Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
18
-
0
-
0
-
3
-
1
-
2
-
0
-
Liena un Alans iepazinās pirms sešiem gadiem abu kopīgajā darbavietā Lielbritānijā. Pēc vairāku gadu mēģinājumiem tikt pie bērniņa, pagājušā pavasarī pāris uzzināja priecīgu vēsti – viņiem gaidāmi dvīņi (puisītis un meitenīte). Grūtniecība ritēja savu gaitu, un nekas neliecināja, ka gaidāmi kādi sarežģījumi. Paredzētais dzemdību datums bija 26. novembris. «Anglijā pirmo sonogrāfiju veic 12. grūtniecības nedēļā. Toreiz likās, ka viss ir labi. Pāris reižu man bija asiņošana. Tomēr, aizbraucot uz slimnīcu, ārsti pēc apskates vienmēr paskaidroja, ka asiņošana jau ir beigusies un tā reizēm vienkārši mēdzot notikt. Grūtniecība ar dvīņiem skaitās augsta riska, tādēļ sonogrāfija bija jāveic katru mēnesi,» stāsta Liena. 23. grūtniecības nedēļā mediķi konstatēja, ka ir pārāk daudz augļūdeņu. «Mani nosūtīja uz pārbaudēm citā slimnīcā. Ārsti paskaidroja, ka augļūdeņu daudzums ir augšējos normas rādītājos, taču aizvien normas robežās, un neteica, ka tas varētu būt kaut kas bīstams.»
Diena, kad mūsu sapņi sabruka
Sākoties 25. grūtniecības nedēļai, kādu nakti Lienai mazliet sāka sāpēt vēders. «Neko sliktu nedomādama, no rīta, kā ierasts, gāju uz darbu. Pēc 15 darbā pavadītām minūtēm tomēr devos mājup, jo sāpes aizvien bija jūtamas. Mēģināju mazliet pagulēt, bet sāpes nerimās. Kad kādā tualetes apmeklējumā man iznāca gļotu korķis, sapratu, ka tomēr kaut kas nav kārtībā. Zvanīju Alanam, un mēs nekavējoties devāmies uz Bērtonas slimnīcu. Sapratu, ka man sākušās dzemdības, lai gan pati tam vēl īsti nespēju noticēt,» atceras Liena. Izņemot bērnu gultiņas, skapi un pāris drēbīšu, bērniņiem vēl nekas nebija sagatavots, nemaz nerunājot par dzemdību somu vai dzemdību plānu. Aizbraucot uz slimnīcu, Lienai uzreiz lika doties uz dzemdību nodaļu. «Mani nekavējoties izmeklēja un secināja, ka bērni ir gatavi nākt pasaulē. Pirmajā pārbaudes reizē dzemdes kakla atvērums bija trīs centimetri, bet pēc 20 minūtēm – jau 10 cm. Šajā brīdī sabruka visi mūsu sapņi, jo likās, ka tik mazi bērniņi nevarēs izdzīvot.»
Meitenīti glābt neizdevās
Sonogrāfijā nevarēja noteikt, kādā pozā guļ puisēns, tāpēc tika nolemts veikt ķeizargriezienu. «Sākumā ārsti runāja par dabiskām dzemdībām, taču uzskatu, ja tādas būtu bijušas, neizdzīvotu arī Finlijs – viņš bija ļoti trausls,» spriež Liena un atceras, ka tālākās atmiņas ir kā pa miglu – sāpes bija neizturamas, tam pa vidu ārsti vēl nesa parakstīt dokumentus par anestēziju, tad sāpes pierima, jo bija iedarbojusies anestēzija. Alans atzīst, ka lielākās bailes bija par iespējamajiem sarežģījumiem un to, ka viņš varētu zaudēt visus trīs. «Man tika iedots sterils operāciju zāles halāts un cepure un noteikts gaidīt pie durvīm, līdz mani pasauks. Tā es bezpalīdzīgi sēdēju, nezinot, kas notiek,» atceras Alans.
