Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kura māmiņa gan spēj šo ziņu uzņemt bez satraukuma!
Diemžēl bērniem narkoze jeb anestēzija vajadzīga biežāk nekā pieaugušajiem. Ne tikai operāciju, bet arī dažādu izmeklēšanu laikā. Pat tad, ja izmeklēšana nav ne sāpīga, ne nepatīkama. Piemēram, ja tiek veikta datortomogrāfija, magnētiskā rezonanse vai scintigrāfija, vienīgais nosacījums ir mierīgi pagulēt vai pasēdēt dažas minūtes. Bet mazie to nespēj. Lai gan pat daži trīsgadnieki spēj ne tikai mammai apsolīt, ka īso brītiņu būs rāmi un nekustīgi, bet arī solījumu pildīt, tomēr vairākums pirmsskolas vecuma bērnu to patiešām nespēj. Ja bērns izmeklējuma laikā izkustas, rezultāti vairs nav derīgi, un viss jāsāk no sākuma. Vēl lielāka iespēja, ka izmeklējums neizdosies, ja tas ir nepatīkams. Piemēram, endoskopija. Taču arī to citi pirmsskolas vecuma bērni spēj paciest bez narkozes, citi nespēj. Gadās, ka endoskopija vajadzīga atkārtoti, bet iepriekšējā reizē nepatīkamas sajūtas pēc tās bijušas tieši narkozes dēļ. Tad mēģina bez narkozes.
«Mazā» un «lielā» narkoze
Narkoze ilgā un sarežģītā operācijā atšķiras no tās, ko izmanto nesāpīgos izmeklējumos. Atšķiras izmantotās zāles un efekts, ko tās rada. Narkozei izmanto vairākas zāļu grupas: zāles ar miega efektu + pretsāpju līdzekļus + medikamentus muskuļu atslābināšanai. Ja sāpes nav gaidāmas un bērnam jābūt mierīgam 3–5 minūtes (datortomogrāfijā) vai 15–20 minūtes (magnētiskajā rezonansē, scintigrāfijā), pietiek tikai ar miegazālēm, ko vai nu ievada vēnā, vai dod ieelpot. Piecus sešus gadus vecam bērnam var piedāvāt iespēju izvēlēties, vai viņš labāk grib «šprici» vai paelpot. Trīsgadīgam nav īpašas jēgas piedāvāt izvēlēties, jo viņš vēl īsti nesapratīs, par ko ir runa.
Vairākumam bērnu, protams, negribas injekciju. Bet ir arī otrādi – dažkārt tiem, kas kādreiz narkozes vielas ieelpojuši, nepatīk, ka uz sejas liek masku, caur ko jāelpo, nepatīk arī nepazīstamā gāzes smarža. Viņi labāk izvēlas «šprici».
Savukārt operācijās vajag, lai bērns ne tikai aizmigtu. Nepieciešams, lai viņam gan operācijas laikā, gan pēc tam nesāpētu. Sāpju mazināšanai lieto gan labi zināmos pretsāpju līdzekļus paracetamolu, diklofenaku, gan narkotiskos fentanilu, remilfentanilu. Anesteziologs tos izvēlas atkarībā no operācijas smaguma un ilguma.
Reizēm nepieciešama arī muskulatūras atslābināšana un mākslīga elpināšana pa speciālu elpošanas ceļos ievietotu caurulīti.
Arī bērniem izmanto epidurālo (spinālo) atsāpināšanu. Piemēram, plašām vēdera dobuma, uroloģiskām operācijām, smagām kāju traumām vai ortopēdiskām operācijām. Bērnam nav tik svarīgi kā, piemēram, sievietei dzemdībās, lai «galva paliktu pie pilnas apziņas», turklāt dūrienu mugurā ne katrs ir ar mieru paciest, tāpēc to izdara, kad bērns aizmidzis maskas narkozē. Svarīgāk, lai anestēzijas katetru var atstāt mugurā un caur to vairākas dienas ievadīt pretsāpju zāles, kas atbrīvo no sāpēm un ļauj bērnam labi justies.
