Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē:
Līva Ķīse, Rīgas Dzemdību nama Dzemdību centra ginekoloģe, dzemdību speciāliste;
Laila Laganovska, psiholoģe, vecmāte, Rīgas Stradiņa universitātes lektore;
Aira Līcīte, teoloģe, atbalsta grupas sērojošiem zvaigžņu bērnu vecākiem vadītāja.
Bērni tepat un tālumā
Viņam uz rokas ir uztetovēta maza zvaigznīte, viņai uz kakla ir pieglaudies eņģeļa spārns un sirds kā atblāzma par pārdzīvoto… Tik acīmredzami! Bet pat tad, ja visi to redz, bieži vien vēstījums paliek apslēpts citu acīm, par emocijām pat nerunājot. «Man ir bijušas sešas grūtniecības, un man ir trīs bērni,» atklāj Paula. Savu otro bērnu viņa gaidīja desmit gadus, pa ceļam piedzīvojot trīs zaudējumus, arī slimnīcu, narkozi, asaras un bezspēcības izjūtu. Tikai pēc trešās zaudētās grūtniecības viņa izlēma darbā paņemt pauzi. Kolēģe, kurai viņa atklāja slimības lapas paņemšanas iemeslu, izrādījās, šādu pieredzi piedzīvojusi septiņas (!) reizes, līdz ar to viņa ne tikai spēja atbalstīt Paulu, bet arī iedrošināt rīkoties citādi, meklēt palīdzību.
«Mūsu atbalsta grupās dzirdam ļoti dažādus stāstus – ir sievietes, kas zaudējušas vienu bērnu, bet mums ir bijusi arī piecu zvaigžņu bērnu mamma.
Zaudējums var būt noticis pavisam nesen, bet var būt arī pirms desmit, vienā gadījumā – pat pirms divdesmit gadiem,» stāsta atbalsta grupas sērojošiem zvaigžņu bērnu vecākiem vadītāja Aira Līcīte, piebilstot, ka šīm sērām nav noilguma, un kādā brīdī tās viļņveidīgi var atgriezties. Ja jautātu pašai Airai, cik viņai ir bērnu, viņa atbildētu – divi! «Taču, ja šo jautājumu man uzdotu vecāks, kas zaudējis bērnu, atbildētu, ka četri – divi tepat, divi – mūžībā. Ne visi cilvēki varētu izturēt mana stāsta smagumu, un ne visiem tas ir jāzina, jo turpmākā saruna varētu būt mulsinoša,» paskaidro Aira.
Kā melnā mākonī un vatē
«Abi zaudējumi ir daļa no manas dzīves. Ja iztēlojamies vitrāžu, tad tajā ir gan gaišāki, gan tumšāki gabaliņi… Manas dzīves vitrāžā divi ir pavisam tumši, taču arī tiem tomēr gaisma spīd cauri,» šodien saka Aira. Pirms trīspadsmit gadiem viņa gaidīja savu pirmo bērniņu, ritēja otrais grūtniecības trimestris… «Mums nācās pieņemt neiespējamu lēmumu par grūtniecības pārtraukšanu ļoti sarežģītas medicīniskas situācijas dēļ. Man bija jāparakstās, ka piekrītu tam, kam es īstenībā kategoriski nepiekrītu, tāpēc līdz ar sērām un dusmām manī bija arī ļoti liela vainas apziņa. Man ļoti paveicās, ka toreiz saņēmu brīnišķīgu – sirdssiltu, iejūtīgu un palīdzošu – attieksmi no ārstu un personāla puses, taču neviens nepaskaidroja, ka man ir iespēja atvadīties no sava bērniņa… Pēc notikušā man likās, ka gribu ar milzīgu atslēgu aizslēgt durvis uz notikušo un nekad vairs tur neieskatīties, taču tā bija kļūda,» tagad atzīst Aira.