Citi lasa
Guļot uz operāciju galda, biju pie pilnas apziņas. Bērniņi tika izņemti no vēdera, taču nedzirdēju nevienu raudam. Pēc brīža pienāca daktere un pateica, ka meitenīti glābt neizdevās, bet puisītis ir dzīvs.
Dēliņš nekavējoties tika pieslēgts pie elpošanas aparāta un ievietots inkubatorā. Dzemdību zāle bija pilna ar mediķiem – līdz ar Alanu un Lienu telpā bija 18 cilvēku. «Pirms pusstundas braucām mašīnā, bet pēkšņi bērniņi jau bija nākuši pasaulē. Pirms pāris minūtēm vēl bija divi sirdspuksti, un tagad izdzīvojis ir tikai viens,» sāpes un apjukumu atminas vecāki.
Nekavējoties tika pieņemts lēmums Finliju pārvest uz Lesteras slimnīcu, kas atrodas 50 km attālumā. Kamēr tika sagatavota transporta komanda, jaunie vecāki uz mirkli varēja apskatīt tikko dzimušo dēliņu. «Bija ļoti bail, jo šķita, ka pārbrauciens dēliņam būs pārāk bīstams. Tagad saprotu, ka tas bija pareizākais lēmums, jo Lesteras slimnīca bija labāk aprīkota šādām situācijām. Sākumā mums piedāvāja palikt Bērtonas slimnīcā un pie inkubatora pievienot iPad, lai varam bērniņu redzēt, taču mēs gribējām būt kopā ar Finliju. Tomēr arī mani nevarēja uzreiz pārvest uz citu slimnīcu. Bija jāsakārto dokumenti un jānoorganizē ārkārtas pārbrauciens ar ātrās palīdzības mašīnu,» stāsta Liena. Emocionālais pārdzīvojums bija tik liels, ka fiziskas sāpes pēc ķeizargrieziena Liena nejuta. Pirmajā naktī Alans un Liena slimnīcā palika kopā. «Naktī pamodos un raudāju. Atceros, ka ienāca māsiņa un prasīja, kāpēc es raudu. Teicu, ka tikko zaudēju bērniņu. «Bet otram bērniņam taču viss ir labi!» teica māsiņa,» ar asarām acīs stāsta Liena.
Atvadas no Emīlijas
Pirms Liena un Alans devās uz Lesteras slimnīcu pie Finlija, viņiem bija iespēja atvadīties no meitiņas, kurai tika dots vārds Emīlija. «Kad ārsti operāciju zālē prasīja, vai vēlos meitiņu paņemt rokās, sapratu, ka īsti nezinu, ko šajā brīdī darīt, tomēr mazo rokās paņēmu. No Emīlijas varējām atvadīties arī palātā.
Atnāca mācītājs, kas novēlēja meitiņai labu ceļu. No kopīgām fotogrāfijām gan atteicāmies, arī veikt sekciju nepiekritām. Negribējām, lai meitiņu sagraiza, jo tam jau vairs nebija nekādas nozīmes.
Slimnīcā teica, ka ar bērēm varam nesteigties, taču visu laiku bija sajūta, ka to vajag izdarīt ātrāk, jo meitiņa viena pati guļ aukstumā… slimnīcas morgā. Tas vienkārši bija jāizdara un jādzīvo tālāk. Slimnīca mums palīdzēja noorganizēt un apmaksāja visu, kas saistīts ar bērēm.» Aptuveni pēc divām nedēļām notika Emīlijas bēres, kurās piedalījās tikai vecāki. «Reizēm ir sajūta, ka neesam pietiekami sērojuši par Emīliju. Taču mums bija Finlijs, par kura veselību un dzīvību bija jācīnās. Tieši viņš bija tas, kura dēļ vajadzēja saņemties un skatīties uz priekšu,» atzīst Liena.
