Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
«Mūsdienās vīrieši par tētiem attīstās vēlāk un lēnāk nekā sievietes par mammām. Daudzi vēl 30 gados nav gatavi būt tēti, un tas nav nekas īpašs, jo labvēlīgos apstākļos vīrietis agri vai vēlu līdz tam nonāk. Arī vīrietim ir tēta instinkts, bet tas jāattīsta un jāveicina, un lielā mērā to var paveikt sieviete. Būtiskākais, lai abi piedalās ģimenes dzīvē, abi aprūpē bērnu un abi jūtas vērtīgi, svarīgi, līdzdalīgi un līdzvērtīgi. Jo bērnam jau kopš dzimšanas svarīgi būt kopā ne tikai ar mammu, bet arī tēti – būt viņa rokās, dzirdēt tēta balsi, redzēt viņa skatienu,» uzsver Andris Veselovskis.
Arī tētis var būt kā mamma
Ierasts, ka pirmajos dzīves mēnešos ar bērnu mājās vairāk ir mamma, bet tētis strādā. Mūsdienās ģimenes dzīve un attiecību modeļi ir tik dažādi, ka ir mazliet vecmodīgi par vīrieša galveno nodarbi pēc mazuļa piedzimšanas joprojām uzskatīt rūpes par materiālo labklājību un vispārējo drošību. Var gadīties, ka sievietei ir labāk atalgots darbs un viņa turpina strādāt, bet vīrietis paliek mājās kopā ar bērnu. Tas nav nekas ārkārtējs vai vīrieša necienīgs, galvenais, lai pāris var saspēlēties un sadarboties un abi jūtas līdzvērtīgi.
Diemžēl vienmēr tā nenotiek, un nereti pēc bērna piedzimšanas vīrietis jūtas sievietes atstumts, jo uzskata: viņa tagad vairāk mīl bērnu!
Vīrieti nereti nomāc domas, ka viņš nemāk tikt galā ar mazuli, nespēj būt tādā kā mammas lomā. Daļa vīriešu baidās būt sievišķīgi un maigi, ko netieši pieprasa būšana kopā ar zīdainīti, sevišķi, ja ņem vērā tradicionālo dzimumu lomu sadalījumu. Taču tā nav! Kā uzsver psihoterapeits, vīrietis spēj būt maigs un jūtīgs, vienlaikus arī stiprs un vīrišķīgs. Potenciāls just bērnu piemīt abiem dzimumiem.
Arī mazulim tas ir ļoti svarīgi, jo tētis ar savu tikai viņam raksturīgo izturēšanos sniedz citādu pieredzi, līdz ar to bērna attīstībai paverot vairāk iespēju. Ja vīrietis vairāk laika pavada ar mazo, tas ļauj arī sievietei neiestrēgt mammas lomā un neieciklēties vienīgi uz bērnu.
Bieži vien tā ir problēma, ka sieviete kļūst tikai mamma, bet vīrietis – tikai apgādnieks, bet tas nav labi ne vienam, ne otram. Arī mammai svarīgi būt vienkārši sievietei, kas savu reizi iziet satikties ar draudzenēm, un tieši tas ir vīrieša uzdevums – palīdzēt sievietei atrauties no bērna un atpūsties, lai viņai ir spēks būt ne vien mammai, bet arī sievai. Tad gandarījums būs arī vīrietim, jo viņš jutīsies gan kā varošs vīrs, gan kā varošs tēvs.
Pirmatnējais spēks
Nav vienas atbildes, kā vīrietī atmostas emocijas un mīlestība pret bērnu – katram tas notiek atšķirīgi. Andris Veselovskis skaidro: gan sievietēs, gan vīriešos ir sievišķā un vīrišķā daļa, un tā ļauj piedzīvot plašu izjūtu gammu: «Kad man dzima dēls, es domāju: kā viņu, tik mazu, noturēšu? Taču, kad viņš piedzima, manī pēkšņi pamodās kāda ģenētiska, bioloģiska izjūta, ka vispār nav iespējams viņu nenoturēt. Tā ir iekšēja jušana, zināšana, pirmatnējais spēks, kas apliecina: es, tētis, tikšu galā! Un vīrieši tiek galā!
Jā, daļa vīriešu jūtas bezpalīdzīgi ar mazu bērniņu, apjūk. Un tā var notikt, sevišķi, ja vīrietim bērnībā līdzās nav bijis tēva, – tad šim mūsdienu tētim viss jāsāk no nulles un pašam jāmeklē veidi, kā būt par tēti.
Protams, labo sajūtu var apdraudēt vai ietekmēt grūtības darbā, nogurums, iekšējas sāpes, kas uzpeld līdz ar bērna piedzimšanu. Taču tas, ka vīrietis jūtas apjucis, nav nekas slikts – tas ir labs sākums, lai iekšējais un radošais izpaustos uz āru un vīrietis atrastu savu veidu, kā saprasties ar bērnu. Vīrietim jādod laiks, nevis jāgaida, ka viņš uzreiz varēs visu. Sievietei jāuzticas vīrietim, ka viņš varēs un tiks galā. Sievietes ticība vīrieša spējām viņam tiešām daudz dod un otrādi: ja vīrietis jūt sievietes bažas, arī viņš sabīstas un saspringst. Un, ja vēl viņam aizrāda: «Neņem mazo tā, neturi viņu tā!» – vīrietis izvēlas atkāpšanās ceļu, un tad sieviete sūdzas, ka vīrietis viņai nepalīdz aprūpēt mazuli.»
