Rīga +10°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Bērniem daba ir nepieciešama viņu maņu veselīgai attīstībai un līdz ar to arī mācībām un radošumam,» savā grāmatā Pēdējais bērns mežā uzsvēris Richard Louv, amerikāņu žurnālists un viens no pirmajiem cilvēkiem, kurš jau pirms 20 gadiem aktualizēja pārāk straujo virtuālās pasaules ietekmi mūsu ikdienā un uzdrošinājās lietot terminu Nature-Deficit Disorder – Dabas deficīta sindroms. Kā pret to cīnīties? Atbildi uz šo jautājumu ļāva rast 2. Ziemeļeiropiešu Brīvdabas Pedagoģijas Entuziastu Konference, kuras galvenais organizators bija pirmsskola Knābis.
Skandināvijā bērni mācās brīvdabā
Brīvdabas pedagoģijas pieeju visspilgtāk raksturo mūsdienām netradicionāla mācību telpa – īpaši sagatavota brīvdabas vide ārtelpās kvalificēta pedagoga vadībā – kā alternatīva mācībām iekštelpās vai papildinot klasiskās nodarbības iekštelpās. Skandināvijā brīvdabas pedagoģijai ir gadu desmitos mērāma pieredze, kamēr Latvijā šis ir jauns virziens, par ko interese arvien pieaug – par to liecina mediju un sabiedrības atsaucība jau iepriekšējā – pirmajā – konferencē, pulcinot vairāk nekā 300 dalībniekus.
Pateicoties PPII Knābis un PPII Varavīksnes putns sadarbībai ar Veselības Ministriju, no 2022. gada vidus
Latvijā apstiprināts jauns pakalpojumu veids – ārtelpu pakalpojums pirmsskolā.
Tas dod iespēju bērniem no trīs gadu vecuma mācīties un aktīvi darboties svaigā gaisā, veselīgā vidē, izmantojot dabas dotās iespējas. Tas ir pamats fiziski un garīgi rūdīties, iepazīt augus, dzīvniekus un to savstarpējo saistību, iemācīties pamanīt un runāt par dabā ieraugāmajām parādībām, īstenojot pirmsskolas izglītības programmā noteikto.
Ieskatu brīvdabas pedagoģijas būtībā konferencē ļāva gūt ne tikai lekcijas, bet arī meistardarbnīcas. Tā, piemēram, norvēģu brīvdabas pedagoģijas celmlauzis Rune Strolli aicināja doties dziļāk mežā un piedzīvot brīnumus, rādot dažādus piemērus, kā to veicināt. Lai gan liekas, ka bez pastaigas īsti mežā jau nav ko darīt, tomēr, paveroties apkārt, mēs varam ieraudzīt tik daudz brīnumu – čiekurus, zariņus, koka miziņas, kuras izmantot radošos procesos.
Atrodoties dabas vidē, varam aicināt bērnu veidot radošas dabas materiālu mājiņas rūķiem, laumiņām, turpat netālu esošajām skudriņām, citiem iedomātiem tēliem.
Šāda darbošanās ne tikai attīstīs bērna fantāziju pasauli, bet liks izkustēties pirkstiņiem, kājiņām un prātam. Dodoties mežā, somā papildus var ielikt kādu dzijas pavedienu, papīra lapiņas, zīmuļus – tas var noderēt kā labs palīgrīks bērna idejas realizēšanai.
Paplašina bērna redzesloku
Pārgājieni, gulēšana teltī, hamokos, ugunskurs, odi, kukaiņi, meža zvēri – tas viss mudina mūs izkāpt no komforta zonas, iedod citu skatījumu uz apkārtējo pasauli. To visu kā ideju savam brīvdienu scenārijam varam aizgūt no brīvdabas pedagoģijas prakses. Ja mājās mums ir pietiekami ietilpīga soma, guļammaiss, telts, gāzes prīmuss, nazītis, tad esam gatavi doties īsākā pārgājienā, kaut pa izveidotām takām, ar speciāli ierīkotām apmetnes vietām. Tikai ir jābūt vēlmei izlīst no savas siltās, ērtās mājas. Ja gribas doties nopietnākos pārgājienos, tad somas saturs būs pamatīgāk jāpārlūko. Te svarīgi būtu atcerēties – jo vieglāks ekipējums, jo ērtāks un ātrāks pārgājiens.
Diendusa hamokā – arī tā ir lieliska ierosme no konferences. Patiesībā katrai aktīvai, dabas mīlošai ģimenei vajadzētu būt pa hamokam. Tas noder it visur, arī pilsētvidē, kad gribas pazvilnēt parkā, vai piemājas teritorijā. Kā savā meistardarbnīcā atklāja PII Knābis skolotāja Eva Kozule –
ikdienā hamokos diendusas guļ iestādes lielākie pirmsskolēni un to dara visos gadalaikos,
attiecīgi pielāgojot ekipējumu: ziemā tie ir siltie guļammaisi un termoveļa, siltākos gadalaikos vieglāks, brīvāks apģērbs un tents vai nojume, kur patverties no saules. Gulēšana svaigā gaisā ne tikai ir ieteicama, to būtu nepieciešams (gadā pāris reizes) arī praktizēt, jo svaiga gaisa ietekmē ķermenis līdzsvarojas un gars atpūšas.
Savukārt dzīvā dārza komposta pētīšanas meistarklase bioloģes Dainas Bojāres vadībā lika padomāt mikropasaules līmenī par to, kas dzīvo augsnē un kā šī dzīvotne, mijiedarbojoties ar cilvēku, var mums iedot visvērtīgāko – dzīvu augsni, kurā dēstīt un izaudzēt dzīvu un īstu ēdienu. Dārzeņu, garšaugu, tēju audzēšana mūsos atmodina dabiskos procesus, kuriem klātesot mēs mācāmies rūpes, mīlestību, praktiskas zināšanas un iemaņas.