Āda trausla kā rīspapīrs
Finliju ievietoja intensīvās terapijas nodaļā, kur bija vēl astoņi inkubatori ar bērniņiem, kas dzimuši priekšlaikus vai kam ir ļoti nopietnas slimības. 25. grūtniecības nedēļā mazuļa iekšējie orgāni jau ir izveidojušies, taču tie vēl nav nobrieduši. «Dēliņa āda bija sarkana – cauri varēja redzēt visus asinsvadus. Āda bija trausla kā rīspapīrs. Mēs nevarējām viņu glāstīt, lai nesavainotu ādu, drīkstēja tikai maigi pieskarties ar pirkstu galiem.» Pirmās divas nedēļas Finlijam tika noteikta fototerapija, un ādas stāvoklis pamazām sāka uzlaboties, bija jālieto arī speciāls līdzeklis, kas tika pilināts uz ādas. Puisēnam veica asinsanalīzes: pirmos divus mēnešus sešas reizes diennaktī, pēc tam reizi dienā un līdz septiņu mēnešu vecumam – reizi nedēļā. Asinis vajadzēja arī pilināt klāt, jo mazais organisms tik daudz asiņu nespēja saražot. Slimnīcā vecāki dabūja istabiņu, kurā varēja uzturēties visu ārstēšanās laiku. «Tas bija ērti, jo izbraukāt katru dienu uz slimnīcu būtu ļoti grūti. Sākumā Alans bija kopā ar mums visu laiku. Anglijā, piedzimstot bērnam, tēvam piešķir divas brīvas nedēļas un vēl trīs dienas par bērna bojāeju. Alans nokārtoja arī divu nedēļu slimības lapu. Taču pēc mēneša viņam bija jāatgriežas darbā, tomēr viņš katru dienu pēc darba brauca pie mums,» stāsta Liena. Alans atzīst, ka koncentrēties darbam šajā laikā nebija viegli. «Visu laiku pārbaudīju telefonu, vai nav kādi jaunumi. Katru reizi, kad, saņemot īsziņu vai e-pastu, telefons kabatā ievibrējās, mana sirds sarāvās, jo baidījos, ka noticis sliktākais.» Savukārt māja šķitusi neierasti tukša. «Lai gan dvīņi nekad nebija bijuši mājās, māja likās pilnīgi tukša – kā pirmo reizi ieejot viesnīcas istabiņā. Viss bija savās vietās, taču bez māju sajūtas. Nebija pārāk daudz laika par to domāt, jo pēc darba mājās pavadīju tikai dažas minūtes, lai paņemtu tīras drēbes un dotos uz slimnīcu pie Lienas un Finlija, kur bija visas manas domas,» atceras Alans.
Jābaro caur nabassaiti
Pirmo reizi vecāki varēja dēliņu paņemt rokās pēc divām nedēļām. «Finlijs svēra kilogramu, taču joprojām viņam kaklā bija ievietota elpošanas trubiņa, kas caur muti aizsniedzās līdz plaušām. Bērniņš bija ļoti mazs, un arī ievietotā trubiņa ļoti īsa. Nepareizi pakustinot, to varēja viegli izraut ārā. Turot Finliju rokās, man bija bail pat kustēties, jo likās, ka varu noraut kādu aparātu vai vadiņu,» atceras Liena. Mazais diezgan aktīvi kustināja rociņas un kājiņas, tomēr tās bija citādas kustības nekā jaundzimušajiem – tas vairāk atgādināja rociņu un kājiņu mešanu pa gaisu. Skaņas Finlijs neizdvesa, jo mutē bija elpošanas trubiņa.
Pirmās 10 dienas Finlijs tika barots caur nabassaiti, kas netika nogriezta, pēc tam caur trubiņu, kas bija ievietota degunā un sniedzās līdz kuņģim.