Pirms sešiem gadiem viņa pieredzēja otru zaudējumu, notikušo raksturojot ar vārdiem, ka bērniņš bija kā taurenītis, kas atlidoja un tikpat ātri aizlidoja…
«Tomēr šoreiz, nonākot slimnīcā, es piedzīvoju brīnumu. Pie manis palātā ienāca sieviete, kas sevi iepazīstināja kā dūla – viņa paņēma manu roku, vēlējās uzklausīt to, kas bija ar mani noticis, un es sajutu lielu sirsnību un drošību. Tobrīd es atlaidu emocionālo samezglojumu arī par iepriekšējo zaudējumu – to, kas ilgi bija aizslēgts aiz durvīm… Aptvēru, cik ļoti svarīgi, ka līdzās ir kāds, kurš nesaka, lai nebēdājos, nemierina ar vārdiem «varbūt labāk, ka šādi» un «jūs jau vēl jauna» vai «jums vēl būs bērni». Cilvēki, to sakot, grib tikai labu, taču šie vārdi nevis palīdz, bet sāpina,» skaidro Aira, piebilstot, ka sievietes, kuras agrīni zaudē bērniņu, bieži vien piedzīvo ļoti vientuļas sēras. «Ja saki man, ka «tas jau vēl nebija bērniņš», «viņam bija tikai desmit nedēļas», tu patiesībā mani saki, ka esmu safārējusies – tikai iedomājusies, ka tas ir zaudējums. Es sāku domāt, ka laikam esmu pustraka, jo domāju citādi. Nu labi, tad es būšu pustraka paklusām, slepus – atradīšu veidu, kā tikt galā ar savām izjūtām klusībā,» emocijas, ko sieviete pieredz šajā laikā, ieskicē Aira Līcīte.
Arī psiholoģe un vecmāte Laila Laganovska norāda, ka ir ārkārtīgi traumatizējoši dzirdēt, ka «tas nav nekas», «bet mūsu laikos…», jo sieviete jūtas noraidīta, nesadzirdēta, nesaprasta. «Reizēm arī sievietes pašas pēc grūtniecības zaudējuma var izjust apjukumu. No vienas puses, uzsver, ka labi ir sērot, bet, ja neesi pieredzējusi dzīva bērna klātbūtni, īsti nesaproti, par ko sērot, – par domām, cerībām, sapņiem, kas nepiepildījās?» Aira Līcīte atzīst, ka zaudēt grūtniecību viņai nenozīmēja tikai zaudēt sapni kļūt par mammu. «Man bija sajūta, it kā es būtu no sevis kaut ko ļoti būtisku pazaudējusi un mājās atgriezusies tukšā. Jutos distancēti no ikdienas, dzīve likās iegriezusies kā karuselī, kurā nespēj noorientēties.
Tās ir dziļas skumjas, visapkārt melns mākonis, jūties kā vatē – it kā visu redzi un saproti, bet esi kā sastingusi, apdullusi, nejūtīga…»
Laila Laganovska novērojusi, ka šāda pieredze vecākus izmaina – viņi kļūst daudz jūtīgāki, empātiskāki pret pasauli, arī ievainojamāki. «Būs mammas, kam pēc grūtniecības zaudējuma būs nepieciešami daudzi gadi terapijā, taču ne vienmēr spontānais aborts ir sievietei traumatizējošs. Ir svarīgi klausīties, ko sieviete stāsta, kā pasniedz savu pieredzi, un nevienam nav tiesību uzspiest viņai just vairāk, nekā viņa jūt. Jo citādi viņai var likties, ka nepareizi uztver notiekošo. Ir svarīgi arī nedramatizēt bērnu zaudējumu. Esmu pamanījusi, ka cilvēki, kas pagātnē ir piedzīvojuši traumatiskus notikumus, ir jūtīgāki un grūtāk pārdzīvo grūtniecības zaudējumu.»
