Īstās eglītes izvēle

 

Manas šī gada vēlmes saistībā ar eglīti bija – maza un tāda, kuru var kaut kur uzlikt; jo pa grīdu tusē mazā Matilde un pārliecināties par to, vai viņa var vai nevar uzgāzt eglīti sev virsū man nebija plānā :)

 

Pienāca liktenīgā diena un mēs devāmies vakara piedzīvojumā pakaļ eglītei. Visa lielā Goda ģimene vienuviet, sasēdušies auto un gatavi atrast to īsto eglīti tieši mums.

 

Pirmā pieturvieta bija 'eglīšu laukumā' pie Spices. Es ar Matildi sēdēju mašīnā, vīrs ar abiem bērniem gāja izlūkos.. šajā vietā eglīte atrasta netika. Devāmies tālāk (tuvāk uz māju pusi) uz nākamo laukumu – pie «top» veikala, tur vīrs atrada divas kandidātes.. kuras man šķita krietni par lielu un līdz ar to arī šeit eglīte netika iegādāta. Tā nu mēs aizbraucām uz Rimi laukumu, kurš ir minūtes braucienā no «top». Vīrs aizgāja, atnāca un paziņoja, ka tur neesot mazas eglītes, turklāt cenas eglītēm tur esot augstākas. 

 

Nu jau viegli izbesījušies.. bez eglītes, domājām braukt mājās. Vīrs vēl ieskrēja Rimi paķert dažas lietiņas mājām un mēs devāmies ceļā. Izbraucot no Rimi stāvlaukuma, pamanīju, ka arī pie maximas tirgo eglītes un palūdzu, vai mēs nevarētu apskatīties vēl tur.. bija sajūta, ka tā varētu būt īstā vieta.

 

Apstājāmies un šoreiz izlūkos gājam divi vien. Pirmā eglīte, kuru ieraudzīju.. bija īstā, tā man šķita, bet mēs aplūkojām vēl pāris. Eglīte, kura man patika bija visai dīvaina.. maza, tāda, kuru noteikti var kaut kur uzlikt, bet dīvaina – ar zariem uz augšu.. tāda, kura gandrīz vai neizskatījās pēc eglītes, taču kaut kas man viņā patika. Jutu kā mana iekšējā mazā meitenīte čukstēja, ka šī ir visai interesanta. 

 

Vīrs par šo eglīti nebija sajūsmā un tas bija jūtams. .. un es nespēju pateikt maģiskos vārdus, ka šo eglīti es vēlētos, jo līdz galam neticēju, ka tā tiešām ir. .. un tika nopirkta cita eglīte.. arī maza, arī tāda, kuru var kaut kur uzlikt un tāda, kura vairāk patika vīram.

 

Atbraucām mājās un tikai tad es tiešām apjautu, cik skumji es jutos par to, ka neatbalstīju savas iekšējās mazās meitenītes čukstus. Kas gan cits tos dzirdēs un atbalstīs, ja ne es? .. uz mirkli aizdomājos, cik gan daudz šādus čukstus un balstiņas es dzirdu pati savos bērnos? .. un kā viņi ar to jūtās? Jo nav jau stāsts par to eglīti mājās, bet gan par tām sajūtām, ko tā eglīte rada un ko mēs izjūtam, kad skatāmies uz to :)

 

Padalījos vīram ar savām sajūtām un sarunas laikā es pirmo reizi sadzirdēju arī viņa vēlmes par eglīti.. izrādās viņam tādas arī ir! Viņš vēlējās lielu, kuplu, Goda egli, tādu svarīgu un jūtamu! .. un es nodomāju, kā tieši visas šīs vēlmes var piepildīt viena pati eglīte?

 

.. un tad es vēlreiz aplūkoju mūsu egīti un apjautu, ka tajā īstenībā ir viss, ko mēs vēlējāmies. Tur ir bērnu ideja par pašu eglīti, tur ir manas vēlmes par mazu un kaut kur uzliekamu un arī vīra, jo eglīte ir kupla un salīdzinoši liela (plaša) priekš tik mazas eglītes. Tajā brīdī skumjas par manas iekšējās mazās meitenītes čukstiem pārtapā priekā, jo eglīte piepildīja visu mūsu vēlmes.. es izjutu arī pateicību par to, ka manī vispār ir šādas mazas meitenītes čuksti, kas savā būtībā atļaujas būt citādi. Tā ir daļa manis, kas saredz brīnumu it visā, tā daļa manis, kurai  pateicoties es šad tad izdaru dīvainas izvēles.. tādas, kuras neprasa skaidrojumu.

 

Tā lūk, tik vienkāršs stāsts par eglīti var būt arī tik īpašs un atziņām bagāts. Lai izdodās arī tev, tikt pie savas Goda eglītes un sajūtām, kas piepilda :)