No vienas puses, vīrietim pašam būtu jātiek galā vismaz ar savu bērnu. Tu vari vien būt līdzās. No otras puses, mūsdienās ikdienas darbi un bērna aprūpe ģimenēs parasti tiek dalīti. Tad kāpēc lai tagad būtu citādi? Varbūt vīrietis var mainīt autiņbiksītes abiem, bet tu abiem gatavo putru?
Ap trīs gadu vecumu katrs bērns cīnās par savu varu. Viņš to dara arī tēta mājās, piemēram, izlaistot uz grīdas ēdienu, kliedzot. Kā tev rīkoties? Ja ierasts, ka parasti tu slauki grīdu, tad izdari to; ja to dara vīrietis – lai paveic viņš. Ja jūti, ka esi tiešām dusmīga, dod ziņu vīrietim: «Tiec ar to galā, citādi es sastrādāšu muļķības.» Tikai nepieļauj lielāko kļūdu un nesaki: «Re, kāds tavs bērns! Skat, ko tavējais dara! Savāc viņu!»
Ja tavam vīrietim ir bērns, kurš drīz ies skolā vai jau sācis skolas gaitas, viņam izveidojies raksturs un uzskati.
Tev, iespējams, jāpieņem bērna neapmierinātība un dusmas par vecāku šķiršanos. Bērnam patiešām ir visas tiesības dusmoties. Tev nav jādara nekas īpašs, vien jāļauj viņam izdusmoties. Kaut arī tas ilgst gadiem. Un tas nav viegli.
Piecu, septiņu gadu vecumā bērns jau ir tik liels, ka uz kādu tavu aicinājumu vai aizrādījumu var mierīgi pateikt: «Tu neesi mana mamma!» Kā rīkoties tev, atkarīgs no situācijas un tā, cik tava prasība ir adekvāta. Ja bērns viesojas tēva mājās un pie jums pieņemts pēc ēšanas visiem netīros traukus ielikt izlietnē, tad tā ir adekvāta prasība. Tu vari bērnam teikt: «Tev ir taisnība, es neesmu tava mamma, bet šajā mājā kārtība ir tāda… pie mums tā dara un tev tas jāņem vērā.»
Ja jūti, ka esi tiešām dusmīga, dod ziņu vīrietim: «Tiec ar to galā, citādi es sastrādāšu muļķības.» Tikai nepieļauj lielāko kļūdu un nesaki: «Re, kāds tavs bērns! Skat, ko tavējais dara! Savāc viņu!»