Reizēm atbilžu nav
«Viena trešdaļa grūtniecību apstājas savā attīstībā jau ļoti agrīni – līdz 8. grūtniecības nedēļai, un sievietes bieži vien pat nezina, ka ir piedzīvojušas grūtniecību,» realitāti atklāj ginekoloģe, dzemdību speciāliste Līva Ķīse. «Iespējams, bijusi neliela menstruāciju aizkavēšanās, varbūt pat grūtniecības tests bijis pozitīvs, taču kaut kāda iemesla dēļ grūtniecība vairs neattīstās, un sākas menstruācijas.» Otrā situācija, pēc Līvas Ķīses vārdiem, ir tad, kad ārsts ir diagnosticējis grūtniecību un apstiprinājis, ka auglim ir sirdsdarbība, bet pēc laika to vairs nenovēro.
Visbiežākais iemesls tam, kāpēc grūtniecība apstājas agrīni – līdz 12. vai 13. nedēļai, ir ģenētiskas izmaiņas jeb hromosomu patoloģijas. No 14. līdz 22. nedēļai var runāt par vēlīno grūtniecības zaudējumu. Tad ir svarīgi izmeklēt, kāpēc tā ir noticis, – vai ir ģenētiska problēma, infekcija vai nopietnas blakus slimības, varbūt dzemdes kakla nepietiekamība… Reizēm šajā laikā atklājas ģenētiskas anomālijas, kas nav savienojams ar dzīvību, un rodas nepieciešamība pārtraukt grūtniecību jeb veikt tā saukto vēlīno abortu medicīnisku indikāciju dēļ. «Tas ir ārkārtīgi grūts brīdis, jo vecāki tiek iesaistīti lēmuma pieņemšanā grūtniecību saglabāt vai pārtraukt, taču šādu gadījumu kļūst arvien vairāk,» uzsver Laila Laganovska. «Trešā situācija ir antenatālā (pirms dzimšanas) augļa nāve, kad bērniņa sirds pēkšņi apstājas. Noteikti tiek veikti izmeklējumi, lai saprastu, kāpēc tā ir noticis, taču reizēm iemeslu neatrod, atbilžu nav,» atzīst Līva Ķīse, piebilstot, ka visās situācijās – piedzīvojot zaudējumu agrīni vai vēlīni – notikušais var būt ļoti sāpīgs un šokējošs. Gan ārste, gan psiholoģe uzsver, cik ļoti svarīgi šīs ziņas pasniegt cieņpilni, saglabājot mieru, vienlaikus radot sievietē pārliecību, ka viņa netiks pamesta viena un tiks atbalstīta arī pēc izrakstīšanas no slimnīcas, viņai būs iespēja saņemt psiholoģisko palīdzību. «Daudz kas būs atkarīgs arī no tā, vai sieviete šo grūtniecību bija gaidījusi. Dažkārt novērojam atsvešinātu reakciju, bet, iespējams, tā ir viena no sēru izpausmēm,» uzsver Līva Ķīse. «Sērošanas process var būt ļoti ilgstošs un viļņveidīgs.»
Atmiņas un piemiņas lietas
«Uzzinot par nenovēršamo un sagaidot, kad pirmās emocijas ir pāri, sievietei sāk rasties jautājumi, ko darīt tālāk. Ja rit pirmais grūtniecības trimestris, ir iespēja nogaidīt, līdz sākas asiņošana, vai arī stāties dienas stacionārā un saņemt medikamentus, kas izraisītu asiņošanu. Var tikt veikta dzemdes dobuma abrāzija – tā notiek īslaicīgā narkozē. Smagāka situācija ir tad, ja bērniņš ir aizgājis bojā vai veicams aborts medicīnisku iemeslu dēļ vēlīnā grūtniecības laikā. Šajā gadījumā vienmēr tiek izmantoti medikamenti, slimnīcā sagaidot regulāras dzemdes kontrakcijas. Sievietei ir jādzemdē pašai, taču viņai tiek nodrošināta atsāpināšana, līdzās var būt tuvinieks vai atbalsta persona. Pēc bērniņa piedzimšanas nodrošinām arī pienācīgu iespēju atvadīties no viņa – pabūt noteiktu laiku kopā ar savu mazuli. Tas ir ļoti svarīgs posms sērošanas procesā,» uzsver Līva Ķīse, piebilstot, ka tiek pārrunāta arī iespēja bērnu cieņpilni apglabāt.
