārt, vecākiem jāpalīdz bērnam veidot apziņu, ka mēs cienām sevi un citus. Tas sākas no dažādu emociju atpazīšanas, piemēram, vaicājot bērnam, kas viņam rada prieku, kas sadusmo vai skumdina. Svarīgi ir šīs emocijas spēt atpazīt arī citos. Vardarbības kontekstā ļoti svarīgi ir veidot izpratni par pieskārieniem: ir gan tādi, kas rada patīkamas sajūtas, gan tādi, kas raisa satraukumu vai pat sāpes. Un šiem pieskārieniem bērnam ir jāmāca teikt nē. Vispirms – jau paša ģimenē! Mums kā vecākiem var likties, ka mēs jebkurā brīdī varam bērnu ņemt un cieši samīļot, sabučot. Bet, ja mēs gribam iemācīt bērnam ķermeņa autonomiju, tad to varam darīt, piemēram, sakot: «Man ļoti gribas tevi samīļot, kā es to drīkstu darīt?» Tas bērnam palīdz apzināties, ka tikai viņš pats kontrolē to, ko kāds drīkst darīt ar viņa ķermeni. Tas ir fundamentāli svarīgi, it īpaši pusaudžu vecumā, kad aktualizējas jautājums par draudzībām un intīmām attiecībām. Ja bērns savās attiecībās ar tuvākajiem cilvēkiem nebūs piedzīvojis, ka var pateikt stop un tas tiek respektēts, tad vēlāk attiecībās ar citiem to būs daudz grūtāk izdarīt. Tas pats attiecas arī uz bērna sodīšanu, fiziski iespaidojot. Tādējādi mēs ļoti rupji pārkāpjam bērna ķermeņa robežas, un bērnam daudz grūtāk ir pieņemt domu, ka tad, ja kāds cits tev dara pāri, to var apturēt.» Domājot par drošību, mēs visbiežāk koncentrējamies uz to, lai nepieļautu, ka mūsu bērns kļūst par vardarbības upuri. Taču svarīgi ir strādāt arī pie tā, lai mūsu bērns nekļūtu par pāridarītāju citiem: «Šeit nozīmīgi, ka mēs mācām bērnam ne tikai pašam teikt nē, ja kāds dara kaut ko nepatīkamu, bet arī sadzirdēt, ja kāds to saka viņam, vai – vēl labāk – pavaicāt otra piekrišanu.»
Otrkārt, bērnam ir jāpalīdz atšķirt labos un sliktos noslēpumus. Ir tādi noslēpumi, kurus ir labi paturēt pie sevis, ja, piemēram, tiek gatavots kāds pārsteigums mammai vai draugam. Labos noslēpumus no sliktajiem var viegli atšķirt, jo par labajiem, kad tie atklājas, visiem būs prieks. Savukārt par lietām, kas rada nepatīkamas sajūtas, satraukumu vai sāpes, noteikti nedrīkst klusēt. Šajā gadījumā ir svarīgi, lai bērnam būtu kāds drošais cilvēks, ar kuru vienmēr var izrunāties. Agnese Sladzevska skaidro, ka šajā kontekstā ir ļoti nozīmīgi bērnam palīdzēt ieklausīties arī savā iekšējā balsī jeb signalizācijā: «Mums ķermenī ir iestrādāti dažādi mehānismi, kas liek par sevi manīt, ja attiecības neveidojas drošas. Gluži kā signalizācija mašīnai. Svarīgi ir palīdzēt bērnam apzināties sajūtas, kas varētu liecināt, ka ar šo situāciju kaut kas nav kārtībā. Tā var būt kņudēšana vēderā, sirds dauzīšanās, ceļu trīcēšana, slikta dūša vai jebkas cits. Svarīgi, ka bērns to atpazīst un par to runā ar vecākiem.»
Ja bērns ir atnācis pie vecākiem ar saviem pārdzīvojumiem vai bailēm, pieaugušo uzdevums ir būt klātesošam, iejūtīgam un savaldīgam: «Bērniem var būt bail stāstīt par notikušo, ja viņi ir redzējuši, ka mamma vai tētis sadusmojas. Pieaugušajam vajag uzklausīt un emocionāli saslēgties ar bērnu, ne uzreiz skriet risināt situāciju. Tā ir mūsu klasiskā pieaugušo reakcija: Kurš tev iesita? Saki man! Un doties risināt situāciju bērna vietā. Ļoti bieži bērnam tas nav vajadzīgs, jo varbūt tas bija draugs, ar kuru nesadalīja mantu. Jā, bija sāpīgi, bet bērnam svarīgākais ir tas, ka vecāks uzklausa un samīļo. Un pēc brīža bērns var piecelties un aiziet atpakaļ rotaļāties, it kā nekas nebūtu noticis.»
