Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mazs bērns augšanas laikā tik daudz kļūdās un tik daudz mēģina vēl! Būtībā viņš pat nesaprot, ka tās ir kļūdas, tādējādi nebaidās no neizdošanās. «Ja bērns aug veselīgā vidē, var redzēt, kā viņš priecājas par katru mazo izdošanos, jo tā simbolizē – es centos un man šodien izdodas daudz labāk nekā vakar. Ja pretī ir vecāks, kurš uz to reaģē ar tādu pašu prieku, bērnā veidojas sajūta, ka viņš spēj pārvarēt grūtības. Savukārt, ja vecāks ir vienaldzīgs vai vīlies, bērns saskumst, jo pārņem sajūta, ka tas nav sasniegums, un šāda pieredze iedragā viņa pašvērtējumu. Bērns aug ar sajūtu, ka nespēj piepildīt vecāku vēlmes, ir slikts un nepietiekams.
Bērni mēdz priecāties par paveiktajām blēņām, jo šis process tomēr prasa no viņiem piepūli – radoši izdomāt ko jaunu. Ja arī šādās reizēs vecāks pieiet tikai no sava skatpunkta, sakot vai pat rājoties, ka tā taču nedrīkst darīt, viņš savā ziņā nenovērtē bērna spējas (un galvenais – nepalīdz tās iegrozīt akceptējamā virzienā). Visbiežāk tad bērns sāk vai nu pārlieku censties, vai, tieši otrādi, pārstāj vispār kaut ko darīt, jo nesaprot, kāpēc gan censties, ja tāpat nekas labs nesanāk,» stāsta ārste psihoterapeite Laura Valaine. Bērns tomēr savu vērtību apgūst no vecāku reakcijām un novērtējuma, pēc tam padarot to par savu pārliecību par sevi.
Sāpīgi, bet noderīgi
Vecāki, kurus regulāri pārņem nepārvarama vēlme pasargāt savus bērnus no neizdošanās un pārdzīvojumiem, visbiežāk bērnībā paši ir saskārušies ar skarbu pieredzi, kad blakus nav bijis uzticama un saprotoša pieaugušā, kurš sniegtu atbalstu un palīdzētu tikt galā ar šiem pārdzīvojumiem. Iespējams, trūcis arī iespējas mācīties no piemēra, kā vecāki adaptīvi risina paši savas problēmas. Laura Valaine: «Līdz ar to jaunie vecāki dzīvo ar domu tikai nenodarīt savam bērnam tādas pašas ciešanas, kādas savulaik piedzīvoja paši. Tomēr tas bieži vien noved otrā grāvī: viņu bērns nemaz (vai ļoti maz) neizdzīvo sāpīgas pieredzes un pēc tam ieiet lielajā dzīvē bez pieredzes, kā sevi pasargāt, kā pārdzīvot vilšanos, skumjas, bēdas, dusmas, aizvainojumu, riebumu, kaunu, vainu un citas nepatīkamas izjūtas. Viņiem nav mehānisma, kā šo emocionālo diskomfortu pārvarēt, un tā iespaidā sākas veselības traucējumi: fiziskās veselības problēmas nereti izpaužas kā psihosomatiskas slimības, bet psihiskās veselības problēmas – kā sociāla trauksme, depresija, atkarību izraisošu vielu vai procesu lietošana.»
Spēja tikt galā ar nepatīkamām izjūtām ir kas tāds, ko dzīves laikā trenējamies darīt. Vērtīgi, ja varam sākt to apgūt drošā vidē – ģimenē – un tad ar uztrenētām spējām jau iet ārpus ģimenes. Nav retums, ka vecāki visai cītīgi cenšas pasargāt savu atvasi no pārdzīvojumiem, kas saistās ar dažādiem zaudējumiem, piemēram, nedodot iespēju atvadīties no aizsaulē aizgājušā ģimenes mīluļa – dzīvnieciņa vai arī kāda ģimenes locekļa, tuvinieka. Dr. Valaine uzskata, ka šādi apzogam bērnu, neļaujot viņam izdzīvot sirdssāpes: «Vecāki, kuri paši auguši trūcīgos apstākļos, bet tagad ir finansiāli stabili, dažkārt cenšas apmierināt visas sava bērna vēlmes un iegribas. Rotaļlietu pārpilnība, našķi, izbraukumi… Šķiet – kas gan tur slikts? Tas, ka bērnam netiek dota iespēja izdzīvot situācijas, kad viņa vēlmes netiek apmierinātas, un tad, kad tiek uzsāktas bērnudārza un skolas gaitas, nereti gadās sastapties ar atvases neadekvāto uzvedību mijiedarbībā ar vienaudžiem – agresivitāti, ātru apvainošanos, nespēju dalīties un sadarboties. Vecāki ir sašutuši – kāpēc tā? Tāpēc, ka jaunajā vidē parādās konkurence – mainās uzvaras un zaudējumi. Bērni īsti neprot samierināties ar zaudējumiem, un parādās uzvedības traucējumi.»