Bērns ir gan prieks, gan grūtības
Tapšanu par tēti lielā mērā ietekmē arī sabiedrībā esošie stereotipi. Bieži vien bērna piedzimšana tiek pasniegta kā pastaiga pa saules pielijušu pļavu, kurā smaidīgi vecāki ved ratiņos tikpat smaidīgu mazuli, taču neparāda otru pusi, kad bērns raud, naktīs neguļ, pieaugušie aizmirst viens otram izrādīt uzmanību. Tāpēc Andris Veselovskis uzskata, ka jārunā arī par grūto pieredzi, jo arī tā ir ļoti svarīga dzīves daļa, ko nevar ignorēt un no kā nevar aizbēgt.
Tēva lomu var uztvert kā izaicinošu, bet vienlaikus radošu un attīstošu procesu.
«Jau gaidot mazuli, vajadzētu zināt, ka līdz ar viņa piedzimšanu būs gan liels prieks, gan arī lielas grūtības un darbs. Vecākiem jāgatavojas, ka būs gan labas, gan sliktas emocijas, taču tās var pārdzīvot un izdzīvot, pārvarēt un tādējādi izaugt. Iespējams, kādu dienu mocīs doma, kam mums to bērnu vajadzēja, taču tas ir pārejoši. Krīzes brīži vienkārši jāiztur, neko nepārmetot ne sievai, ne vīram, bet meklējot risinājumu. Kāds tas ir? Katru dienu domāt, kā varu būt tētis, kurš iztur arī tad, ja kaut kas nepatīk, ja bērnam vai sievai kaut kas nepatīk. Katru dienu atrast pozitīvu izeju no sarežģītām situācijām ar humoru, jokiem, darbošanos. Pieņemot, ka bērna audzināšana ir grūts, bet arī svarīgs, radošs un interesants darbs, līdzīgi kā grūts treniņš sporta zālē.
Svarīgi atcerēties, ka visas grūtības var pārvarēt, galvenais, lai abi pārī neuzsāk karu, jo tajā neviens nevar būt uzvarētājs,» uzskata psihoterapeits.
Vai vīrietis pēc bērna piedzimšanas mainīsies?
Tas, kā bērna piedzimšana maina sievieti un viņas dzīvi, parasti ir redzams. Vai bērna piedzimšana spēj mainīt arī vīrieša dzīvi? Vai cilvēks, kurš iepriekš lielākoties tikai domājis par sevi, savu darbu un hobijiem, varbūt bija bezrūpīgāks un bohēmiskāks, līdz ar bērna piedzimšanu pēkšņi mainīs savus ieradumus? Andris Veselovskis uzskata: kā jebkura krīze, jebkurš liels notikums, arī bērna piedzimšana var stimulēt gan pozitīvu, gan negatīvu attīstību kā vīrietim, tā sievietei.
«Pozitīvā attīstība būtu, ja vīrietis no bērna dzimšanas gūtu labas sajūtas, pakāpeniski kļūtu par labu tēti un vīru. Ja vīrietis nevis aizsēžas darbā, bet vakarā steidzas uz mājām un pavada laiku ar ģimeni. Bērna piedzimšana var būt arī stimuls vairāk pelnīt, vairāk gādāt par ģimeni, bet darīt to radoši, nevis pazūdot darbā. Sliktā attīstība ir tad, ja bērna piedzimšana rada spriedzi, ka neesmu labs tēvs, sieva arī ne tāda, mani nemīl un seksu negrib – labāk ilgi strādāju vai pavadu vakaru ārpus mājām. Tā ir nevis trenēšanās kļūt stipram, bet bēgšana un problēmu nerisināšana. Tas nozīmē, ka vīrietis nejūtas labs, netiek galā ar situāciju, un, ja viņš to arī noliedz, iekšēji viņu tik un tā moka un dedzina tas, ka atstāj bērnu, ka netiek galā.
Virspusēji tas var izpausties kā vainas meklēšana sievā vai bērnā. Iepriekš gan nevar paredzēt, kurā virzienā notiks vīrieša attīstība, jo var būt gan tā, gan tā. Taču par to ir jārunā, lai vīrieši un sievietes būtu gatavi jebkādam scenārijam,» uzsver psihoterapeits.
Būt labam tētim – tas ir treniņa jautājums
Protams, būt par tēti – vīrietim tas ir kaut kas jauns, sevišķi, ja piedzimis pirmais bērns. Taču nav cita veida, kā kļūt par labu tēti, vien meklēt radošu veidu, kā pārim būt kopā ar mazo un vienam ar otru. Andris Veselovskis: «Vispirms svarīgi, lai sieviete un vīrietis meklē kopābūšanu un sadarbību, lai neviens nejūtas atstumts.Tālākais jau ir treniņa jautājums: ģenētiski noteikts, ka arī vīrietis var tikt galā ar mazuli, un, ja arī kādā brīdī nejūtas gatavs, viņš var attīstīties par labu tēti.
Mammas un tēta attiecības jākopj vispirms, tad arī mazulis jutīsies labi.
Jātrenējas katru dienu, varbūt šodien nesanāk un nesanāk vēl kādu laiku, bet jāmēģina atkal un atkal. Ja vīrietis baidās ņemt mazo rokās, jūtas nedrošs, tad jāiedrošina un jātic, ka vīrietis visu izdarīs vislabākajā kārtā. Daļa vīriešu nezina, kā būt ar bērnu, bet to var apgūt tikai praksē, rīkojoties un ļaujot sev mēģināt. Ja ar pirmo reizi nesanāk – nekas, meklē citu veidu! Ja patīk sportot, to var darīt kopā ar mazo, piemēram, skraidīt pa pagalmu ar bērnu uz pleciem – tētim būs sports un mazais arī priecīgs.»
