Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dubults prieks, dubults risks?
Ne Egitas, ne Sandija ģimenē (vismaz līdz ceturtajai paaudzei ne) nevienam radiniekam dvīņi nav bijuši, tāpēc ziņa, ka ģimenē gaidāmi dvīņi, bijis liels pārsteigums gan jaunajiem vecākiem, gan radiniekiem. «Jā, dvīņi mums bija liels pārsteigums. Bet mēs esam ticīgi cilvēki, tāpēc sapratām: ja jau Dievs mums divus bērniņus dod, tad mēs ar visu tiksim galā. Mazie pieteicās ātri, un mēs arī bijām tam atvērti. Jēkabs un Jāzeps mums ir tādi medusmēneša bērniņi,» stāsta laimīgie vecāki.
To, ka gaidāmi dvīņi, Egita uzzināja jau pirmajā vizītē pie ginekologa, bet grūtnieču uzskaitē viņa izlēma stāties nevis pie ginekologa privātpraksē, bet Rīgas Dzemdību namā. «Ar vīru nolēmām, ka izmantosim valsts apmaksāto grūtnieču aprūpi un bezmaksas konsultācijas Rīgas Dzemdību namā. Visu gaidību laiku tur arī biju grūtnieču uzskaitē. Vecmāte bija ļoti jauka, bet…
Jau pirmajā reizē mums teica: tas, protams, ir ļoti skaisti, ka gaidāmi dvīņi, tomēr normāli ir, ka sieviete iznēsā vienu bērniņu. Tas nozīmē, ka tā tomēr ir riska grūtniecība.
Citi lasa
Kad uz vizītēm pie ārsta gāju viena, mani centās vēl vairāk sabiedēt, stāstot par dažādiem iespējamajiem riskiem. Pēc tam vienmēr zvanīju Sandijam gandrīz vai raudādama. Kaut arī visu gaidību laiku jutos labi, ārsti mūs gatavoja tam, ka nekad nevar zināt, kā abi bērniņi puncī attīstīsies, teica, ka var būt arī tā, ka izdzīvos tikai viens,» atklāti stāsta Egita. Sandijs, kurš visu gaidību laiku un arī dzemdībās bija blakus savai sievai un atbalstīja viņu, atzīst: «Kad gājām uz kārtējo konsultāciju Dzemdību namā, jau domājām, kādu risku Egitai atkal atklās. Piemēram, Egita nenēsāja grūtnieču jostu. Ārsti teica, kā tā nevar, viņai taču ir tik liels vēders!»
Egita gaidību laikā nelietoja arī grūtnieču vitamīnus un negāja uz visām sonogrāfijām un skrīningiem, ko bija nozīmējis ārsts: «Sapratu, cik svarīgi ir ieklausīties tajā, kā jūtos, nevis pakļauties riska faktoriem un bailēm. Jo katrā vizītē tika teikts: sagatavojies, būs grūti! Jā, es biju ar lielu punci, bet nejutos liela, es jutos ļoti labi. Sākumā nemaz nebiju aizdomājusies, ka sonogrāfijas un pārbaudes tiek veiktas tādēļ, lai ļautu vecākiem izvēlēties – paturēt savu bērniņu vai ne. Jebkurā gadījumā mēs no saviem bērniem neatteiktos, arī ja viņiem būtu kādas veselības problēmas. Kad jautājām, kas būs, ja mēs kaut ko pēc visām šīm pārbaudēm uzzināsim. Ārsti teica: nekas, jūs vienkārši to zināsiet.»
Piemēri, kas iedvesmoja
Egitai un Sandijam bija arī pozitīvi piemēri – divas draugu ģimenes, kurās bērni dzimuši dabiskās dzemdībās mājās. Ļoti iedvesmojusi arī Lindas Rozenbahas grāmata Gaidības un radības ar prieku. «Gaidot mazuļus, arī mēs paši ļoti daudz izglītojāmies, un tas mums palīdzēja pieņemt pareizos lēmumus.
Zinot, ka mājdzemdības uzskata par kaut ko netradicionālu un ar dvīņiem tās neiesaka, mēs nevienam pirms tam neko neteicām.
Ko teicām radiniekiem? Ka vēl meklējam vietu, kur varētu dzimt mūsu bērni. Un ilgu laiku tā arī bija. Uz konsultācijām gājām Rīgas Dzemdību namā (tur gan dzemdības neplānojām), bijām aizbraukuši arī uz Stradiņiem, iepazināmies ar vecmāti, mums radās labs iespaids, bet galu galā tomēr izlēmām par labu mājdzemdībām.»
Mammas, kurām bija mājdzemdību pieredze, Egitai ieteica vecmāti Rudīti Brūveri. «Pusotru mēnesi pirms dzemdībām aizgājām uz konsultāciju Stārķa Ligzdā. Kādu laiku gājām uz vizītēm pie divām vecmātēm. Rudīte ir vecmāte pēc aicinājuma. Viņa mums iedeva tādu mieru un pārliecību. Ja tagad medicīnā visi paļaujas tikai uz gudriem aparātiem, tad bija tik interesanti, ka Rudīte tikai ar savu roku palīdzību vien noteica, kur bērniņam ir galviņa, kā mazie guļ, viņa sataustīja to ātrāk nekā ar aparātu,» stāsta Egita.