Pasaules iepazīšana dabiski paredz arī sāpīgas pieredzes. Mēs mācāmies gan no saviem ieguvumiem, gan zaudējumiem, gan kļūdām.
Piemēram, bērnam var būt interese iebrist aukstā ūdenī. Kamēr vecāki to neļauj darīt, bērnam trūkst izpratnes, kāpēc nevar, un viņš spītīgi cenšas tur nokļūt pats. Ja vecāki ļauj to darīt, pašiem esot blakus, tā kļūst par bērna individuālo pieredzi – jā, ir auksts, varbūt tomēr labāk gaidīšu siltāku laiku... Ja bērnam tiek atņemta iespēja kļūdīties, viņš reizēm tiek pakļauts pat daudz lielākiem riskiem: vai nu neapdomīgai rīcībai, jo nav bijusi pieredze, ka var būt nepatīkamas sekas; vai arī pārāk lielai trauksmainībai, jo – viss taču ir tik bīstams. Vecāku atbildība ir bērna drošība. Un bērnam jāskaidro: ja kaut kas tiek aizliegts, tam ir loģisks iemesls – drošība.
Vecākiem gan ir svarīgi saprast bērna attīstības īpatnības – kādos vecumposmos viņš pats spēj tikt galā ar sāpīgām izjūtām, bet līdz kādam vecumam vajag, lai vecāks ir blakus un sniedz atbalstu. Piemēram, piedzīvojot ļoti spēcīgus pārdzīvojumus, kā sēras, intensīvas dusmas, histēriska raudāšana, bērns tomēr nav spējīgs pats tikt galā, tāpēc nepieciešama pieaugušā klātbūtne. Tāpat bērns līdz agrīnam pusaudžu vecumam vēl neizprot cēloņseku sakarības, un šī iemesla dēļ nebūtu vēlams, piemēram, skaidrot viņam smagus finansiālus jautājumus, problēmas, jo tas tikai pastiprinās nedrošības sajūtu. Ir jāpielāgojas bērna vecumam un izpratnei par lietu kārtību.
Kaunināšana kā audzināšanas metode?
Kā ar atzīmju likšanas kultūru – vai tā nevairo bailes kļūdīties un nemazina bērnos radošumu? Dr. Valaine uzskata, ka pati atzīmju sistēma noteikti nav problēma. «Bērnam vajag sajust robežu jeb atzīmi, ko viņš spēj sasniegt vai nespēj. Tas palīdz veidot izpratni par savas personības stiprajām un vājajām pusēm. Problēma rodas tad, kad sākam kādu kaunināt par zemāku jeb sliktāku atzīmi. Ja ir slikta rīcība, to konstatē un domā, ko ar to darīt tālāk, un tas ir pavisam cits piegājiens, uz izaugsmi un labsajūtu tendēts. Savukārt, ja sākam kaunināt, vainot, kritizēt un pārmest, drīzāk tiek vairotas bailes no kļūdām. Bet kļūdas ir dabisks process, kas palīdz mums attīstīties un apgūt jaunas prasmes.
Kaunināšana un kritizēšana diemžēl ir izteikta mūsu sabiedrības problēma, un skola ir ļoti labs spogulis sabiedrībai. Domāju, ka mums vēl tāls ceļš ejams, lai kaunināšanu kā audzināšanas metodi izskaustu. Mūsdienu bērni tomēr aug vecākiem, kuri audzināti pēc padomju laika prasībām, taču vainošana un kaunināšana kā audzināšanas vērtības ir zaudējušas savu spēku. Bērni, kuri šādi audzināti, nonākot pusaudžu vecumā 21. gadsimtā, redz, ka var būt arī citādi. Viņi ekrānā pamana, ka var pretendēt uz citu komunikācijas stilu. Kādam var šķist, ka šie bērni ir egocentriski, taču varbūt viņi vienkārši ķeras pie pēdējā salmiņa, lai justos pamanīti un novērtēti?»
Reizēm vecāki pārcenšas arī ar bērna nodarbināšanu, nemitīgi domājot jaunas rotaļas, spēles, pērkot attīstošās mantas citu pēc citas.