Liena bija izlēmusi, ka grib dēlu barot ar krūts pienu. Slimnīcā izsniedza profesionālus piena pumpjus un arī pudelītes, parādīja, kā to visu lietot, taču neko plašāk nepaskaidroja. «Pati meklēju informāciju internetā par to, kas palielina piena daudzumu. Ēdu auzu putras, auzu cepumus, auzu batoniņus, dzēru auzu dzērienu. Uzturā daudz lietoju mandeles, aprikozes, dzēru kokosriekstu pienu, arī ķimeņu tēju. Tas bija mans pamatēdiens.» Liena baroja dēliņu ar savu pienu pusgadu, taču pie krūts mazo drīkstēja pielikt tikai triju mēnešu vecumā. Finlijs pats interesi par ēšanu neizrādīja, tāpēc tika izveidots režīms, ka puisēnu baro ik pa divām stundām. «Finlija pirmā ēdienreize bija pusmililitrs krūts piena, tad devu arvien palielinājām. Sākumā ar šļirci vajadzēja pavilkt ārā kuņģa sulu, tad uzpilināt uz speciāla papīra. Ja papīrs iekrāsojās vajadzīgajā krāsā, zinājām, ka barošanas trubiņa ir īstajā vietā, un varējām dot pieniņu. Ar pienu dēliņu barojām paši vai palīdzēja māsiņa. Kad šļirce jau bija 20 mililitru liela, tā izskatījās tik milzīga, ka likās – tādā mazā kuņģītī tas nevar ietilpt. Lai bērns pienu neatvemtu, bija jābaro lēnām un nesasteidzoties.»
Apmēram pēc diviem mēnešiem vecāki jau paši varēja Finliju izņemt no inkubatora. «Līdz tam arī pamperu mainīšana notika, dēlam esot inkubatorā, – ielikām rokas un nomainījām. Tas nebija pārāk ērti. Mazgāšanas vai citas īpašas kopšanas nebija – ar vates kociņu un sterilu ūdeni apslaucījām lūpas, ar sterilu ūdeni varēja notīrīt dibentiņu.»
Inkubators vairs nav nepieciešams
Pēc diviem mēnešiem Finlijs jau bija gana stiprs un inkubators vairs nebija vajadzīgs. Tika pieņemts lēmums puisēnu pārvest atpakaļ uz slimnīcu, kurā viņš piedzima. «Pirmajā naktī, labu gribēdami, mediķi ielika gultiņā apsildāmo matracīti. Finlijs pārkarsa, un ķermeņa temperatūra paaugstinājās līdz 40 grādiem. Tas bija solis atpakaļ. No Lesteras slimnīcas Finlijs atbrauca ar elpošanas trubiņām degunā, bet ar šādu temperatūru elpošana bija apgrūtināta, un atkal bija jāliek skābekļa maska.» Ārsti gan temperatūru izskaidroja ar nogurumu un vīrusu, kas iegūts pārbrauciena laikā. «Finlijam aizvien vajadzēja lietot medikamentus, un kļūdas pēc vienu reizi dēlam tika iedota 10 reižu lielāka zāļu deva. Kad ārsti mūs pasauca aprunāties, lai to paskaidrotu, pārņēma bailes. Taču, par laimi, viss beidzās labi. Nākamās dienas Finlijs bija jānovēro, ja nu sāktos krampji,» atceras Liena.
Lesteras slimnīcā viņu gadījums nebija nekas īpašs, jo tur uzturējās vairāki bērni ar smagām veselības problēmām. Divu mēnešu laikā Finlijs bija kļuvis par lielāko un stiprāko pirms laika dzimušo zīdaini, taču, atbraucot atpakaļ uz Bērtonas slimnīcu, Finlijs atkal bija viens no mazākajiem jaundzimušajiem. Šajā slimnīcā viņi pavadīja vēl divus mēnešus. Reizi nedēļā puisēnu varēja arī vannot – ārsti parādīja, kā pieturēt elpošanas trubiņas, lai vecāki varētu mazo nomazgāt. «Sākām dot arī pudelīti. Sākums bija grūts. Pirmo divu nedēļu laikā, katru reizi sākot ēst, Finlijam uz pāris minūtēm palēninājās sirdspuksti un viņš pārstāja elpot, taču pēc mirkļa atkal viss bija labi. Viņš it kā atgriezās vēdera dzīvē. Man likās, ka nemaz negribu viņu barot, bet ārsti ieteica mēģināt un turpināt, lai Finlijs pierod, ka arī pašam ir jāēd. Ar laiku mēs jau jutāmies daudz drošāk par Finlija veselības stāvokli,» stāsta Liena.
