Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Dienu pirms ķeizargrieziena
Noteiktajā datumā pirms došanās uz dzemdību namu ar vīru ieplānojam kopīgas pusdienas restorānā un nosvinam grūtniecības noslēgumu. Sirdi silda divas līdzi ieliktās grāmatas, ko varēšu vientulībā palasīt, jo lielos bērnus jau pie sevis ir paņēmuši mani vecāki, bet vīrs slimnīcā pievienosies tikai nākamajā dienā. Man par lielu pārsteigumu, anesteziologs pirmsoperācijas dienā liek paēst vakariņas, esmu par to ļoti priecīga. Dziļā vientulībā ieslīgstu grāmatā, ēdot brīnišķīgi garšīgo slimnīcas kartupeļu pankūku un dzerot klāt hloraino tēju. Laime pilnīga.
Visskaistākā satikšanās
Deviņos no rīta man liek sākt gatavoties operācijai. Desmitos māsiņa atnāk pakaļ – ir pienācis laiks doties. Viņa piedāvā iesēsties sēžamratos, kuros mani vedīšot uz operāciju zāli. Atsakos. Kāpēc lai es sēstos tādos ratos – es taču mierīgi varu paiet pati! Bet māsiņa neļauj – tādi noteikumi. Uzbraucam, neatceros, kurā stāvā, tuvojos telpai, kurā reiz jau esmu bijusi. Šoreiz esmu piesardzīgāka savās prognozēs par ķeizargrieziena norisi, saku sev – galvenais, lai bērns būtu vesels. Mana daktere ir smaidīga un iedveš uzticību, man viņa patīk, un es viņai uzticos. Tas šobrīd ir galvenais. Kad spinālās anestēzijas procedūra ir galā, es apsegta guļu un nejūtu pie kājas pielikto ledus gabaliņu, esmu apreibusi, bet ne tik drausmīgi kā pirmajā reizē. Šoreiz dzirdu un saprotu vairāk, varu arī pateikt kādu vārdu.
Sajūtu uz sava pleca roku – tas ir mans vīrs. Pati nezinu, kāpēc, bet tas kārtējo reizi izsauc asaru jūru.
Varbūt anestēzijas dēļ? Vienlaikus jūtos laimīga un nelaimīga. Jūtu, kā mīlu savu vīru, kā gaidu tikšanos ar dēliņu. Jūtu, kā visi mani mīļie – kur nu kurš – domā par mani labas domas un mazliet uztraucas. Klausos dakteres balsī un gaidu, kad izdzirdēšu sava bērniņa pirmo kliedzienu. Šoreiz nejūtos kā maiss, nejūtu neko. Personāls ir laipns, bet stingrs, es jūtos aprūpēta. Esmu telpas un uzmanības centrā. Telpa ir pilna ar cilvēkiem, kas skatās uz mani un rūpējas tikai par mani. Varbūt tas manī izraisa tādu sentimentu? Esmu vidējais bērns, šāda uzmanība man nav ierasta. Man ir sajūta, ka operācija vēl nav sākusies, bet pēkšņi daktere saka: «Čalīt, uz kurieni tu?» Saprotu, ka esmu vaļā un kuru katru brīdi jāieskanas dēla balsij. Un tā ieskanas. Es ieraugu viņa sejiņu – viņš izskatās kā uzmodināts no miega, mazliet dusmīgs. Saprotu, ka zilgans, ar asiņu tērcītēm rotāts, sasprindzis mazs cilvēciņš nevar būt pasakaini skaists, bet man viņš šķiet tik brīnišķīgs. Mans dēls. Mans mīļais dēliņš.
Pēc operācijas
Šoreiz jūtos daudz labāk nekā pirmajā reizē. Pēc operācijas zālē vairs nepavadu tik daudz laika un, lai arī kājas vēl nejūt, morāli esmu gatava celties un iet pie sava dēla kaut vai uz septīto stāvu. Māsiņa pamana manu rosīšanos, un drīz vien tiek atgādāta gulta ar ritenīšiem, kas mani nogādā uz palātu.
Kad atnes dēlu, protams, aizmirstas rētas, gribas celties, likt viņu pie krūts. Māsiņa atgādina, ka viss jādara lēnām, bet gribas uzreiz!
Šis laiks slimnīcas palātā, tilts starp grūtniecību un būšanu mājās ar jaunu dzīvībiņu, man ir kā drošības saliņa. Pirms palikšanas mājās ar bērnu pilnīgi divatā man tiek dots laiks, kad izmantot zinošus cilvēkus informācijas gūšanai par manu bērniņu – dzirde normāla (nez kā to mēra?), analīzes normālas (tas tā kā būtu skaidrs), svars krītas (bet neuztraucieties, tas ir normāli!), veselīgs, smuks puika (bet protams!). Neteikšu, ka viss ir perfekti, sāpes ir drausmīgas, un man ir tikai četras paracetamola tabletes, ar ko jāiztiek, bet tie ir dzīves sīkumi. Galvenais, ka mans mīļais dēliņš ir ar mani, centīgi apgūst zīšanu, vīrs paliek man zem galvas savu spilvenu, lai man būtu vieglāk. Īsti neatceros, kurā momentā tas notiek, vai ir pagājusi viena diena vai trīs, bet atceros, ienāk mana daktere – smaidīga kā maija saulīte – un pastāsta, kā noritēja operācija. Saka, ka ir gatava mani laist mājās, ja neonatologs to ļauj arī bērnam. Noriju kārtējo paracetamola tableti un domās sāku gatavoties dzīvei mājās. Nu jau kā triju bērnu māmiņa, brīžiem raudoša, bet laimīga. Man priekšā ir daudz pārbaudījumu, to es zinu, bet jūtos tiem gatava. No slimnīcas iznākuši, ar vīru saskatāmies – viss ir labi, bet kaut kas nav līdz galam. Mēs abi zinām, par ko ir runa, bez garām diskusijām taisnā ceļā no Dzemdību nama laižam pakaļ lielajiem bērniem. Varbūt tas nav īpaši pareizs lēmums, bet vairāk par visu mēs gribam būt visi kopā.
Sindijas ieteikums
Nekautrējies lūgt palīdzību tuviniekiem un nekautrējies atteikt ciemošanos, pat telefona sarunas un Facebook čatu visiem, izņemot tuvāko ģimeni, – šis laiks ir paredzēts tavam bērniņam.
Trīs fakti par ķeizargriezienu
- Operācijas laikā sieviete tiek apsegta, viņai priekšā ir aizkariņš, tāpēc pašu operāciju viņa neredz.
- Lai arī operācijas laikā tiek izmantota spinālā anestēzija, kad tiek noņemtas sāpju un kustību sajūtas no nabas uz leju, ārsti tomēr cenšas uzturēt kontaktu ar sievieti, lai viņa saprastu, kas notiek, un apzināti pieredzētu bērniņa dzimšanu. Ja mammas un bērna veselības stāvoklis atļauj, bērniņu uzreiz pēc piedzimšanas arī uzliek mammai uz krūtīm.
- Spinālās anestēzijas iedarbība pāriet 2–4 stundu laikā. Un, ja sieviete jūtas gatava, viņa var celties no gultas jau 5–6 stundas pēc operācijas.