Laila Laganovska atceras kādu pāri, ar kuru bija plānojusi kopā sagaidīt viņu pirmo bērnu. «Vienu dienu man piezvanīja ārste no uzņemšanas nodaļas un teica:
«Laila, man ir sliktas ziņas! Ir atnākusi topošā māmiņa, un bērniņam nav sirdspukstu.»
Tas ir ļoti grūts brīdis. Ir dažas minūtes, kad tu nespēj noticēt, jo ir jau 39. grūtniecības nedēļa, un tu ātrumā centies aptvert, ka tās būs pavisam cita veida dzemdības. Topošajiem vecākiem šāda veida pieredze ir visgraujošākā, sagatavotība šādām dzemdībām – nekāda, jo humānu apsvērumu dēļ šāda iespēja iepriekš netiek izrunāta. Vārdi, kas apzīmē šo situāciju, ir klusums, nošķirtība, bezpalīdzība, arī bezjēdzība. Un tad soli pa solim sākam kopā iet citu ceļu… Pēc dzemdībām ir svarīgi piedāvāt iespēju gan paturēt bērniņu rokās, gan saģērbt, varbūt bildi kopā uztaisīt.»
Laila Laganovska atceras vēl kādu gadījumu, kad māmiņa uzreiz pēc notikušā piekrita atvadīties no meitiņas. «Viņa uzreiz teica jā, izrādīja ļoti lielu interesi un gandrīz vai pati ņēma man bērniņu no rokām ārā. Atstāju viņas divatā… Pēc laika ieeju, skatos, viņa runā pa telefonu un savam draugam rāda meitiņu. Tajā brīdī es redzēju, cik tas ir palīdzoši šiem jaunajiem cilvēkiem, kuriem ir jāiet cauri šim dramatiskajam notikumam – jo viņiem būs kopīgas atmiņas!» Pēc Lailas Laganovskas vārdiem, atmiņas un piemiņas lietas ir tās, kas paliek pāri pēc zaudējuma grūtniecības laikā un palīdz sērošanas procesā. «Piemēram, Dzemdību namā mēs iedodam līdzi sudraba aploksnīti, kurā ir bērniņa fotogrāfija, aproce ar sievietes vārdu un uzvārdu, zīmīte ar bērna dzimumu, svaru, garumu, datumu un dzimšanas laiku, kā arī pēdiņu piemiņai. Vecāki aploksni varēs atvērt tad, kad būs gatavi. Varbūt tas būs pēc pusgada, varbūt pēc gadiem desmit.»
Atgūties vai mesties darbos?