Pēc četriem mēnešiem beidzot mājās
Kad viņi devās ar mazo uz mājām, līdzi tika iedots arī skābekļa aparāts, kas dēliņam joprojām bija nepieciešams. «Bija jāievēro arī stingri drošības noteikumi, ka ar bērnu nedrīkst iet virtuvē un mājās nedrīkst dedzināt sveces, jo skābeklis var viegli uzliesmot. Pēc trim mēnešiem dēliņam papildu skābeklis elpošanai vairs nebija vajadzīgs.» Liena atzīst, ka mājās jutusies droši un ar visu labi tikuši galā. «Bija sajūta, ka pēc slimnīcā pavadītajiem mēnešiem zinu vairāk nekā tad, ja mājās ar zīdaini būtu devusies jau uzreiz pēc dzemdībām.»
Tagad Finlijs ir paaudzies – 2019. gada 17. augustā tika nosvinēta viņa pirmā dzimšanas diena. Mazais prot velties, viņam aug seši zobi, ēd gan no pudelītes, gan mazliet arī pieaugušo pārtiku. «Medikamenti Finlijam vairs nav jālieto. Pie ārsta dodamies ik pēc pāris mēnešiem, lai izvērtētu Finlija attīstību, taču tas vairs nav saistīts ar priekšlaikus dzimšanu. Viedokļi, kā vērtēt Finlija attīstību, dalās. Ir speciālisti, kas apgalvo, ka tā jāpielīdzina laikam, kad Finlijs piedzima, citi uzskata, ka par atskaites punktu jāņem dzimšanas datums, kas bija paredzēts sākotnēji. Finlijam ir mazliet vairāk nekā gads, un attīstības ziņā viņš atpaliek par trim mēnešiem. Citi bērni šajā vecumā jau staigā un rāpo, viņš to vēl nedara. Taču dēls veļas, un viņa attīstībā viss pamazām iet uz priekšu,» optimistiski ir jaunie vecāki.
Gribēju lielu vēderu
Laikā, kas tika pavadīts slimnīcā, bijuši arī brīži, kad šķitis, ka labāk nekļūs. Spēku Lienai un Alanam devis savstarpējs atbalsts. «Mēs ļoti daudz par to runājām. Varbūt tas ir mazliet nepareizi, bet runājām arī par to, kā būtu, ja būtu… Pārrunājām, cik dažādi varēja būt notikumu scenāriji. Mums ļoti palīdzēja arī mana mamma, kura atbrauca no Latvijas jau tajā pašā dienā, kad piedzima Finlijs. Viņa gatavoja mums ēdienu, ko nesa uz slimnīcu, sašķiroja meiteņu drēbītes, kas tā arī nebija vajadzīgas…» Ģimenes draugi un paziņas, kuri zināja, ka viņiem gaidāmi dvīņi, pēc dzemdībām jautājumus neuzdeva un bija iejūtīgi. Tomēr Liena atzīst, ka aizvien jūtas tā, ka ļoti svarīga daļa gaidību laikā tika nozagta. «Es gribēju, lai man ir liels vēders, gribēju pa īstam izjust grūtniecību… bet tā arī to nepiedzīvoju.
Piedzimstot Finlijam, nevarējām izbaudīt arī laiku, kad bērniņš ir pavisam mazs, – ne barot ar krūti, ne samīļot un paņemt viņu rokās. Mums tā visa nebija.
Par Emīliju domājam aizvien, taču notikušais mums ir jāpieņem. Drīz arī man būs jāatgriežas darbā. Izlēmām, ka ar visu tiksim galā paši, bez auklīšu palīdzības. Strādāsim ar Alanu uz maiņām, lai nepalaistu garām nevienu svarīgāko mirkli Finlija dzīvē,» apņēmības pilna ir Liena.
* Materiāls publicēts žurnālā Mans Mazais 2019. gada rudenī.
