Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā runāt ar bērnu par karu…
Notikumi Ukrainā ir radījuši lielu spriedzi, un, lai gan savā ziņā jau esam pieraduši, ka tepat netālu no mums notiek karš, faktu, ka tas turpinās, nevar ignorēt. Protams, arī bērni redz un dzird, par ko tiek stāstīts ziņu pārraidēs, dzird, ko runā vecāki. Psihoterapeite Līga Bernāte ir pārliecināta, ka ir gandrīz neiespējami izolēt bērnu no informācijas par notikumiem Ukrainā: «Protams, vecākiem vajadzētu sekot līdzi, ko un kā viņi runā par karu Ukrainā, kas ir tas, ko bērns redz TV ekrānā. Ja bērns emocionāli ir pietiekami stabils un viņa klātbūtnē vecāki no rīta līdz vakaram neklausās ziņas un paši neiekrīt intensīvās emocijās, bet bērnam pastāsta par notiekošo viņam saprotamā valodā, šai informācijai nevajadzētu būt nekam ļoti traumējošam. Vienlaikus jāpievērš uzmanība, kādus jautājumus bērns uzdod, kas viņu interesē. Pieļauju, četru piecu gadu vecumā bērni pārsvarā pievērsīsies faktam, ka Ukrainā šauj, nevis kādām politiskām niansēm, kuras viņi nemaz neizprot. Piemēram, puikas, kuriem šajā vecumā patīk spēlēt kariņos un šaudīties (vienalga, mēs pērkam rotaļu ieročus vai ne), TV ziņās ieraugot tankus vai lielgabalus, visdrīzāk tam pievērsīs pastiprinātu uzmanību. Tad arī varam pastāstīt, kas un kā notiek kara laikā.»
Atšķirībā no pieaugušajiem, kuriem ir iespēja iegūt informāciju no dažādiem avotiem un tā mazināt satraukumu, bērniem vienīgais avots, uz kuru viņi droši var paļauties, ir vecāki.
Ja bērnu pilnībā izolē no negatīvās informācijas (Mēs ģimenē par karu nerunājam!), bet vecāki tajā pašā laikā ir satraukušies, bērni, nespēdami aptvert kara nozīmi un mērogus, izjūt vecāku stresu un iespējamo apdraudējumu savai drošībai. «Ja karu padara par tabu tēmu un noslēpumu, par kuru nedrīkst runāt, bērns jūt trauksmi, kas var izpausties visdažādākajos veidos atkarībā no bērna temperamenta, piemēram, ja ir kādas somatiskas problēmas, bērns var kļūt agresīvs, arī nobijies un nomākts.
Citi lasa
Savukārt, ja bērns zina, ka var mierīgi parunāties ar vecākiem, neiekrītot histērijā, noliegumā vai dusmās, – tiklīdz bērnam būs sajūta, ka viņam vajag aprunāties, viņš arī uzdos savus jautājumus. Vecākiem ir jāņem vērā konkrētā situācija, lietas, procesi, kas notiek apkārt, bet, protams, ir jābūt mēra izjūtai un jāsaprot, cik detalizētai informācijai bērns ir gatavs. Piemēram, bērnam var paskaidrot, ka mēs izkaram pie mājas Ukrainas karogu vai stādām puķes Ukrainas karoga krāsā tādēļ, ka atbalstām ukraiņu tautu, jo viņu zemē tagad notiek karš. Ja nesam kādu ziedojumu, varam pastāstīt, ka palīdzam tiem, kam šobrīd klājas grūti. Ar vienu vai divu teikumu paskaidrojumu mazam bērnam pietiks. Protams, ja viņam rodas vēl kādi jautājumi, uz tiem vecākam ir jāatbild,» skaidro psihoterapeite.
Tas palīdzēs!
- Ieklausies, ko bērns runā. Vari pavaicāt, ko viņš ir dzirdējis par to, kas notiek pasaulē. Ko ir sapratis no televizorā redzētā vai vecāku sarunām? Par ko runā bērni dārziņā vai skolā?
- Dod īsas, konkrētas atbildes, bet neieslīgsti skaidrojumos. Bērns šajā vecumā tikai vēlas saņemt drošību, nevis izprast politiskās detaļas.
- Izvairies no emocionāli pielādētiem izteikumiem (piemēram, nekad neredzētas šausmas) – tas bērnu var tikai nevajadzīgi iebiedēt.
- Veido atbildes pēc principa: īss skaidrojums + drošības apliecinājums. Piemēram, Ukrainā tagad notiek karš, bet mēs šobrīd esam drošībā, vai – daudzi cilvēki tagad runā par karu, bet šobrīd tu esi drošībā.
- Sniedz tikai tik daudz informācijas, cik bērnam nepieciešams, lai viņš saņemtu vajadzīgo drošības sajūtu. Ja bērns vairs nav ieinteresēts sarunā vai neuzdod vairāk jautājumu, viņš šobrīd ir saņēmis pietiekamu informācijas apjomu.