Līva Ķīse iesaka pēc zaudējuma atgūties mājās vismaz vienu divas dienas, rekomendējot saudzējošo režīmu pat divu nedēļu garumā. «Sievietei ir vajadzīgs laiks aptvert notikušo, jātiek pāri šokam. No otras puses – ir sievietes, kurām darbs palīdz aizmirsties un nedomāt par notikušo. Arī tas var būt veids, kā tikt pāri pārdzīvojumam. Ja bērniņš gājis bojā pēc 22. nedēļas un sver 500 gramu, sievietei pienākas arī pirmsdzemdību un pēcdzemdību atvaļinājums kopumā 140 dienu garumā, un sieviete pati var izlemt, cik ilgu laiku viņa izmantos to. Pēc notikušā var pievienoties trauksme, depresija, miega traucējumi, iespējams, nepieciešama psihiatra palīdzība,» stāsta Līva Ķīse. Reizēm cilvēki pēc notikušā iestrēgst notikumā, viņi nezina, ko ar to darīt, jūtas vientuļi, atstumti, nav sociālās atbalsta sistēmas, sāk vainot viens otru, reizēm pāris arī izšķiras, var parādīties alkohola problēmas, nepieciešamība pēc antidepresantiem. «Pēc savas pieredzes varu teikt, ka sērošanas procesā ir svarīgi neaizslēgt durvis un runāt par to. Laikā, kad mācījos teoloģiju, man bija jāstāsta savs dzīves stāsts, un tikai stāstot beidzot noformulēju to, kas ar mani ir noticis. Dažkārt cilvēki domā, ka, daloties savās sāpēs ar citiem, vairos paša ciešanas, bet īstenībā tā nav. Zvaigžņu bērnu vecāku atbalsta grupas ir tik palīdzošas tāpēc, ka līdzās ir cilvēki, kas saprot, kas nemēģina klusināt vai kaut ko solīt, turklāt redzi, ka savās sāpēs neesi viens.»
Meklēt atbalstu kopībā
Rīgas Lutera draudzes nodibinājums Torņakalna fonds kopā ar domubiedriem – kapelāniem un Zvaigžņu bērnu vecākiem – turpina to darbu, ko pirms vairākiem gadiem aizsāka sabiedriskā iniciatīva Zvaigžņu bērni, kas kopā ar Latvijas Profesionālo veselības aprūpes kapelānu asociāciju izveidoja Dvēseļu dārzu Torņakalnā pie Rīgas Lutera baznīcas un panāca izmaiņas likumdošanā (kopš tā laika līdz 22. grūtniecības nedēļas dzimušo bērnu vecāki var iegūt sava bērna ķermenīti un apbedīt to).
«Vecākiem, kas neizvēlas apglabāt savus bērniņus individuāli, ir iespēja to darīt kopā ar citiem vecākiem – piedaloties kopīgā atvadu pasākumā, kur tiek apglabāti visu zaudēto bērniņu pelni, lai kopā ar citiem vecākiem atvadītos vietā, kurp vienmēr varēs aiziet un pieminēt,» stāsta Aira Līcīte. Atbalsta grupas sērojošajiem zvaigžņu bērnu vecākiem tiek rīkotas 3–4 reizes gadā.
«Mēs redzam, ka no pilnīgi tumša punkta, kurā vecāki atrodas, pēc piecām sešām tikšanās reizēm viņi savā dzīvē var ieraudzīt trauslu cerības stariņu.
Tolaik, kad pieredzēju savu pirmo zaudējumu, es būtu gribējusi zināt, kas mani sagaida, – ka man domas maisīsies pa galvu, ka piedzīvošu dziļu zemestrīci, tumšu dvēseles nakti, bet ka man būs iespēja tikt no tās ārā. Atbalsta grupās vēlamies dot iespēju runāt par savu zaudējuma pieredzi, iedot ceļa karti – palīdzēt sēras izprast, runāt par bērniņa uzticamas piemiņas veidošanu, par savu jūtu izprašanu un pieņemšanu, par atbalsta sistēmām. Grupas mērķis nav pabeigt sērošanas darbu, bet sniegt dalībniekiem motivāciju tālāk doties pašiem. Esmu vadījusi desmit atbalsta grupas, tajās piedalās gan mammas vienas, gan abi vecāki kopā. Vīrieši atzīst, ka nāk, lai ietu savu sēru ceļu, un arī tāpēc, lai uzzinātu, kā palīdzēt sievietei.»
Bailes no nākamā zaudējuma
«Ja esi piedzīvojusi grūtniecības zaudējumu, tu nekad vairs nevarēsi izbaudīt grūtniecību. Tu nomierināsies tikai tad, kad bērns būs tev uz krūtīm,» domā Paula. Pēc trim piedzīvotajiem zaudējumiem, gaidot bērnu, viņa nevienam nestāstīja par savu grūtniecību – ne darba kolēģiem, pat ne radiem un draugiem.
