Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nav precīzu ziņu, cik grūtnieču Latvijā inficētas ar seksuāli transmisīvajām slimībām. Šīs infekcijas būtu jāārstē dermatovenerologiem, taču diskrēti no tām iespējams atbrīvoties arī ar citu speciālistu palīdzību. Kļuvuši pieejamāki medikamenti un dažādas ārstēšanās iespējas.
Amerikas Savienotajās Valstīs noskaidrots, ka visbiežāk grūtnieces mēdz būt inficētas ar herpesvīrusu, četras reizes retāk – ar hlamīdiju infekciju, 10 reižu retāk – ar trihomonu infekciju, 20 reižu retāk – ar gonoreju un B vīrushepatītu, 100 reižu retāk – ar sifilisu un HIV. Iespējams, līdzīgi varētu būt arī pie mums.
Būtu vēlams, ka, jau plānojot grūtniecību, abi nākamie vecāki veiktu analīzes, pirmām kārtām – hlamīdiju infekcijas, gonorejas, sifilisa, B vīrushepatīta un HIV.
Ja attiecības nav absolūti monogāmas, arī grūtniecības laikā iesaka mīlēties ar prezervatīvu, lai gaidāmo mazuli pasargātu no inficēšanās ar STS.
Sifilisa un HIV izraisītāji var izkļūt cauri placentas barjerai, tāpēc ar šīm slimībām gaidāmais mazulis var inficēties jau mammas puncī. Inficēšanās ar herpesvīrusu, gonoreju, hlamīdijām, B vīrushepatītu parasti notiek dzemdību laikā, bērnam virzoties pa dzemdību ceļiem.
Infekcijas, ko izraisa baktērijas (hlamidiozi, gonoreju, sifilisu), grūtniecības laikā ārstē ar antibiotikām. Vīrusu infekcijas (HIV, herpesvīrusu, B hepatītu) pilnīgi izārstēt nav iespējams. To ārstēšanā izmanto pretvīrusu līdzekļus un zāles imunitātes stiprināšanai.
HIV
Zane Krastiņa: «HIV ir baisākā no šīm infekcijām. Ir daudz vairāk sarežğījumu – gan pašam cilvēkam, kam ir šī infekcija, gan viņa ğimenei, gan mediķiem, kas ar viņu saskaras. Daļai mediķu šķiet: ja ir HIV – kādi vēl bērni! Pagaidām Latvijā šī attieksme tikai veidojas – kā izturēties pret HIV pozitīvu grūtnieci. Arī viņa ir tieši tāds pats cilvēks kā citi – ar tādām pašām tiesībām dzemdēt un mēğināt. Viņa jau ir cietusi. Tāpēc nevienam nav tiesību teikt: «Viņai taču ir HIV, kam viņai bērnus?!» Tāpat kā pateikt – tai ir daudz bērnu, tai ir daudz gadu, tai – diabēts. Jā, viņai ir HIV, bet arī viņa grib kaut ko no šīs dzīves iegūt un kaut ko tajā atstāt. Mediķu uzdevums ir viņai palīdzēt – cik mēs varam.»
Šai infekcijai nav pagātnes formas. Arī tad, ja tiek ārstēta, tā ir uz mūžu. Ja iestājusies grūtniecība, ārstēšana turpinās. Speciālo ārstēšanu veic Latvijas Infektoloğijas centrā, bet stāties grūtniecības uzskaitē HIV pozitīvai grūtniecei ir tiesības pie jebkura ginekologa.
Gadās, ka, tikai stājoties grūtniecības uzskaitē, sieviete pirmoreiz uzzina, ka ir inficējusies.
Šīm māmiņām mazuļi parasti dzimst Dzemdību namā vai Stradiņa slimnīcā. 50–80 procenti bērnu, kuru mamma inficēta ar HIV, piedzimst veseli. Taču droši par to var pārliecināties tikai pēc 15–18 mēnešiem. Tūdaļ pēc dzimšanas HIV analīzes ir pozitīvas visiem mazuļiem, jo viņu asinīs ir vīrusa antivielas no māmiņas organisma. Kopš dzimšanas bērniņš saņem pretvīrusu terapiju. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad bērnu neēdina ar mammas pienu, jo tajā ir vīruss.
Sifiliss
Šai slimībai pagātne un tagadne ir vairāk distancējama. Slimību ārstējot, to var arī izārstēt. Tomēr, ja bijis sifiliss, grūtniecības laikā tik un tā jāsaņem profilaktiska ārstēšana. Aptuveni ap 20. grūtniecības nedēļu vajadzīgs penicilīna grupas antibiotiku kurss, kas var novērst infekcijas atkārtotu uzliesmojumu. Grūtniecības laikā pazeminoties imunitātei, pastāv, kaut minimālas, tomēr šīs infekcijas atjaunošanās briesmas. Topošajam mazulim šie medikamenti nav bīstami. Tāpēc, runājot par pagātni, svarīgi bērniņa dēļ šo slimību nenoslēpt. Lai gan, protams, gribētos par šo nepatīkamo savas dzīves epizodi nerunāt, nevienam nestāstīt un aizmirst.
Daudz sliktāk, ja inficēšanās ar sifilisu notikusi grūtniecības laikā un netiek ārstēta. Sifilisa izraisītājs var izkļūt cauri placentas barjerai, tāpēc ar to gaidāmais mazulis var inficēties jau mammas puncī. Bērniņam var rasties daudz dažādu problēmu – līdz pat iedzimtam sifilisam, kas ietver arī garīgās attīstības traucējumus.