Gatavojoties narkozei
Uz plānveida operāciju bērns ar vecākiem slimnīcā parasti ierodas iepriekšējā dienā. Parasti vakarā pirms operācijas ar viņiem aprunājas anesteziologs. Viņu interesē, vai bērnam kādreiz bijusi narkoze, kā viņš pēc tās juties, vai ir kādas sirds, plaušu slimības, vai viņš regulāri lieto zāles u.c. Ir svarīgi, lai vecāki pastāstītu pat par deguna pilieniem. Ja jau jālieto deguna pilieni, tad ir iesnas. Ja ir iesnas, varētu būt elpošanas grūtības. Puņķītis var ietecēt, kur nevajag, un izraisīt komplikācijas. Plānotai operācijai iesnas ir pietiekams iemesls, lai to pārceltu. Nebūtu prātīgi operāciju veikt, ja ir bakteriāla vai vīrusu infekcija. Ja operācija bijusi ilgi jāgaida, gaidīšana nav jāsāk no sākuma. Bet, ja bērns bieži slimo ar elpceļu iekaisumiem, tas nozīmē, ka bērnam ir pazemināta imunitāte, un ārstiem ar to jārēķinās.
Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pirms narkozes vecākiem rakstveidā jāatbild uz vairākiem desmitiem anketas jautājumu. Arī par to, vai bērns par operāciju ir informēts, vai viņš no tās baidās, par ko vecāki nevēlas runāt bērna klātbūtnē.
Cik daudz par gaidāmo izmeklēšanu vai operāciju bērnam stāstīt, protams, ir vecāku ziņā. Mediķi viņu izvēli respektē. Tomēr, pirms izvēlēties no bērna slēpt, ko viņam darīs, der labi padomāt. Ir pieredzēts, ka pat trīsgadīgs mazulis pēc operācijas ļoti apvainojas un visu dienu nerunā ar mammu, jo: «Tu man meloji, tu man nestāstīji patiesību!» Viņam stāstīts, ka dakteris tikai paskatīties un neko nedarīs. Bet mazulis pamostas, redz apsēju, jūt sāpes un ir ļoti, ļoti sarūgtināts.
Turklāt, ja vecāki par operāciju nepastāsta, mazos pacientus nereti apgaismo tie, kas slimnīcā ir jau ilgāku laiku. Un, protams, nestāsta to labo, bet diezgan briesmīgas lietas, it kā iebaidīt gribēdami.
Vecākiem jāparaksta arī atļauja izmeklēšanai vai operācijai vispārējā anestēzijā. Bez šīs atļaujas operāciju nedrīkst veikt.
Pirms lielajām operācijām tiek veiktas arī vairākas analīzes.
Kāpēc nedrīkst dot ēst un dzert
Pirms operācijas un narkozes iesaka neēst sešas stundas, bet vismaz četras vajadzētu izturēt noteikti. Dzert nedrīkst trīs stundas. Ir ļoti svarīgi šo noteikumu ievērot, jo narkozes laikā atslābst muskulis, kas slēdz ceļu no barības vada uz kuņģi (un atpakaļ). Ja kuņģī kaut kas ir – vienalga, vai tā būtu ātrumā ne visai labi sakošļāta kotlete, ūdens vai pat tikai siekalas –, tas pa barības vadu var brīvi virzīties atpakaļ uz rīkli un nokļūt plaušās. Tas ir ļoti bīstami, jo svešķermenis var iesprūst dziļāk, kur bronhi sadalījušies, un tad dažas plaušu daivas elpo un dažas ne. Tas var aizsprostot arī elpvadu. Pat, ilgāk gaidot, aiz garlaicības nedrīkst pazelēt košļeni. Jo košļājot kuņģī ne tikai nokļūst siekalas, bet arī izdalās kuņģa šķidrums. Tā ir sālsskābe, agresīvs šķidrums, kas, nokļūstot plaušās, ir ļoti bīstams.
Konsultē HARDIJS ROZENFELDS, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Anestezioloģijas dienesta virsārsts, un RITMA BĒRZIŅA, BKUS Anestezioloģijas dienesta virsmāsa.
Teksts: Gunta Šenberga