«Darbā pateicu tikai mēnesi pirms došanās dekrētā (lai slavēts oversize un manas kuplās miesas!).»
Laila Laganovska norāda, ka sievietes, kuras pēc grūtniecības pārtraukšanas tā arī neuzzina zaudējuma iemeslu, piedzīvo īpaši lielas bailes. «Grūtniecība pēc zaudējuma bieži vien var būt ļoti satraucoša, topošās māmiņas ir daudz trauksmainākas, pievērš uzmanību simptomiem, kas atgādina iepriekšējo neveiksmīgo reizi. Tāpēc ir svarīgi sievietei zināt, ka viņa var droši nākt pārbaudīties, cik reižu vien nepieciešams!» norāda Līva Ķīse. «Ja sieviete ir piedzīvojusi zaudējumu, viņai ir lielāks risks piedzīvot atkārtotu zaudējumu, taču vairumā gadījumu sievietes tomēr spēj iznēsāt un dzemdēt veselus bērniņus. Ir ļoti svarīgi izsērot notikušo un pārrakstīt slikto pieredzi, veikt izmeklējumu un ar cerību skatīties nākotnē. Taču, ja grūtniecības zaudējums atkārtojas divas, trīs un vairāk reižu, būtu vēlams vērsties pie reproduktologa, kas praktizējas auglības jautājumos, un veikt padziļinātus izmeklējumus pārim un meklēt cēloņus, jo mūsdienu medicīna bieži vien var palīdzēt.»
Esi līdzās, nenovērsies!
«Sērojošie zvaigžņu bērnu vecāki mēdz runāt par to, ka apkārtējie no viņiem novērsušies, sāk izvairīties, jo nezina, ko teikt, lai gan varētu pateikt: «Man ir ļoti žēl!»; «Vai tu gribētu parunāt par savu zaudējumu?»; «Es labprāt uzklausītu, kā tu jūties.» Ja cilvēks nevēlas to apspriest, var runāt par kaut ko citu, bet svarīgi ir nedistancēties,» iesaka Aira Līcīte. Psiholoģe Laila Laganovska norāda, ka svarīgi būt godīgiem, atzīties, ja jūties apjucis. «Esmu novērojusi, ka daudzi spēj būt empātiski, atbalstoši un saprotoši, taču bieži vien ir pavirši, nav laika iedziļināties, jo visapkārt esošais pasaules troksnis visu apēd, nav dziļu personīgu sarunu.»
3 palīdzošas frāzes
«Es nezinu, kā tu jūties, bet es mēģinu tevi saprast.»
«Es ļoti gribu tev palīdzēt, bet nezinu, vai varu.»
«Es ļoti gribu būt noderīga, bet nezinu kā.»
Kur meklēt informāciju un atbalstu?
• 10 valsts apmaksātas konsultācijas pie psihologa vai psihoterapeita (ar ģimenes ārsta nosūtījumu).
• Zvaigžņu bērnu vecāku veidotā vietne dveseludarzs.lv.
• Facebook privātā grupā Eņģeļbērni un Alisbetas sirds.
• Grāmatas par zaudējuma pieredzi – Evitas Maurmanes 39 un Ineses Prisjolkovas Mammīt, kāpēc tā?
• Nupat, oktobrī, Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvojusi luga Dievs ir šeit, lugas autore ir gājusi cauri grūtniecības zaudējuma sāpēm.