Protams, šāda vide uztrenē kognitīvās spējas, bērni ir gudri – zina burtus, krāsas, ciparus, valodas, un vecāku vidū pat sākas sacenšanās, ko viņu bērns prot. Gadās pat, ka vecāki izmanto bērnus kā savu sasniegumu rādītāju – redz, cik es labs vecāks, iemācīju savam bērnam angļu valodas alfabētu! Bet vai bērnam tajā brīdī tas bija vajadzīgs? Varbūt no bērna skatpunkta tā vietā noderīgāk būtu bijis veselīgi izdzīvot vienu vilšanās epizodi, kad mamma izvēlas mierīgi padzert kafiju, nevis apmierināt visas bērna iegribas?
«Protams, tas nenozīmē, ka bērnam neko no tā nevajag. Bet jāsaprot, ka tas ir stāsts par līdzsvaru. Bērna zināšanas – tas ir labi, ja vien tas viss nenotiek uz emocionālās attīstības rēķina. Vecāki lielākoties skatās no savas perspektīvas: pieaugušajiem ir vieglāk veidot kontaktu, ja ir daudz zināšanu, jo tad ir vieglāk atrast kopīgus tematus sarunām. Bērniem ir citādi: viņu komunikācijā būtiska nozīme ir arī saskarsmei ar vienaudžiem, un tā tiek panākta ar rotaļām, spēlēm, lomu spēlēm,» norāda daktere Valaine. Turklāt bērnam spēlēšanās un rotaļāšanās ir tāds pats darbs kā pieaugušajiem strādāšana – bērns tā attīsta radošumu, izspēlē savus dienas pārdzīvojumus un iespaidus.
Vērtīgā zaudējumu pieredze
To, kāpēc viens bērns krīt, ceļas un uzreiz ir gatavs mēģināt vēl, bet cits jau pēc pirmā kritiena emocionāli sabrūk, nosaka gan iedzimtais temperaments, smadzeņu darbības īpatnības, gan vides ietekme un audzināšana. Temperaments cilvēkam saglabājas uz visu mūžu. Līdz ar to, ņemot vērā bērna temperamentu, vecākiem būtu jāpalīdz viņam piemeklēt veiksmīgus veidus, kā dažādās situācijās rīkoties un ar ko rēķināties. Psihoterapeite vērš uzmanību: «Labs vecāks ir tāds, kurš dod iespēju bērnam drošā vidē attīstīt un izprast viņa personību. Droša vide nozīmē saprātīgas robežas, un personības attīstīšana nozīmē iespēju bērnam šajās robežās izpausties. Labs bērns nav ērts bērns. Es aicinātu paklausīgs bērns vietā lietot vesels bērns, un vesels bērns nav ērts bērns! Vesels bērns reizēm rada galvassāpes vecākiem, jo dara pa savam. Līdz ar to vecākiem jābalansē nemitīgajos izaicinājumos. Tāpat tas nozīmē, ka arī vecāki kādu reizi būs neērti savam bērnam. Būs konflikti, un šajos konfliktos bērns (un arī vecāki) mācās, kad un kā vajag par sevi pastāvēt un kad ir jāsamierinās. Jo tik tiešām būs situācijās, kad ir vērts kaut ko darīt lietas labā, lai uzlabotu savas sajūtas, bet būs arī tādas, kad, lai gan izjūtas ir nepatīkamas (bet izturamas), ar tām nekas nav jādara. Tāpēc par savām izjūtām ir jārunā. Ir jāspoguļo bērna uzvedība un jāskaidro, kas šīs izjūtas rada.»
Vēl ir manīts, ka pieaugušie, ģimenes lokā spēlējot dažādas spēles, bieži vien apzināti un labprāt ļauj bērniem sevi uzvarēt. Cik svarīgi ir iemācīties arī zaudēt? Dr. Valaine skaidro: «Bērnam zaudēšanas pieredze ģimenes apstākļos saprātīgā daudzumā ir nepieciešama vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā ir droša vide, kur var kārtīgi izpaust emocijas, un vēlams, ka vecāki šīs izjūtas spoguļo un rada labvēlīgu vidi to izdzīvošanai. Otrkārt, veidojas izpratne, ka mēs visur nevaram būt uzvarētāji. Zaudēšanas pieredze rāda, ka mūsos ir kāda puse, kas nav tik spēcīga, un tas dod iespēju vai nu to pieņemt, vai arī attīstīt. Treškārt, šāda pieredze veicina bērnā arī empātijas spējas – viņš zina, kā ir uzvarēt, kā ir zaudēt, un tas palīdz saskarsmē ar citiem, kā arī veicina emocionālo noturību un spēju neiestrēgt kādā emocijā.»
