Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Zīdaiņa vecums ir emocionāli intensīvs gan bērnam, gan vecākiem – prieks, mīlestība un sajūsma var mīties ar skumjām, dusmām, vilšanos un bezpalīdzību. Daži bērni raud vairāk nekā citi, un reizēm iemesli tā arī paliek neatklāti.
Vecāki bieži dara visu iespējamo, lai raudošo zīdaini nomierinātu un apklusinātu, bet tā īsti nekas nelīdz vai arī darbojas tikai uz īsu brīdi.
Nesaklausītās un pārprastās mazuļa vajadzības viņš turpina rādīt nemitīgi, īsti nedodot atelpu ne sev, ne vecākiem,» skaidro psihoterapeite Vita Kalniņa.
Noguris un izsalcis
Pirmkārt, zīdaini raud fizisko vajadzību dēļ – bērns ir izsalcis, viņam ir pilnas autiņbiksītes, viņš ir noguris, nosalis vai viņam ir karsti, iespējams, kaut kas sāp. «Bērna fiziskās vajadzības vecākiem ir vieglāk saprast un uz tām reaģēt: ja bērnam gribas ēst vai viņš ir noguris, to ir vieglāk atrisināt. Kaut gan arī nogurumu ne katrs vecāks pamana. Mēdz gadīties, ka ļoti nogurušu un tāpēc raudošu bērnu vecāki mēdz atkal no jauna izklaidēt, atkal no jauna novirzīt viņa uzmanību uz kaut ko. Kādu brīdi tas arī izdodas, kādu brīdi mazais tiešām pieslēdzas kaut kam jaunam un it kā neraud. Bet nākamais raudu vilnis ir vēl trakāks, bērns ir tik ļoti pārguris un pārstimulēts, ka nekas vairs nepalīdz,» uzsver Vita Kalniņa.
Vai pie vainas kolikas?
Otrkārt, bērna raudāšanu pirmajos mēnešos nereti noraksta uz kolikām – adaptēšanās laika vēdersāpēm, kuras nav iespējams ne pārbaudīt, ne, godīgi sakot, arī remdēt. Jaunākie pētījumi turklāt liecina, ka uz vēdersāpēm var attiecināt tikai desmit procentus raudāšanas gadījumu.
Vajag atbrīvoties no emocijām
Trešais iemesls zīdaiņu raudāšanai ir vajadzība atbrīvoties no uzkrātām emocijām, izrunāties, izstāstīt savu stāstu. «Ja bērniņš raud, vecāki parasti grib viņu pēc iespējas ātrāk apklusināt. Jo ātrāk bērnu nomierināšu, jo vairāk viņam palīdzēšu. Taču tas ir mīts.
Raudāšana, kas ļoti ātri ir apklusināta, nereti pārvēršas daudzos mazos raudieniņos.
Reizēm tas kļūst par nebeidzamo stāstu: bērns ir čīkstīgs un raudulīgs visu dienu, citreiz pat vairākas dienas, nedēļas, mēnešus no vietas,» skaidro Vita Kalniņa. Parasti sešu līdz astoņu nedēļu vecumā bērni sasniedz raudāšanas kulmināciju, un šajā laikā, saskaitot visas raudāšanas kopā, var raudāt pat vairāk nekā trīs stundas diennaktī, un tas ir normāli.
Savukārt par pārmērīgi raudošu bērnu var runāt, ja viņš raud vismaz trīs stundas diennaktī vismaz trīs reizes nedēļā vismaz trīs nedēļas no vietas. Kāpēc zīdainis raud un raud? Vienkārši tāpēc, ka vēl nemāk runāt, bet no emocijām kaut kā jāatbrīvojas. Vienīgais veids, kā zīdainītis to spēj, – raudot. «Visbiežāk bērniņš sāk savu stāstu triju četru nedēļu vecumā. Šī raudāšana var būt ilga un intensīva, jo mazulim jāizstāsta, cik grūti tas bija – ienākt šajā pasaulē. Gan mammas vēderā, gan dzimšanas procesā, gan pirmajās stundās un dienās pēc dzimšanas piedzīvota ļoti spēcīga pieredze, bērns mēdz izjust bailes, sāpes, izmisumu, bezpalīdzību, arī vientulību.
Mūsdienās, kad grūtniecības laikā arvien lielāka nozīme mēdz būt dažādiem izmeklējumiem, mammas arvien mazāk ļaujas attiecībām ar bērniem, nejūt viņus un nepalīdz viņiem.
Bērni ar spriedzi, ko saņem no mammas vispirms jau hormonālā līmenī, nereti tiek pamesti vieni, netiek mierināti un atbalstīti. Par to arī viņi stāsta pēc dzimšanas.» Vita Kalniņa piebilst, ka bērnam arī jāmācās pašam regulēt savas emocijas, bet to viņš var izdarīt tikai kopā ar vecākiem – ejot savās emocijās, izejot tām cauri un tad atkal iznākot laukā. Bet bērna kušināšana, neuzklausīšana ir veids, kā šo emociju izlādi nobremzēt, neļaujot tai notikt. «Tiesa, sākumā, lai saprastu – sāp vēders vai tomēr mazā sirsniņa –, būtu jāapmeklē ārsts, jāveic galvas un vēdera ultrasonogrāfija. Pie emociju izpētes ķeramies tikai tad, ja ārsts pasaka – bērns ir fiziski vesels,» uzsver psihoterapeite.
Vēlas izjust emocionālu tuvību
Ceturtais iemesls, kādēļ bēbīši raud, – viņi vēlas piedzīvot tuvību ar savu piesaistes personu, kas bieži ir mamma, otra nozīmīga persona var būt tētis, omīte vai auklīte.
Lai justos droši, bērni vēlas sajust sev nozīmīgos cilvēkus gan ķermeniski tuvu, gan arī būt ar viņiem emocionālā kontaktā.
Ja mamma nav pieslēgusies savam bērnam, mazulis to izjūt kā nedrošību, satraucas un ar raudāšanu sauc mammu pie sevis. Diemžēl mūsdienās vecāki ļoti bieži ir pieejami fiziski, taču nav nepieejami emocionāli, vienlaikus darot dažādas lietas, pazūdot modernajās tehnoloģijās vai arī savā iekšējā pasaulē – sapņos, atmiņās un projektos. Uz to bērniņš parasti reaģē ar raudāšanu, taču mamma vai tētis, lai arī mierina mazo, vēl vairāk iedziļinās kaut kur, kur pašam to vieglāk ir izturēt.