- Sagatavo bērnu tam, kā rīkosieties krīzes situācijā. Mēģini to darīt rotaļīgi, lai lieki nebiedētu. Piemēram, vari uzņemt laiku, cik ātri jums visiem kopā izdodas saģērbties un iziet no mājas.
Kā runāt ar bērnu par nāvi
Saistībā ar karu Ukrainā ziņās dzirdam arī informāciju par nogalinātajiem civiliedzīvotājiem, ievainotajiem un mirušajiem bērniem. Līga Bernāte skaidro, ka nāves tēma kā tāda pirmsskolas vecumā bērniem vienmēr ir bijusi saistoša un aktuāla. «Mēs, pieaugušie, apzināmies kara sekas, nāves sekas, un mūsos tas rada trauksmi. Bērni ir gatavi runāt par nomiršanu, pētīt, domāt par šo jautājumu, jo to uztver daudz vieglāk un citādi nekā mēs. Nāve ir neatņemama dzīves daļa, par kuru agrāk vai vēlāk bērns pats sāks interesēties. Bet, runājot ar bērnu par karu Ukrainā, kad stāstām, ka karš un šaušana ir slikti, mazam bērnam var rasties jautājums – kāpēc? Ja bērns saprot, ka tādēļ mirst cilvēki, tiek sagrautas mājas un cilvēku dzīves… karš iegūst pavisam citu jēgu. Lai gan mēs pārdzīvojam par to, ka Ukrainā mirst cilvēki, mums vienlaikus jārada bērnam drošības sajūta, ka pie mums Latvijā nekas tāds nenotiks, ka pie mums tagad ir droši.»
Vai bērnam tuvāk skaidrot, kas notiek ar cilvēku pēc nāves? Atkarībā no ģimenes uzskatiem un reliģiskās pārliecības var runāt ar bērnu par šiem jautājumiem, bet svarīgi, lai vecāki šajā sarunā būtu godīgi.
«Jā, mums ir grūti pieņemt, ka mēs visi esam mirstīgi un nāve ir mūsu dzīves sastāvdaļa, tā ir vienīgā lieta, ko zinām, kas ar mums notiks… Kad cilvēks ir nomiris, mēs esam bēdīgi, bet dzīve turpinās, mēs pieminam mirušo, varam aiziet uz kapiem un nolikt puķītes… Bērnam ir jāļauj izteikties par nāvi, jāiesaistās ar viņu sarunā, jāņem līdzi uz kapiem un jāļauj to piedzīvot. Tas palīdz bērnam saprast sēras un iziet cauri normālam dzīves ciklam, kurā kāds, ko mēs ļoti mīlējām, bija, bet diemžēl viņa vairs nav. Tas palīdzēs bērnam saprast un pieņemt pasauli, kurā nāve ir dzīves sastāvdaļa. Ja bērns jautā, vai mirst tikai veci cilvēki vai tomēr arī bērni, godīgi varam atbildēt – ļoti reti gadās, ka nomirst arī bērni. Nevajag melot un teikt, ka tā nav.»
Nāves un dzīvības tēmā var iedziļināties arī ar grāmatu palīdzību, kuras ar bērnu var izlasīt un pārrunāt.
Grāmatā Es esmu Nāve vizuāli izteiksmīgi, poētiski sastopam nāvi laipnas, atsaucīgas būtnes veidolā. Viņas misija ir rūpēties par ikvienu, kam drīzumā jāmirst, – gan sīkiem kukaiņiem, gan milzīgu ziloni, gan cilvēkbērniem, gan sirmgalvjiem. Bez nāves pasaule nevarētu pastāvēt, jo nebūtu vietas jaunai dzīvībai, nāve ir neatņemama dzīves daļa. Šajā sērijā ir iznākusi arī grāmata Es esmu Dzīve.