Mūsdienās sifilisa dēļ grūtniecību (pirms 20. nedēļas) vairs nepārtrauc, jo uzskata, ka, laikus veicot profilaksi, iespēja, ka bērniņš piedzims vesels, ir liela.
Herpesvīruss
Vēl pirms neilga laika uzskatīja, ka herpesvīruss, kas izraisa t. s. aukstumpumpas uz lūpām, ir viens, bet tas, kurš izraisa līdzīgus izsitumus uz dzimumorgāniem, – pavisam cits. Tagad tik strikta dalījuma vairs nav. Zināms, ka aptuveni 80 procentiem cilvēku herpesvīrusa infekcija ir un aptuveni 20 procentiem – nav.
Visbīstamākā ir pirmreizēja inficēšanās ar herpesvīrusu grūtniecības laikā. Tā kā sievietes imūnsistēma nepazīst šo vīrusu, nav aizsardzības pret to, un slimība attīstās daudz spēcīgāk nekā tad, ja tas jau būtu iegūts. Ja infekcija grūtniecei ir pirmreizēja un pierādīts, ka tas tiešām ir herpesvīruss, jādzer zāles – pretvīrusu līdzekļi un preparāti, kas paaugstina imunitāti. Nav pierādīts, ka tie varētu nodarīt ko sliktu gaidāmajam bērniņam.
Herpesvīrusa infekcija var iziet cauri placentai un inficēt augli. Taču visbīstamākais ir dzemdību brīdis. Ja tajā vai aptuveni mēnesi pirms paredzamajām dzemdībām uz dzimumorgāniem bijuši herpes izsitumi, risks inficēties bērniņam ir aptuveni 90 procenti. Ir atšķirīgi uzskati, kā šādā gadījumā būtu jārīkojas. Pirmais: jāizdara ķeizargrieziens. Otrais: pietiek, ja izsitumus apklāj ar salvetītēm. Taču izsitumi mēdz būt ne tikai uz ārējiem dzimumorgāniem, bet arī dziļāk – līdz pat dzemdes kaklam. Tāpēc, lai mazuli pasargātu no inficēšanās, mūsu mediķi parasti izvēlas ķeizargriezienu.
Pēc inficēšanās ar herpesvīrusu bērniņš var smagi saslimt jau pirmajās dzīves dienās. Var būt skartas acis. Turklāt herpesvīruss var izraisīt arī smadzeņu apvalku iekaisumu – meningītu, kas jaundzimušajam var beigties pat ar nāvi.
Arī jebkura cita pirmā saskare ar herpesvīrusu jaundzimušajam var būt smaga – ar augstu temperatūru un komplikācijām. Tas ir pietiekams iemesls, lai neļautu tantei ar herpes pumpu mazo bučot un palūgtu, lai viņa atnāk ciemos citreiz. Īpaši, ja herpes izsitums ir pavisam svaigs.
Hlamīdiju infekcija
Hlamīdiju infekcijai nav nekādu tikai tai raksturīgu izpausmju, turklāt aptuveni 40 procentos gadījumu tā norisinās bez jelkādām izpausmēm. Taču sīkie riebeklīši vairojas tik un tā un dara savu melno darbu. Tāpēc, ja ilgstoši – mēnesi vai divus – jūtams kaut kas savāds (varbūt vairāk izdalījumu no maksts, reizēm sāpīga čurāšana), būtu vērts veikt maksts mikrofloras analīzes, vai tajā nav iemitinājušās hlamīdijas. Agri sākta ārstēšana ne tikai atbrīvo no hlamīdijām, bet arī novērš sekas, ko tās varētu radīt – olvadu un olnīcu iekaisumus, kas var būt neauglības iemesls.
Hlamīdiju infekcija rada arī lielāku ārpusdzemdes grūtniecības risku. Tāpēc, ja tā ir un aizkavējušās mēnešreizes, būtu laikus – jau piecās sešās grūtniecības nedēļās – jādodas pie ārsta un jāpārbauda, vai grūtniecība patiešām ieligzdojusies dzemdē.
Jaundzimušajam hlamīdijas var izraisīt acu gļotādas iekaisumu un plaušu karsoni, meitenītēm – arī ārējo dzimumorgānu iekaisumu. Ārstē ar antibiotikām. Lai pasargātu no acu infekcijām, acu pilienus vai ziedi ar antibiotikām profilaktiski saņem visi mazuļi.
Gonoreja
Šo infekciju piemin arvien retāk un retāk, jo to «ņem» daudzas antibiotikas. Ja tā ir izārstēta, nekādām sekām nevajadzētu būt, un grūtniecības laikā nekāda papildu profilakse, lai pasargātu mazuli, nav vajadzīga. Līdzīgi ir arī ar trihomonu infekciju. Neārstētai gonorejai ietekme uz mazuli līdzīga kā hlamīdijām.
Kārpas, papilomas
Kārpveidīgu un diegveidīgu izaugumu veidošanos uz dzimumorgāniem var izraisīt cilvēka papilomas vīruss – tas pats, kuru vaino arī par dzemdes kakla vēzi. Jaundzimušajam tas neko sliktu nodarīt nevar. Taču grūtniecības laikā kārpas var palielināties tik ļoti, ka tās traucē dzemdības, tāpēc jāārstējas laikus.