Iegaumēt pāris noteikumus
Tomēr pāris ieteikumus gan ir vērts ņemt vērā, lai izvairītos no pārpratumiem vai potenciāli bīstamām situācijām. Pirmais pamatlikums: Vispirms pasaki un tad ej! Agnese Sladzevska skaidro: «Vecākiem, piemēram, pirms došanās prom no bērna vajadzētu pateikt, ka viņi tagad ies prom, bet mazais paliks ar auklīti. Tas ar laiku kļūs par ieradumu, ļaujot izvairīties no situācijām, kad bērns ir izgājis ārā paspēlēties un bez vecāku ziņas aizgājis paciemoties pie draugiem. Ar bērnu ik pa laikam var izspēlēt dažādas situācijas, piemēram, prasot, kā viņš rīkosies, ja kaimiņš, dodoties uz veikalu, pasauks līdzi, lai nopirktu saldējumu.»
Otrais pamatlikums: Ja tev briesmas draud, ej prom un sauc palīgā! Agnese Sladzevska skaidro, ka situācijās, kurās bērns jūtas slikti, viņš var doties prom un izstāstīt pieaugušajiem. Vecākiem vajag palīdzēt bērnam iemācīties izvērtēt, kuras ir tās situācijas, kuras viņam jāspēj atrisināt pašam, bet kurās vienmēr ir jāsauc palīgā. Bet tas ir iespējams, vien regulāri darbojoties ar bērnu un sarunājoties.
Eksperimentiem – nē!
Pēdējā laikā lielu popularitāti ir ieguvuši dažādi video, kuros tiek eksperimentēts ar bērnu rīcību, ja tos uzrunā un aicina doties līdzi svešinieki, kamēr vecāki kamerā vēro sava bērna rīcību. Agnese Sladzevska ir kategoriski pret šādu eksperimentu veikšanu ar bērniem: «Mēs redzam, ka šajos eksperimentos prevalē pieaugušo intereses, lai apmierinātu savu ziņkāri. Savukārt bērns iegūst traumatisku pieredzi, jo īpaši tāpēc, ka viņš tiek apzināti ielikts ļoti satraucošā situācijā, ar kuru citkārt viņam varbūt nekad nebūtu jāsaskaras. Esot emocionāli tuvās attiecībās ar bērnu, mēs, visticamāk, zināsim, kā mūsu bērns rīkosies. Bērnu temperamenti ir dažādi, un ir tādi, kuri ir gatavi iet līdzi un runāties ar visiem pēc kārtas. Zinot, ka mans bērns tāds ir, man kā vecākam ir jāiegulda vairāk darba. Turklāt otrs risks no šādiem eksperimentiem ir bērna nostādīšana Vilks, vilks! situācijā. Piemēram, pēc tam realitātē saskaroties ar šādām briesmām, bērns domās, ka mamma atkal uzrīkojusi teātri un mierīgi ies līdzi un gaidīs, kad mamma lēks ārā no krūmiem. Bet mamma nelec… Ja ļoti gribas lomu spēles, tad var izspēlēt elementāras situācijas ar kādiem tuviniekiem. Turklāt nav jau arī garantija, ka, piemēram, vienreiz neaizejot līdzi, citā situācijā bērns nerīkosies citādi, it īpaši, ja viņu aicinās iet līdzi kāds pazīstams cilvēks. Kā jau iepriekš minēju, svešinieki nav lielākais bieds bērnam!»
Rūpējoties par bērnu drošību, lielākais darbs vecākiem veicams pašiem ar sevi un attiecībās ar bērniem. «Mums, pieaugušajiem, ir jāveido tilts pie bērniem, ne otrādi. Bērns mācīsies no mums un mūsu savstarpējām attiecībām. Tas, protams, negarantēs, ka viņš būs pasargāts no visām situācijām, jo pasaule pēkšņi nekļūs ideāla. Bet mēs būsim devuši nozīmīgu ieguldījumu, nostiprinot bērna sociāli emocionālās prasmes, ļaujot viņam gatavākam un drošākam doties pasaules izzināšanā,» uzsver speciāliste.
Ņem vērā!
Padomus par bērna drošību attiecībās ar citiem cilvēkiem meklē dzimba.lv un centrsdardedze.lv!
Citāti
Bērnam ir jāpalīdz spēt saskatīt drošību vai nedrošību attiecībās ar jebkuru cilvēku, tāpēc sarunām par drošību jābūt iespējami visaptverošām.
Vecākiem vajag palīdzēt bērnam iemācīties izvērtēt, kuras ir tās situācijas, kad vienmēr ir jāsauc palīgā.
