Valdorfpedagoģijas metodi 20. gadsimta sākumā izveidoja vācu pedagogs Rūdolfs Šteiners. Vides iekārtojumam raksturīgi dabiski materiāli, siltas krāsas, daudz gaismas, koka mēbeles ar noapaļotām malām. Arī sienu krāsai ir nozīme, piemēram, pirmsskolas vecuma bērnu istabā sienām jābūt sārtām.
Bērniem tiek nodrošināta vide, lai viņi varētu rotaļāties bez pieaugušo iejaukšanās. Bērni atdarina pieaugušos, izspēlē dažādas lomas, un rotaļlietas viņiem palīdz to paveikt. Piemēram, viņi veic dažādus mājas darbus (gatavo ēst, tīra, kārto), apgūst amatus (darbojas ar koku, celtniecību, rokdarbiem), izspēlē ģimenes dzīvi (spēlējas ar lellēm, iekārto mājokli), arī dažādas citas dzīves situācijas (skolu, kafejnīcu, banku, pastu u. c.), kā arī iejūtas pasaku varoņu lomās (princeses, bruņinieki, cīņa ar pūķi, fantāzijas tēli).
Iekārtojot istabu pēc valdorfpedagoģijas principiem, izmaksas nav lielas, jo lietas galvenokārt ir pašu gatavotas.
Rotaļlietas tiek šūtas, adītas, tamborētas, izgatavotas no koka. Turklāt tās top pamazām – gadu no gada tiek papildinātas, uzlabotas.
Istaba tiek rotāta ar pašu gatavotiem rotājumiem, piemēram, saules ķērājiem logos – zīdpapīra zvaigznēm, kristāliem. Saules stari, kas spīd cauri kristāliem un krāsainam papīram, piepilda telpu ar krāsām un mirdzumu. Un bērniem tas šķiet tik brīnumaini!