10,95 eiro, gramatnicaglobuss.lv
Pavisam nesen latviešu valodā izdota ukraiņu autoru Romanas Romanišinas un Andrija Lesiva bilžu grāmata bērniem Karš, kurš pārvērta Rondo, kas tapusi neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Krievija okupēja Krimas pussalu un sākās karš Austrumukrainā. Skaistajā dziedošo puķu pilsētā Rondo valda gaisma un krāsas, bet karš atnes iznīcību un tumsu. Trīs draugi – mazais spīdeklītis Danko, balonu sunītis Fabians un papīra putns Zvaigzne – atklāj efektīvu aizsardzību pret kara tumsu: gaismas spēku. Ar visu Rondo iedzīvotāju palīdzību viņi uzbūvē gaismas mašīnu, kas izkliedē tumsu un aptur karu. Grāmatas mākslas tēlos atspoguļots gan kara absolūtais ļaunums, gan humānas vērtības. Šī grāmata ir veltījums mieram. 15,75 eiro, lielsmazs.lv
Kā runāt ar bērnu par slimībām
Tāpat kā bērni uzdod jautājumus par miršanu un nāvi, viņus var uztraukt arī dažādas slimības. Šis jautājums īpaši aktuāls bija kovida pandēmijas laikā, kad daudziem bija liela trauksme un bailes, ka slimības komplikāciju dēļ var nomirt. «Jā, var būt trauksme un pat panikas lēkmes par to, ka var saslimt un nomirt. Bet, ja nāve ģimenē nav tabu tēma, visticamāk, vecāki būs gatavi runāt arī par dažādām slimībām. Ja mēs baidāmies, ka varam saslimt, uzsvars būtu jāliek uz to, ka daudzas slimības var izārstēt. Tas palīdz normalizēt situāciju. Arī dažādas slimības ir dzīves sastāvdaļa.
Bērnam var pastāstīt, ka pasaulē ir dažādas ļoti nejaukas un bīstamas slimības, ar kurām var saslimt arī bērni, bet tad ir jādodas uz slimnīcu, kur liela daļa izārstējas.
Jā, ir daži bērni, kas diemžēl nomirst. Viņu vecāki bēdājas, bet tu esi vesels, mēs visi esam veseli, un, visticamāk, ar mums nekas tāds nenotiks. Tā mēs bērnam iedodam nepieciešamo drošības sajūtu. Vēl var pastāstīt – lai izvairītos no saslimšanas, svarīgi dzīvot veselīgi, būt fiziski aktīviem, veselīgi ēst, lietot vitamīnus, saņemt vakcīnas… Ja stiprināsim savu imūnsistēmu, tad paliksim veseli. Nevajadzētu izvairīties no sarunas, jo neziņas un pieredzes trūkuma dēļ bērni visu var iztēloties daudz sliktāk, nekā ir patiesībā. Esi līdzās, runā, skaidro un nomierini!» iesaka speciāliste.
Kā runāt ar bērnu par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām
Ja sabiedriskā vietā ieraugām cilvēku ar fiziskās attīstības un funkcionālajiem traucējumiem, bērnam ir dabiska tieksme skatīties uz cilvēku, kurš ir atšķirīgs, jo mazais īsti nesaprot, kā uz to reaģēt. «Bērniem vienkāršā, viņiem saprotamā valodā jāpastāsta, kas cilvēkam kait, kādēļ viņš, piemēram, pārvietojas ratiņkrēslā vai izskatās atšķirīgi. Ja bērnam sniegs atbildi, visticamāk, viņam ar to pietiks. Jā, varbūt viņš vēl papētīs, paskatīsies… Bet tas ir tāpat, kā mazs bērns pēta krāsainu taureni, kuru pēkšņi ieraudzījis uz ielas. Tas nav aiz ļaunuma vai riebuma, tā ir bērna dabiskā ziņkāre,» skaidro Līga Bernāte, uzsverot: «Ja redzam īpašo bērniņu, varam pastāstīt, ka, visticamāk, viņš tāds ir piedzimis, viņš nevar pastaigāt, parunāt, izdarīt kaut kādas lietas… Kāpēc tā noticis – īsti nav zināms, reizēm ir tādas slimības. Protams, tas ir jāizskaidro atbilstoši bērna vecumam. Bērni šādu informāciju parasti pieņem ļoti mierīgi, saprotot, ka ir arī šādi īpašie bērniņi. Viņi ne ar ko nav sliktāki, ka nevarētu uz viņiem skatīties… Ja bērns turpina ļoti, ļoti skatīties, var pastāstīt, ka īpašais bērns tādēļ var justies neērti, var satraukties, viņa mammai vai tētim tas var būt nepatīkami. Ja ir ļoti noslēgts, nobijies, varbūt dusmīgs vecāks, labāk bērnu šajā brīdī nokušināt, sakot, ka par to varēsim parunāt vēlāk.»
Mazi bērni pirmsskolas vecumā mācās, atdarinot savus vecākus, viņi uzsūc vecāku uzskatus un dzīves principus.
Kad nonāksim kādā konkrētā situācijā, tad arī varam parunāt par šīm ne tik vieglajām tēmām. Mazam bērnam aktuāls ir tas, kas ir acu priekšā, tas, ko viņš redz un piedzīvo. Ja vecāki būs atvērti sarunai, bērns dabiski pats uzdos jautājumus. «Var ieviest arī īpašu ģimenes rituālu, vakarā pirms miedziņa pārrunājot dienas notikumus, tad bērns ir atslābis un arī vecāks ir īstā kontaktā. Šādas sarunas pat var ieplānot, ātrāk dodoties uz gultiņu,» iesaka psihoterapeite Līga Bernāte.