Lēmumu par mājdzemdībām Egita un Sandijs pieņēma kopā, jo dzemdības ir ne tikai mammas, bet abu vecāku pieredze. «Man šķita ļoti svarīgi būt blakus Egitai gan gaidīšanas laikā, gan dzemdībās – visu redzēt, saprast, cik iespējams, arī sajust. Kad sākām domāt par mājdzemdībām, apjaušot, kā tas varētu notikt, izjūtas bija patīkamas. Mājās cilvēks taču vienmēr jūtas daudz harmoniskāk, mierīgāk, viņš ir drošībā. Un attiecībā uz dzemdībām es tur neredzēju nekādus šķēršļus. Kādēļ gan izvēlēties kādu citu vietu? Slimnīca ir tad, kad ir slikti, kad cilvēks ir slims, bet dzemdības taču ir dabisks process.
Mums nebija nekādu pārliecinošu argumentu par to, ka dzemdībām jānotiek slimnīcā. Un mūsu pārliecību neviens nevarēja satricināt.
Gaidību laikā katru dienu mūsu bērniņus, dzemdības un arī mūs pašus uzticējām lūgšanās Dievam,» stāsta Sandijs.
Palīdzēja dūla, divas vecmātes un vīrs
Dzemdības Egitai palīdzēja arī dūla Baiba Stikute. Egita stāsta: «Baiba ir īsts miera iemiesojums. Ar Baibu iepazināmies pirmslaulību konsultāciju laikā, arī viņa ir kristiete. Viņa bija arī dūla mūsu draugu ģimenēs. Pie Baibas kopā ar citām topošajām māmiņām gāju vingrot, un tad es sapratu, ka būtu ļoti jauki, ja viņa būtu arī mūsu dūla. Dvīņi piedzima 41. nedēļā, pāri visiem ārstu noteiktajiem termiņiem. Dzemdību namā gan teica, ka bērni var dzimt arī ātrāk, sākot jau no 36. nedēļas. Tāpēc šajā laikā biju tādā gaidīšanas režīmā. Tūlīt, tūlīt būs klāt, tūlīt kaut kur būs jābrauc… Zināju, ka daudzi dvīnīši nāk pasaulē ar ķeizargrieziena palīdzību. Arī man, tuvojoties 38. grūtniecības nedēļai, mediķi ik pa laikam apjautājās, vai tomēr vēlos dzemdēt pati, sakot, ka ķeizargrieziens mazinātu riskus. Bet bērni atnāk tad, kad viņi ir gatavi nākt šajā pasaulē, nevis kādā konkrētā nedēļā vai datumā.
Atceros, kā dienā pirms dzemdībām mēs ar Sandiju bijām Tukumā pie vecākiem – kopā gājām peldēties, mežā lasījām gailenes. Dzemdību dienā man nebija ne vismazāko šaubu, ka vecmātes ar kaut ko varētu netikt galā. Tādu domu pat nepieļāvu. Vairāk domāju par to, vai spēšu izturēt kontrakcijas. Naktī bija nogājuši ūdeņi, dzemdību sāpes attīstījās ļoti strauji. Kad jutu, ka sāpes kļuvušas ļoti intensīvas, zvanīju Baibai un lūdzu, lai viņa brauc pie mums. Sešos vakarā atbrauca Baiba, pavēroja mani un teica, ka ir laiks zvanīt vecmātēm. Dvīņu mājdzemdībās piedalās divas vecmātes, Rudītei palīdzēja vecmāte Iveta Bērziņa. Vecmātes darīja savu darbu ļoti profesionāli un ar lielu mīlestību. Bet arī Baibas un Sandija klātbūtne bija ļoti būtiska, viņi mani ļoti atbalstīja. Darbojāmies visi kopā vienā komandā.»
Egita gribēja mazos dzemdēt ūdenī, bija sagatavots speciāls baseins, bet piepildīt ar ūdeni viņi to tā arī nepaspēja.
Savās atmiņās dalās Sandijs: «Baseinam vajadzēja 400 litrus silta ūdens. Iznāca mazliet komiska situācija. Siltā ūdens boilers bija tik mazs, ka mēs nespējām vajadzīgo ūdens daudzumu piesildīt, tāpēc es sildīju ūdeni lielos katlos, stiepu un lēju baseinā. Bet Egita jau bija gatava dzemdēt! Un tad Rudīte teica: nu, varbūt vairs nenes to ūdeni, tūlīt vairs nevajadzēs! Es biju nomocījies ar ūdens sildīšanu un nešanu, bet tā arī līdz baseinam netikām…»
Un tā 2011. gada 9. augustā bez astoņām minūtēm desmitos šajā pasaulē ienāca Jēkabs, bet desmitos – Jāzeps. «Jāzeps piedzima liels – svēra 3 kilogramus 700 gramus, Jēkabs – 3 kilogramus 200 gramus. Es zem sirds biju nēsājusi 7 kilogramus smagus bosikus! Jēkabam dzemdībās bija lielāka slodze, jo viņš izlauza ceļu, bet Jāzeps kā tāds mazs korķītis izšāvās ārā. Kad dzima Jēkabs, tupēju uz ceļiem, atspiedusies pret gultas malu. Vecmātes nezināja, vai būs divas placentas vai viena. Tā kā placenta uzreiz nepiedzima, man vajadzēja atgulties gultā. Tad nāca Jāzeps, un pēc tam – abas placentas. Es nevarētu teikt, ka dzemdību laikā man būtu ļoti, ļoti sāpējis. Man ļoti palīdzēja pareiza elpošana, atbalsts no apkārtējiem, miers un pārliecība, ka viss, kas notiek, ir dabiski. Tā taču dzīvē ir iekārtots, ka sievietei jālaiž pasaulē bērni.»
Raksts publicēts žurnālā MANS MAZAIS 2012. gada aprīlī.
Populārākie raksti