Bieži vien tieši vecākiem ir grūtāk izturēt bērna neizdošanos. Piemēram, kad bērns saliek nepareizi kādu mantiņu. Vecāks to redz, uzreiz nāk klāt, pārņem mantiņu savā vadībā un parāda, kā ir pareizi. Patiesībā vecākiem te būtu svarīgi izturēt un neiejaukties, saka ārste psihoterapeite. «Protams, ik pa laikam bērnam var mēģināt palīdzēt, taču nereti viņi paši pretojas – sāk raudāt vai dusmoties par iejaukšanos viņu lietās. Vecāks ir pārkāpis viņa robežas. Ir ļoti svarīgi šīs bērna noteiktās robežas ievērot, lai veicinātu viņa pašnoteikšanos un patstāvību.»
Un vēl – kad tik ļoti gribas norādīt uz kādām sava bērna kļūdām un izteikt par to sašutumu, ir vērts atcerēties, ka mēs, pieaugušie, arī nedarām visu pēc grāmatas un piedzīvojam dažādas neveiksmes.
Ne jau velti pastāv teiciens – redz skabargu cita acī, bet neredz baļķi savējā. Šādi strādā psihes aizsardzības mehānismi. Ir grūti nemitīgi būt kontaktā ar savām problēmām, tāpēc vieglāk tās pamanīt citos un radīt ilūziju, ka es jau esmu labāks. «Ja sevi pieķeram, ka vainas redzam tikai citos, būtu vērtīgi paskatīties uz sevi, jo tas nozīmē, ka ar kaut ko paši ļoti lielā mērā netiekam galā. Pašpietiekami cilvēki nefokusējas uz citu neveiksmēm un problēmām,» uzsver psihoterapeite. Kritizēšanu vajadzētu mainīt pret kritisko domāšanu. Tas nozīmē ķēdīti: emocijas un fakta konstatācija, cēloņa analīze un plāns, kā rīkoties tālāk, un dzīvošana tālāk.
Kas ir kļūda?
To, kas ir kļūda un kā to saprotam, iemācāmies dzīves laikā – no pieredzes ģimenē, skolā, draugu kompānijā. Parasti kļūda apzīmē kādu mūsu rīcību, kuras rezultāts neatbilst gaidītajam. Tāpat ar kļūdu saprotam kādu šķietami sliktu, nepareizu rīcību, kuras iespaidā mūs pārņem nepatīkamas emocijas. Vairāk vai mazāk tas ir sabiedrībā lietots sociāls konstrukts. Šādi termini veido mūsu morāli, kas ir vajadzīga, lai mēs iekļautos sociālajā vidē. Jautājums tikai – vai ikdienā šos vārdus nelietojam par daudz un reizēm arī nevietā?
Par prasmi neiestrēgt kādā emocijā
Ir dzirdēts viedoklis: lai noturētu emocionālo līdzsvaru, vēlams pārāk nesapriecāties par uzvarām, kā arī pārāk nesabēdāties par zaudējumiem. «Tas, ko būtu vēlams mācīt bērnam (un viņš to mācās no pieaugušo piemēra) – kā neiestrēgt kādā emocijā. Emocija ir neirobioķīmiska reakcija, tātad tā sākas un beidzas. Ja ar psihisko veselību viss kārtībā, mums dienā nomainās ļoti daudz izjūtu, un tas ir normāli. Ko ar tām iesākt? Piemēram, ja esam dusmīgi – izjūtam dusmas, atrodam cēloni, meklējam veidu, ko ar šo izjūtu iesākt, ko tā signalizē. Ja esam priecīgi – izjūtam prieku, saprotam, par ko, un domājam, kā vēl savā ikdienā to radīt. Emocijas ir signāli, tās strādā tāpat kā luksofora gaismas. Nav labi, ja kāda no gaismām iestrēgst, jo tas var paredzēt avārijas risku. Tas pats ar mūsu emocijām,» komentē Laura Valaine.
Vai uzslavu var būt par daudz?
Izrādās – jā. Kad vecāki slavē savu bērnu, ir svarīgi, lai viņi tiešām tā arī domātu un justos. Uzslavu mērķis ir norādīt uz indivīda stiprajām pusēm. Līdz ar to, ja bērns tiek slavēts par daudz un virspusēji, viņš to var sākt uztvert kā tukšu runāšanu. Var pārņemt sajūta, ka vecāks viņu nemaz neredz, un ar laiku zūd spēja definēt pašam sev – kas tad man īsti izdodas vai neizdodas? Ir atšķirība, vai vecāks bērnam saka: «Skaists zīmējums!» Vai arī: «Kāds košs taurenis tev izdevies!» Tas, ka pieaugušie pievērš uzmanību detaļām, var palīdzēt arī bērnam pievērsties sev dziļāk un izprast savus talantus un spējas. Bērni ļoti ātri atšifrē, kad vecāki saka īstas uzslavas un kad – neīstas. Ja jāizvēlas, tad labāk mazāk, bet īstas, nevis daudz pārspīlētu uzslavu.