Runājiet
Paulas pieredze
«Man ir sešas grūtniecības un trīs bērni. Manai meitai bija desmit gadu, kad otro reizi paliku stāvoklī. Tobrīd vairāk risināju tādas problēmas kā «mums taču vajadzēs lielāku dzīvokli» un «nāksies atteikt jauno darba piedāvājumu». Brīdī, kad ultrasonogrāfijas laikā grūtniecības 12. nedēļā man pateica, ka bērnam ir apstājusies sirsniņa, īsti nesapratu, ko tas nozīmē. Manī bija miris cilvēks. Zināju, ka var būt spontānie aborti, bet ne jau to. Nelīdzēja ne ārstes teiktais, ka tā gadās un šonedēļ viņas praksē šis jau ir devītais gadījums. Es neraudāju, biju apstulbusi. Daktere iedarbināja pazīšanos un tiku pie viņas kolēģes uz dzemdes tīrīšanu jau nākamajā dienā. Asaras sākās pēc narkozes, taču nu varēju pieņemt darba piedāvājumu (jaunais darbs bija kā svētība!) un vairs nedomāt par lielāku dzīvokli. Iepazinos ar jauniem cilvēkiem, kuri neko nezināja par zaudēto grūtniecību.
Bija neizsakāmi grūti draugiem un radiem divas nedēļas pēc paziņojuma – hei, būsim vecāki! – pateikt, ka tomēr nebūsim.
Vissmagāk jutos mēnesī, kad bērnam būtu bijis jādzimst. Un, jā, es joprojām rēķinu, cik viņam būtu gadu. Otrreiz mazuli pazaudēju šausmīgi smagā asiņošanā, kas izrādījās spontānais aborts 6. nedēļā. Hormonu ietekmē saņēmu dūšu un iespēros pie darba devēja, pieprasot turpmāk maksāt man visu algu oficiāli, nevis pusi saņemt aploksnē. Par notikušo ne ar vienu daudz nerunāju. Trešo zaudējumu pieredzēju 10. nedēļā. To, ka sirsniņa nepukst, sapratu vēl pirms ultrasonogrāfijas. Atpazinu tās sajūtas. Tālāk jau ierastā rutīna… Šoreiz paņēmu slimības lapu. Atgriežoties darbā, kolēģe kādā brīdī pavaicāja, kāpēc biju paņēmusi slimības lapu, un es nevis atrunājos ar gripu un saaukstēšanos, bet pateicu, kā ir. Man vajadzēja to norunāt. Uzzināju, ka kolēģe tam visam gājusi cauri septiņas reizes! «Tev jāiet pie manas dakteres, viņa māk bērnus taisīt. Redz, man uztaisīja!» viņa teica, un kolēģei izrādījās taisnība. Vēl vairāk – daktere, izrādījās, bija bijusi manā situācijā… Viņa mērķtiecīgi meklēja sakarības, ārstēšanas veidus un atrada, un uztaisīja arī man bērnu. Tāpēc runājiet! Norunājiet bēdu! Jo, iespējams, otrā pusē ir cilvēks, kas jau bijis jūsu kurpēs. Jūs nekad nevarat zināt, no kuras puses nāks palīdzība. Nerunājot mēs radām iespaidu, ka citas sievietes ar to nesaskaras. Mūsu, kas zaudējušas mazuļus, ir krietni vairāk nekā to, kas nekad nav piedzīvojušas šo zaudējumu.»
Zināšanai
Valsts apmaksāta grūtniecības pārtraukšana tiek veikta sievietēm, kuras klasificējas kādai no SSK-10 diagnožu klasifikatora O04 diagnozēm, ko apstiprinājis ārsts speciālists, nosakot diagnozi, piemēram, medicīnisks aborts, ar dzimumceļu un mazā iegurņa infekciju komplicēts nepilnīgs medicīnisks aborts, ar ieilgušu vai pārmērīgu asiņošanu komplicēts pilnīgs vai neprecizēts medicīnisks aborts u. c. 2023. gadā Latvijā veikts 540 medicīnisku abortu (dažādas diagnozes). 2024. gada 6 mēnešos – 231.
(Pēc Nacionālā veselības dienesta sniegtās informācijas.)
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par diskusiju un problēmrakstu cikla «Sievietes izaicinājumi» saturu atbild Žurnāls Santa.
